12.nodaļa
GATAVOJOTIES PĀRIET MŪŽĪBĀ

Svēto Rakstu lappusēs aprakstīts, ko gudrais Mācītājs saka par dzīves straujo tecējumu: „Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda. Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt, savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut. Savs laiks kādu nogalināt, un savs laiks kādu dziedināt; savs laiks ko noplēst, un savs laiks ko uzcelt. Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties; savs laiks sērot, un savs laiks diet. Savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt; savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties. Savs laiks ir ko meklēt, un savs laiks ko pazaudēt; savs laiks ir ko glabāt, un savs laiks ko galīgi atmest. Savs laiks ir ko saplēst, un savs laiks atkal to kopā sašūt; savs laiks klusēt, un savs laiks runāt. Savs laiks mīlēt, un savs laiks ienīst; savs laiks karam, un savs laiks mieram”. (Sal.māc. 3:1-8).

Tie, kuri esam gados vecāki, atskatoties uz nodzīvoto dzīvi, varam apliecināt, ka tas tiešām tā ir. Agrāk vai vēlāk, uz zemes viss beidzas. Viegls pavasara vējiņš aiznes jaunību. Bieži vien, tā arī neīstenojušies, mirst visskaistākie un cēlākie sapņi. Taciņas, pa kurām mīlējām staigāt, aizaug ar zāli. Plaukst un nozied dārzi, katrs nākamais pavasaris pieskaita jaunu gadu. Dzimst bērni, pieaug pusaudži, nosirmo un viens pēc otra mirst sirmgalvji. Vienu paaudzi nomaina nākamā. Dienu pēc dienas paiet nedēļas, mēneši, gadi, desmitgades, gadsimti un tūkstošgades. Tāda ir dzīve, – ar Radītāja tajā ieliktajiem likumiem. Mēs to nevaram ne palēnināt, ne apstādināt. Tajā neko nevar izmainīt. Kamēr vien eksistēs zeme, turpināsies gan dzimšana, gan miršana. Cilvēkam priekš visa ir nolikts savs laiks, kurš ir ar tādām vai citādām izpausmēm.

Arī vecums nes sev līdzi savas problēmas: izzūd skaistums, pavājinās dzirde un redze, nosirmo un izkrīt mati, pasliktinās atmiņa, pazūd veiklība un izturība, sāk sāpēt locītavas un krusti, arvien biežāk gribas atgulties un atpūsties, un arvien retāk ir vēlēšanās kaut kur aizbraukt. Jāārstē te viena, te cita slimība, un par bijušo veselību atliek vien nopūsties. Mundrums pazūd, to nomaina vājums un nespēks. Mūsu ķermeņi, kas reiz bija veseli un spēcīgi, noveco. No tā aizbēgt nevar. Cilvēces vēsturē vēl nevienam nav izdevies pārvarēt nepielūdzamo spēku, kas virza mūs pie neizbēgamā.

Uz vecuma tuvošanos cilvēki reaģē dažādi. Vieni, kamēr veselība atļauj, dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, saprātīgi skatās uz lietām un pieņem tās adekvāti, tādas kādas tās ir. Citi dzīvo bailēs par tuvojošos vecumu un visādi cenšas to attālināt, pielietojot speciālas diētas, organisma atjaunošanu, plastiskas operācijas, kosmētiku, valkājot jauniešiem domātu apģērbu un uzvedoties neatbilstoši savam vecumam. Taču šāda maskarāde ne tikai nepiesaista, bet pat atbaida. Trešie, – pamanot sirmus matus un grumbas, krīt izmisumā, kas pārtop pieaugošā depresijā. Viņi nevēlās pieņemt šo neizbēgamo realitāti kā patiesu faktu, kuram vislabāk ir skatīties tieši acīs, neizliekoties, ka tāda nebūtu.

Vecumu parasti sauc par dzīves norietu. Taču, ne visiem veciem cilvēkiem tas ir līdzīgs klusam, mierīgam vakaram, kuru baudi, lūkojoties brīnišķīgā dabas ainavā, kur viss slīkst rietošās saules pēdējos staros. Biežāk ir tā, ka daudziem no viņiem šis noriets pārklājas ar skumju, grūtsirdības, garlaicības, dvēseles sāpju, nospiestības, bezcerības un vilšanās mākoņiem, kuru iemesls ir atmiņas par pagātni, kad viņi bija jauni, jutās vajadzīgi, noderīgi, dzīvoja interesantu, aktīvu, līdz malām piepildītu dzīvi. Lai varētu tikt ar šādām lietām galā, jau no pašas jaunības ir jāmācās ar skaidru prātu skatīties uz lietām. Tieši skats uz dzīvi nosaka mūsu izturēšanos vecumā. Tas, kurš jaunībā spēja saprast, ka uz zemes nav nekā mūžīga, tajā skaitā arī cilvēks un viss, kas to apņem, tas šausmās neraus ārā savus pirmos sirmos matus, kas parādījušies un nesaīgs par pirmajām krunciņām uz sejas, darot visu iespējamo, lai izskatītos jaunāks. Piekrītot Dieva gudrībai Viņa nospraustajos ceļos un plānos, viņš pazemībā pieņem savu laiku. Ja mēs dzīves laikā esam iemācījušies ar pateicību pieņemt visu, ko Tas Kungs mums sūta, zinot, ka Viņš nekad un nekur nekļūdās, tad arī vecumā varēsim piedzīvot Viņa labestību.

Neskatoties uz visu to, ko cilvēkam novecojot nākas izciest savā miesā, vecums ir vislabākais laiks, kad pieaugt Dieva žēlastībā, patiesā dievbijībā, iekšējā spēkā un dvēseles skaistumā. Gudrais Salamans reiz ir teicis: „Sirmi mati ir goda vainags, kas iegūstams, ejot pa taisnu ceļu” (Sal.pam. 16:31), un tas, patiesi, tā ir. Vecums pavērš cilvēka sirdi un domas uz Dievu, māca koncentrēt savu skatienu uz Viņu, piespiež pārvērtēt dzīves prioritātes un vērst savu skatu uz to, kas debesīs. Kļūstot vecākam un sajūtot mūžības tuvošanos, daudzi veci cilvēki sāk dedzīgāk meklēt To Kungu. Fizisko spēku zaudēšana palielina garīgo spēku. Vecuma nespēks un vājums māca nepaļauties uz sevi, bet uz Dieva spēku un tikai pie Viņa meklēt atbalstu un palīdzību. Jo dzīve uz zemes kļūst neērtāka un grūtāka, jo vairāk parādās pacietība, par ko domāja apustulis Pāvils, kad rakstīja šīs rindas: „Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas” (2.Kor. 4:16).

Tieši tamdēļ vecums nedrīkst kļūt par bezdarbības, arī ne apātijas, neticības, garīgas vienaldzības iemeslu. Aizgājušie gadu desmiti kopā ar tajos iegūto un uzkrāto dzīves pieredzi, var nospēlēt nenovērtējamu loma tādā vai citā Dieva svētībā. Lai par to pārliecinātos, atliek vien atcerēties Kālebu, kurš savos astoņdesmit piecos gados bija spēcīgs un stiprs garā. Viņš nenobijās no Anaka dēliem, kuri bija vareni milži, bet stipri ticēja, ka Dievs palīdzēs viņam iekarot pilsētu, kurā tie dzīvoja. Sirmgalvja paļāvība tika apbalvota. Jozua viņam deva šo pilsētu mantojumā, un tā piepildījās Tā Kunga apsolījums.

Kad Svēto Rakstu lappusēs atrodi līdzīgus piemērus un sajūsminies par Vecās un Jaunās Derības Dieva vīru gudrību, tad dvēseļu aprūpes sarunās īpašu rūgtumu sagādā jauniešu un cilvēku vidējos gados, šādi izteiktie vārdi: „Uzlūkojot mūsu sirmgalvjus, vērojot kā viņi uzvedās, un klausoties, ko viņi runā un kādas pamācības dod, neviļus ir jādomā, ka veci gan viņi ir kļuvuši, bet gudri, diemžēl, nē. Liekās, ka dzīvē pieļautām kļūdām vajadzētu viņiem iemācīt ar skaidru skatienu, saprātīgi un uzmanīgi lūkoties uz dzīvi, bet realitātē tas tā nav. It kā gribētos ko labu no viņiem iemācīties, bet bieži vien, vienkārši nav ko!”.

Ko par to lai saka? Skumji, bet nekur no šī fakta neaizbēgsi. Cieņu un godu sev pieprasīt nevar. Tas ir jānopelna. Vislabāk to var sasniegt ar savas dzīves piemēru, kuram ir vērts sekot. Vecie var jauno sirdīs un prātos ielikt tikai to, ko paši reiz garīgās cīņās ir izcīnījuši. Pat vispareizākā Dieva Vārda skaidrošana nevar izmainīt cilvēkus. Viņus sapurina, mudinot meklēt Dzīvo Dievu un patiesi sekot Viņam, tikai vecāko kristiešu un garīgo skolotāju, kuri iemantojuši gudrību, uzvarošās dzīves piemērs. Labi saprotot savu atbildību nākamās paaudzes priekšā, psalmu dziedātājs Dāvids teica: „Ak, Dievs, Tu mani esi mācījis no manas jaunības, un līdz šim es esmu sludinājis Tavus brīnuma darbus! Līdz vecumam, līdz sirmiem matiem, Dievs, neatstāj mani, kamēr es būšu Tava elkoņa lielo veikumu zināmu darījis nākamām paaudzēm un Tavu stiprumu bērnu bērniem” (Ps. 71:17-18).

Kā katram ceļam ir savs iesākums un gals, tā arī cilvēka dzīvei, kas iesākas ar viņa piedzimšanu, bet beidzas ar nāvi. Mēs nezinām, kādēļ Radītājs vieniem dod iespēju nodzīvot līdz sirmam vecumam, bet citam dzīves beigas pienāk agrā bērnībā vai jaunības plaukumā. Kādēļ kāds pārkāpj astoņdesmit gadu slieksnim būdams pie veselības, spēka un spējas parūpēties par savu miesu, bet kāds būdams smagi slims, daudzus gadus nevis dzīvo, bet eksistē, būdams pilnīgi atkarīgs no citu cilvēku palīdzības un rūpēm. Dievs to neizskaidro, taču, nāves priekšā visi kļūst vienādi, jo agrāk vai vēlāk tā atnāk kā pie vieniem tā arī pie otriem. Viņai neviens to nevar aizliegt, tāpat kā nekas nevar pretoties mūsu piedzimšanai.

Pasaules cilvēki nāvi stādās priekšā, vai nu kā aizmirstību un nebūtību, vai arī, vienkārši cenšas par to nedomāt. Cienījamā sabiedrībā skaļi runāt par nāvi skaitās slikts tonis un neaudzinātības pazīme. Pat, ja kāds uzdrīkstēsies, visiem dzirdot ieminēties par „pēdējo robežu”, reti tiek pieminēts Kristus un Viņa augšāmcelšanās, tātad, aiziešanā no dzīves neredz ieiešanu caur „triumfa arku”. Arī kristieši pret tuvojošos nāvi izturas dažādi, kaut, liekās viņiem ir vienas un tās pašas cerības uz tikšanos ar Jēzu mūžībā. Šo varam izskaidrot ar viņu garīgo stāvokli un personīgajām attiecībām ar To Kungu. Tas, kurš dzīvoja nomināla kristieša dzīvi, patiesībā esot tikai baznīcas apmeklētājs, novecojot vai nu plosa sevi, esot neziņā par savu pestīšanu, vai līdz savu dienu beigām paliek garīgi akls, mierinot sevi ar viltus cerību, ko viņā daudzu gadu garumā ielikuši dažādi pamācītāji.

Protams, katram cilvēkam – jaunam vai vecam, veselam vai slimam, gribās dzīvot. Nāve mūs biedē ar savu neizbēgamību un nezināmo. Viņas rēgs nolaižas pār katru dvēseli, to paralizējot un atņemot vīrišķību. Vieni cenšas no šīm domām izvairīties aktīvi darbojoties. Citi sevi mierina, ka nāve pie viņiem tik drīz vēl neatnāks. Trešie, vienkārši nevēlās par to domāt. Tikai bailes nepazūd, bet atkal un atkal ar jaunu spēku atgriežas. Pie tam cilvēki parasti baidās ne tik daudz no pašas nāves, bet no tā, kā tas notiks, – no paša satikšanās brīža ar viņu, kas var notikt ar katru no mums un jeb kurā brīdī: ar jaunu vai vecu, bagātu vai nabagu, ar ticīgu vai neticīgu. Jo neviens taču nezina savu atraisīšanās brīdi no zemes.

Pirmajā vēstulē Korintiešiem 15:26 nāve ir nosaukta par mūsu pēdējo ienaidnieku, taču, izšķirošais vārds viņai nepieder. Ir kas varens, kas gaida aiz tās sliekšņa, un kristiešiem tas nozīmē ne vien ko varenu, bet arī brīnišķīgu. Kāds cilvēks šo domu ir izteicis tā: „Tas, kas kāpuram ir dzīves noslēgums, tauriņam, kurš atrodas viņā, kļūst par tās sākumu”. Saulriets pauž ne tikai aizvadītās dienas beigas, bet liecina arī par nākamo dienu. Pazīstams kristīgais rakstnieks F. Borema vienā no savām grāmatām rakstīja: „Reiz manas dzīves īsā diena klusi nonāks līdz rietam. Saule nolaidīsies aiz horizonta... Bet es zinu, ka pēc tam no krēslas pacelsies gaiša ausma, ko nevar salīdzināt ne ar vienu no manas dzīves dienu saullēktiem. No rieta pēdējām krāsām atplauks skaidra diena, kādu es nekad neesmu redzējis ne varējis iedomāties. Tā diena man atdos visu, ko zemes dienas man ir atņēmušas, un nekad to vairs nepārklās krēsla”. Tādā veidā, mūsu zemes dzīvē nāve ar savu klātbūtni iezīmē rietu, bet ausmu citā – debesu un mūžīgā.

Patiesi ticīgiem cilvēkiem nāve nozīmē pārcelšanos uz labāku vietu un aicinājuma, kuram viņi tika radīti, nobeigums. Apustulis Pāvils uzskatīja par priekšrocību „atstāt miesas mājokli”, lai varētu „būt mājās pie sava Kunga” (2.Kor. 5:8). Protams, pāriešana mūžībā ir ceļojums, kas līdz šim mums ir nezināms. Šķērsot nāves upi – tas nozīmē iekāpt ūdeņos, kuros vēl nekad neesam bijuši. Kas mūs gaida pēc tam, kad izlauzīsies pēdējais elpas vilciens un sirds pukstēs pēdējo reizi, mēs nezinām. Par vienu var nešaubīties, ka šis ceļš nav pilnīgas tumsas klāts, tādēļ, ka ir Kāds, Kurš šo ceļu ir gājis pirms mums. Pie tam, ne vienkārši aizgāja, bet arī atgriezās, lai arī mūs pārvestu pār šo biedējošo nezināmo. Tādēļ, tiem, kuri ir bijušies To Kungu, tātad dzīvojuši Viņa klātbūtnē un priekš Viņa, nav vērts baidīties no nāves un ar šausmām domāt par tās tuvošanos, jo sevišķi, ja viņi dzīvo cerībā uz Dieva žēlastību un glābšanu, kas ir pirkta ar Jēzus Kristus Asinīm.

Ja kristietis paniski baidās no nāves un trīc no domas par tuvojošos mūžību, tā ir brīdinoša zīme, kas liecina par to, ka viņš nav gatavs stāties Dieva vaiga priekšā. Parasti tā ir, ja nav savests kārtībā viss sliktais, kas dzīves laikā izdarīts. Piemēram, kāda sieviete, kura sešdesmit gadus uzskatīja sevi par patiesu kristieti, kad bija vecumā pāri astoņdesmit, nebeidza atkārtot, ka nevēlās mirt. Vēl jo vairāk, daudz kas viņas izteikumos un uzvedībā norādīja uz to, ka viņa paniski baidās no pāriešanas mūžībā. Cenšoties to slēpt no saviem mājiniekiem un apkārtējiem cilvēkiem, viņa visiem teica, ka vēl ir vajadzīga uz zemes, lai lūgtu par saviem mazbērniem, bērniem un bojā ejošiem grēciniekiem.

Visi mēģinājumi palīdzēt un virzīt viņas domas uz to, ka jāsagatavojas tikšanās brīdim ar To Kungu, jāsaved kārtībā viss ļaunais, kas dzīves laikā izdarīts, jāizlīgst ar tiem, kuri tika uzskatīti par ienaidniekiem, viņa bez apdomāšanās noraidīja, apgalvojot, ka Dievs viņai sen visu jau ir piedevis, un nav nekādas nepieciešamības kaut ko kārtot. Viņas apgalvojumi, ka viņa ir glābta, balstījās tajā, ka jaunībā viņa bija nožēlojusi grēkus un atgriezusies pie Tā Kunga un pēc tam pieņēmusi ūdens kristības. Šī kristiete pat nevēlējās domāt, ka visi sekojošie sešdesmit viņas dzīves gadi neatbilst Svētajiem Rakstiem un nemaz nebija ne gaisma, ne sāls apkārt esošajiem cilvēkiem. Izskatījās tā, ka viņa savu glābšanu būvēja uz šo pirmo, vienreizējo grēku sūdzēšanas gadījumu, kas bija noticis dziļā pagātnē. Viss beidzās ar to, ka šī sieviete vecumā zaudēja veselo saprātu un darīja šaušalīgas lietas, kas lika apšaubīt visu priekšā demonstrēto ārējo dievbijību. Daudzus gadus noraidot Dieva žēlastību, kas uzrādīja to, kas viņas dzīvē bija nepareizs, būdama vecuma bezprātā, līdz pat nāvei viņa vairs nesaņēma iespēju jel kaut ko savā dzīvē izlabot.

Un tā, šausmas no nāves un bailes pāriet mūžībā cilvēkam saistās ne tik daudz ar priekšā stāvošām ciešanām un sāpēm, bet no domām par to, kas ar viņiem notiks pēc nāves. Jo, nostājoties Tā Kunga priekšā, katram būs jāatskaitās Viņam par saviem darbiem, vārdiem, domām, rīcību, grēkiem un visu uz zemes nodzīvoto dzīvi. Daudzi kristieši, balstoties Jēzus vārdos: „Patiesi, patiesi Es jums saku: Kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kurš Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves iegājis dzīvē”, uzskata, ka ticīgie uz tiesu neies. Taču, tajā pašā Bībelē ir daudz vairāk pantu, kuri tiešā vai netiešā veidā runā par tiesas neizbēgamību visiem. Piemēram: „Un, kā cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa” (Ebr. 9:27); „...Mēs taču reiz visi stāvēsim Dieva Soģa krēsla priekšā!” (Rom. 14:10); „Jo mums visiem jāparādās Kristus Soģa krēsla priekšā, lai ikviens saņemtu ko, miesā būdams, darījis – vai labu, vai ļaunu” (2.Kor. 5:10).

Tieši doma par mūžību un gaidāmo Dieva sodu, rosina mūs dzīvot kristietim atbilstošu dzīvi. Ja nebūtu šie iemaukti, kas attur, daudzi Dieva bērni sekotu pasaules cilvēku piemēram. Varētu likties, kāda gan ir atšķirība starp taisnā un bezdievīgā daļu, ja mēs visi reiz mirsim un tiksim aizmirsti tā pat kā pārējie? Kāda starpība, vai dzīvojam dievbijīgi, vai netikumīgi un niecīgi? Jo nāve – lielā izlīdzinātāja, visas dzīves izbeidz vienādi!

Tieši šāda veida pieeja, vērtējot dzīvi zemes virsū, ved cilvēkus pie sekojošas mūsdienīgas devīzes: „Ņem no dzīves, ko vari, kamēr vēl esi dzīvs, tādēļ, ka tas ir viss, kas mums ir dots. Nekā cita nav, tātad, citas jēgas dzīvei nav”. Tāds fatālisms un pasaulīga gudrība ir praktiskā ateisma pamats, kas noliedz Dieva esamību, un tādēļ, liela daļa cilvēces bezatbildīgi, velna smiekliem dārdot, ripo tumsā. Taču viss izskatās pavisam savādāk, ja Dievam mūsu dzīvē ir galvenā loma un ja mēs ticam, ka ir dzīve pēc nāves. Cik atskurbinoši skan Bībeles vārdi, kas satricina ar savu stingrību un neizbēgamo realitāti: „Gala iznākums no visa ir šāds: bīsties Dieva un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas katram cilvēkam! Jo Dievs tai tiesā, kas nāks pār visu apslēpto, pasludinās Savu spriedumu par visu notikušo, vai tas būs bijis labs, vai ļauns” (Sal.māc. 12:13-14).

Tādā veidā, apziņa par nodzīvoto zemes dzīvi netikumībā un pārkāpumos, iedveš cilvēkā bailes no tuvojošās nāves. Pazīstamais krievu rakstnieks Ļevs Tolstojs vienā no saviem darbiem rakstīja tā: „Ne tādēļ cilvēki šausminās par miesīgo nāvi, ka baidās, ka ar to var beigties viņu dzīve, bet tāpēc, ka miesīgā nāve skaidri parāda viņiem patiesas dzīves nepieciešamību, kuras viņiem nav”. Taču, arī tas vēl nav viss. Bailes nāves priekšā rodas, kad pārtrūkst sakari ar Debesu Tēvu un pazūd uzticēšanās Viņam, un ir rezultāts tam, ka atkāpjas no ticības vai kļūst garīgi vienaldzīgs. Parasti tuvības atjaunošana ar Viņu to novērš. Tieši šī iemesla dēļ var priecāties par tiem, kuriem pirms nāves Tas Kungs dod vēlēšanos, tiekšanos un iespēju sagatavoties satikšanās brīdim ar Viņu mūžībā. Kāda veca kundze, pilnīgi saprotot, ka drīz atvadīsies no šīs zemes dzīves, savā pēdējā dvēseļu aprūpes vēstulē, kas tika nosūtīta neilgi pirms nāves, rakstīja:

„Bez visām manām veselības problēmām (pankreatīts, diabēts, sirds išēmiskā slimība ar stenokardijas lēkmēm un hipertonija), man atklāja vēl arī krūts vēzi ar metastāzēm paduses limfmezglos. Ņemot vērā manu cienījamo vecumu un citas slimības, operēt, lietot ķīmijterapiju un apstarot, nav nozīmes. Tā mana nāve ir kļuvusi par realitāti, kas lēnām tuvojas. Pašlaik mani visvairāk nodarbina domas par nepieciešamību sagatavoties šai pārejai, lai bez bailēm varētu stāties Tā Kunga priekšā. Viss, kas uz zemes man ir bijis svarīgs un dārgs, mūžības gaismā ir zaudējis savu vērtību. Tam, kam cilvēku acīs ir milzīga nozīme, vairs nav būtisks. Vēlos tikai vienu – mieru ar cilvēkiem un ar To Kungu. Pateicos Dievam, ka Viņš dod man iespēju un laiku izlabot to, kas var kļūt par šķērsli drīzam tikšanās brīdim ar manu Glābēju. Sakārtoju savas attiecības ar tuviniekiem, lūdzot viņiem piedošanu par visu slikto. Bailes no cilvēku viedokļa, kauns un lepnība agrāk traucēja to izdarīt. Tagad viss cilvēcīgais ir pagājis sāņus. Pārlūkojot manu pagājušo dzīvi un šķirstot manas atmiņu lappuses, es atklāju, ka man ir atlikuši divi grēki, kurus es vēl nekad neesmu nesusi gaismā. Vēloties tos atstāt uz zemes, es tagad tos izsūdzēšu...”

Kaut ko līdzīgu pirms savas nāves man atklāja arī kāds Dieva kalps, kurš daudzus gadus strādāja lielā kristīgā misijā. „Stāvot uz mūžības sliekšņa, – viņš teica, – saproti, ka garīgās dzīves teorija un prakse – ir pilnīgi atšķirīgas lietas. Kā kristieši, mēs teorētiski zinām, ka ticībā mums ir jābūt pārliecinātiem par glābšanu un ar to ir jātuvojas mūžībai. Mēs atceramies arī vārdus, ko ne reizi vien esam dzirdējuši no katedras, ka ticīgie nenāk tiesā, bet tie, kas netic uz Jēzu, jau ir nosodīti. Bet viena lieta ir to zināt teorētiski, bet pavisam cita – pārdzīvot to, kam cauri iet katrs cilvēks, kurš mirst. Un tas ir nekas cits, kā jautājums, vai es, ar visu to, ko esmu darījis un kā dzīvojis, varēšu bez bailēm nostāties Tā Kunga priekšā?”

Dažas dienas pirms nāves, ciešot mokošas sāpes un periodiski aizraujoties elpai, viņš lūdza: „Kungs! Kādēļ un par ko uz nāves gultas Tu pieļauj man šīs neizturamās mokas? Ar ko es tās esmu pelnījis, jo pilnībā nodevu sevi kalpošanai Tev visā savas dzīves laikā? Šeit es to nesaprotu, bet varbūt mūžībā Tavs prāts būs man atklāt šādas pāriešanas mērķi un jēgu. Manās pēdējās dzīves minūtēs pasargi mani no kurnēšanas un neapmierinātības! Palīdzi man kopā ar Tevi pietuvoties nāves upei, kas jau ir manā priekšā un uzturi mani ar Savu vareno roku, kad es ieiešu tās drausmīgajos ūdeņos! Tu esi uzvarējis nāvi, lūdzu, dod arī man tagad Savu žēlastību uzvarēt viņu, šajā pēdējā cīņā uz zemes!”

Šim svētīgajam Dieva vīram, šīs pēdējās mocības kļuva par šķīstītavu, caur kuru viņa dvēsele tika sagatavota, lai satiktos ar Līgavaini mūžībā. Arī šeit Dievs nekļūdījās. Pēc divām nedēļām noskaidrojās, ka šīs pēdējās ciešanas bija nevis sods, bet svētība. Atbraucot uz bērēm, es dzirdēju brīnišķīgu liecību. Izrādās, virs mirēja gultas atradās noplēšamais kalendārs, kur uz katras lapiņas bija kāds Svēto Rakstu pants. Spēki ar katru dienu vairāk pameta smagās slimības izmocīto cietēju. Neskatoties uz stiprajām sāpēm, kuru dēļ viņam ik pa laikam injicēja morfiju, viņa prāts un saprašana palika neskarti un skaidri. Pēdējās nedēļas, gatavojoties pāriešanai mūžībā, viņš atkal un atkal uzdeva sev jautājumu: „Vai es esmu visiem piedevis? Vai nav vēl kāds cilvēks, kura priekšā es esmu vainīgs un kuram man ir jālūdz piedošana?”.

Katru vakaru viņš pastiepa savu vārgo roku, lai norautu aizejošās dienas lapiņu, izlasīja tur uzrakstīto tekstu un nolika to malā, bet pēdējās divas dienas pirms nāves viņš vairs to nevarēja izdarīt. Pēc tam, desmit minūtes pirms kārtējās dienas beigām, kad viņš pēdējo reizi smagi izelpoja, viņa meita nejauši paskatījās uz kalendāru, kas karājās virs viņa, un tikai tad pamanīja, ka tur redzams aizvakardienas datums. Neaptverot, ko dara, viņa noplēsa vienu lapiņu, pēc tam otru... un no pārsteiguma iekliedzās. Uz šīs dienas lapiņas, kas bija viņas tēva nāves diena, ar lieliem, trekniem burtiem bija rakstīts: „Patiesi Es tev saku: Šodien tu būsi ar Mani paradīzē” (Lk. 23:43). Kas gan vēl mirušā tuviniekiem varētu būt labāks apliecinājums tam, ka viņiem tik dārgo cilvēku Tas Kungs ir paņēmis Debesīs?!

Atceroties to viņa bērēs, es domāju par to, cik gan liela žēlastība tā ir – pirms nāves, Bībeles gaismā caurskatīt un izanalizēt visu savu nodzīvoto dzīvi un vajadzības gadījumā izdarīt nepieciešamos sagatavošanās darbus, lai atvadītos no uz zemes paliekošajiem radiniekiem un tuviniekiem! Tieši tā rīkojās viena kristiete, kura saviem mājiniekiem bija it kā nepamanāms, bet tajā pašā laikā spilgts piemērs. Apglabājot savu astoņdesmitgadīgo vīru – kalpotāju, šī māsa, neskatoties uz savu cienījamo vecumu, savu spēku robežās turpināja kalpot, darbojoties ar mazbērniem vai pilnīgi vārgiem kļuvušiem veciem cilvēkiem nespējnieku namā. Neviens no viņas nedzirdēja ne sūdzības par vientulību, ne vaidus, kaut viņa slimoja ar vairākām hroniskām kaitēm.

Mierīgi runājot par gaidāmo nāvi, šī sieviete pārliecināja, tādus pašus vecus cilvēkus kā viņa, apzināti gatavoties pāriešanai mūžībā, – sakārtojot savas attiecības ar tuviniekiem, draugiem, paziņām un kaimiņiem. Lai pēc nāves nebūtu saviem bērniem par nastu, viņa kārtoja skapjus, mazgāja lietas, izmeta nevajadzīgo un atdeva to, kas vēl labi saglabājies. „Man viss tas vairs nav vajadzīgs, – viņa skaidroja, – lai citi vēl to lieto un atceras mūs, mani un vīru, ar labu vārdu. Arī maniem bērniem un mazbērniem būs mazāk darba, kad es nomiršu. Es vēlos, kaut ar šo, vēl reizi izrādīt viņiem savu mīlestību un palīdzību”. Tā viņa gatavojās pēdējai gaitai, nenojaušot to, ka tieši tādā veidā kļūst par neaizmirstamu piemēru tuviniekiem un apkārt dzīvojošiem cilvēkiem.

Kāda cita ticīga sieviete, kurai arī bija jau pāri astoņdesmit gadiem, nodzīvojusi ar vīru ne to labāko dzīvi, kas bija pilna ar nesaskaņām un nesaprašanos, viņu apglabājot nolēma, ka, dzemdējot un izaudzinot bērnus, tādā veidā ir pelnījusi no viņu puses visaptverošas rūpes par sevi. Viņas pretenzijām un prasībām nebija gala. Viņa pastāvīgi bija neapmierināta par to, ka viņu nepietiekami mīl un pārāk reti apciemo (reizi nedēļā viņai likās par maz). Sašutuma iemesls bija arī tas, ka bērni neklausīja viņas padomiem. Viņa nenogurstoši sūdzējās paziņām, ka viņai ir vientuļi un garlaicīgi, bet neviens to neredz. Spēdama vēl kaut ko darīt, vecā sieviete pārtrauca visus mājas darbus, sacīdama, ka gana ir savas dzīves laikā pūlējusies un tagad ir pelnījusi atpūtu; un tāpat kā kādreiz viņa aprūpēja bērnus, tagad viņiem ir pienākums gādāt par viņu. Tā, gandrīz nekustoties, viņa sēdēja nedēļām, mēnešiem un gadiem, gaidot, ka bērni piepildīs visas viņas iegribas un kļuva viņiem par ikdienas pārbaudījumu. Būdami kristieši, un jau no mazām dienām mācīti paklausībai, viņi no visa spēka centās viņai izpatikt un piepildīt visas viņas vēlēšanās.

Gaidot, ka viņu bērni īstenos dzīvē bausli „tev būs savu tēvu un savu māti godāt” (5.Moz. 5:16) un Svēto Rakstu vārdus „Bērni, klausiet saviem vecākiem visās lietās, jo tas patīk Tam Kungam” (Kol. 3: 20), vecāki, diemžēl, bieži aizmirst vēl vienu, tam sekojošu pamācību: „Tēvi (arī mātes), nekaitiniet savus bērnus, lai tie netop bailīgi” (Kol. 3:21). Tieši tas notika aprakstītajā gadījumā. Paši būdami jau krietni gados, šīs kristietes bērni tā nogura no mātes pastāvīgajām pretenzijām un pieprasījumiem, ka apmeklēja viņu (viņa dzīvoja pie vienas no meitām) tikai pienākuma pēc, jo bieži nebija spējīgi viņā klausīties. Kad pienāca laiks viņu apkopt, darīja to „ne no laba prāta”, klusībā vēloties, kaut viņa ātrāk aizietu mūžībā. Tādēļ nav jābrīnās, ka vēsts par viņas nāvi tika uzņemta ar apslēptu atvieglojuma nopūtu.

Šie abi piemēri, – tik līdzīgi, bet tik dažādi, skaidri parāda, cik atšķirīgi ticīgie dzīvo savu kristieša dzīvi un cik dažādā garīgajā stāvoklī ieiet mūžībā. Pirmā māte, aizmirstot par sevi, visu mūžu centās dot un dot (ko, faktiski arī dara patiesas mātes un kristīgā mīlestība), tādēļ visiem apkārtējiem kļuva par piemēru un svētību. Otra pieprasīja mīlestību, uzmanību un cieņu sev, beigu beigās kļūstot, pat saviem bērniem, par īstu sodību.

Dzīve pierāda, ka tuvošanās nāvei bieži ir saistīta ar miesas ciešanām, kam ir zināma jēga. Jo ne velti Dieva Vārds saka, ka „...kas ir sācis ciest miesā, ir mitējies no grēka” (1.Pēt. 4:1). Sāpes, ko ciešam, virza mūsu skatienu uz debesīm, bet tas ir tieši tas, kas ir nepieciešams brīdim, kad šķiramies no zemes dzīves. Vissmagākās ciešanas var novest pie pilnīgām un pamatīgām cilvēka sirds izmaiņām un kļūt par viņa labāko sagatavošanās iespēju mūžībai. Lūk, viens kristietis, kurš gadu desmitiem apmeklēja baznīcu, savā iedabā bija tik rupjš, prasīgs un ciets, tā ka viņa sieva un divpadsmit viņa bērni, nīkuļoja zem viņa despotiskās varas. Mājās valdīja stingri, nerakstīti likumi, kuri visiem bez iebildumiem bija jāievēro. Mazākās novirzes no tiem ģimenes galvā izraisīja tādus niknuma un sašutuma uzplūdus, ka visi vēlējās ātrāk pazust no viņa acīm.

Dēli un meitas gaidīt gaidīja to brīdi, kad kļūs pieauguši un varēs pamest nepatīkamo vecāku māju, lai sāktu pilnīgi citu dzīvi. Nabaga mātes acīs asaras nekad nenožuva, jo viņa pastāvīgi bija starp bērniem un vīru. Likās, ka lūgšanas, kuras viņa gadu desmitiem bija nesusi Dievam par savu vīru, ir palikušas neuzklausītas. Gāja gadi. Bērni izauga un viens pēc otra pameta mājas, savās sirdīs paņemot līdzi aizvainojuma rūgtumu un sāpes par visiem pazemojumiem no tēva puses. Tas Kungs, Kurš ir aizbildnis visiem, kam darīts pāri, svētīja viņus ar brīnišķīgām ģimenēm, bet skumjas par tēvu nepārgāja.

Un, lūk, iestājās brīdis, kad Dievs, sākot darboties, nolika šo cilvēku slimības gultā. Daudzas kaites nopļāva reiz tik stipro un veselo miesu, kas ar nepārtrauktām un milzīgām sāpēm sāka sadalīties dzīvai esot. Kaut no vienas puses tas nomocīja viņa miesu, bet no otras puses – mīkstināja un atkausēja aukstās un cietās sirds ledu. Ar laiku, tas, no kura skatiena un vārdiem visi baidījās, sāka mainīties. Tagad mirējs ar asarām acīs pateicās sievai par viņas pacietību un rūpēm, un katru viņam parādīto maiguma izpausmi, bet bērniem vairākkārtīgi lūdza piedošanu par savu cietsirdību. Dēli un meitas, kuri viņu apmeklēja, nevarēja valdīt asaras, kad viņš lūdza atļauju tos apskaut un piekļaut sev, jo viņi nespēja iedomāties, ka viņš vispār ir spējīgs būt tēvišķi maigs. Šī skarbā cilvēka garīgais aklums pārgāja, un viņš satriektībā atzinās, cik daudz ļauna visiem ir darījis. Sievu un bērnus izbrīnīja pacietība, ar kādu viņš, kā kaut ko pelnītu, pieņēma savas ciešanas un lūgšanā pateicās par tām Dievam. Cietā un aukstā izteiksme pilnībā pazuda no viņa sejas. Acīs mirdzēja prieks un mīlestība. Viņu tik tikko varēja atpazīt, un tāds viņš dienu no dienas tuvojās mūžībai.

Daudzi cilvēki pārdzīvo, ka viņiem nav pietiekami spēka, lai nāvi satiktu mierīgi. Protams, šodien mums nav šis spēks, jo parastos apstākļos, kad esam dzīvi un veseli, tie mums vienkārši nav vajadzīgi. Glābējs šo spēku mums dos tajā stundā, kad tas būs vajadzīgs, lai pārietu mūžībā. Visai kristīgai pasaulei pazīstamā rakstnieka Džona Banjana grāmatā „Piligrima ceļojums uz debesu valstību” ir stāstīts par brīdi, kad Kristietis tuvojas nāves upei, kuru viņam vajadzēja šķērsot. Tā ir plata, dziļa un nemierīga upe, pāri kurai nav tilta. Katram cilvēkam, kurš tai pietuvojās, vajadzēja pārvarēt šo pēdējo šķērsli ceļā uz Debesu Pilsētu. Nevienam no tā nav izdevies izvairīties, izņemot senatnes vīriem – Ēnoham un Elijam. Aprakstā interesants ir tas, ka nāves upes dziļums, katram, kurš tajā ieiet, ir atkarīgs no ticības spēka. Jo stiprāka cilvēkam ticība, jo seklāka viņam šķita upe, un otrādi, – jo vājāka ticība, jo dziļāka tā viņam bija. Kristietim, kurš iegāja ūdenī, upe izrādījās ļoti smags pārbaudījums. Atlika viņam ieiet upē, un viņš ar izsaucienu sāka tajā grimt: „Es slīkstu dziļajos ūdeņos, un viļņi kļaujas pār manu galvu!”. Uzticamais, kurš gāja kopā ar viņu, ieejot šajos ūdeņos, ne tikai nekrita izmisumā, bet sajuta sevī spēku atbalstīt savu ceļa biedru ar vārdiem: „Stiprinies, brāli, es sajūtu gultni, un tā ir cieta!” Atbildot uz to, Kristietis vien izsaucās: „Ak vai, mans draugs, nāves bailes ir mani pārņēmušas, un es neieraudzīšu zemi, kur piens un medus tek”.

Tālāk Džons Banjans ar apbrīnojamu precizitāti un skaidrību apraksta nāves baiļu pārņemta cilvēka dvēseles stāvokli: „Pie šiem vārdiem, Kristieti apņēma necaurredzama migla, un viņš vairs neko neredzēja savā priekšā. Vien laiku pa laikam viņš izdvesa nesakarīgus vārdus, kas izpauda viņa šausmas un bailes uz mūžu palikt šeit, tā arī neieraugot Debesu Pilsētu. Sliktie darbi, kas kādreiz bija darīti, uzpeldēja atmiņā un mocīja viņu. Viņam likās, ka ļaunie gari stāv viņam blakus un bija gatavi aizvest sev līdzi viņa grēka apgānīto dvēseli. Uzticīgais ar grūtībām noturēja viņu virs ūdens. Nespēka dēļ viņš brīžiem to izlaida no rokām, un tad Kristietis pavisam pazuda zem ūdens”.

Šajā īsajā alegorijas fragmentā var redzēt, cauri kādai šausmīgai pēdējai kaujai var iet cauri ticīgs cilvēks, kas tuvojas mūžībai, un kā, jau pie pašas Debesu Pilsētas, sātans sūta savas sakaitētās šaubu, neticības un izmisuma bultas. Interesanti ir Uzticamā vārdi, ar kuriem viņš cenšas Kristietim, kurš aizrijas nāves upes ūdeņos, iedvest spēku un vīrišķību: „Mīļais brāli, šīs šaubas un šausmas, kas tevi ir pārņēmušas, nenozīmē, ka Tas Kungs tevi ir atstājis. Viņš vēlās tevi pārbaudīt, vai patiesi, savā vajadzībā tu cerēsi tikai uz Viņu Vienīgo, un vai tu atceries Viņa žēlastību?”

Dvēsele, kas tagad piedzīvo šādus mirkļus, vai tu to dzirdi! Kaut sāpēs un ciešanās, bet tu tuvojos tam brīnumainajam tikšanās mirklim ar savu, ne ar ko nesalīdzināmo Līgavaini, Kurš visu dzīvi, ko tu dzīvoji uz zemes, tevi mīlēja tā, kā neviens cits nav mīlējis, un šajā Savā Dievišķajā mīlestībā ir bijis uzticams līdz pat pēdējam brīdim. Tuvojoties nāves upes krastam un iebrienot tās šau­šalīgajos, aukstajos ūdeņos, atkal un atkal atceries Viņa apsolījuma vārdus: „...Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu” (Ebr. 13:5), bet tas nozīmē, ka ne ar savu spēku, bet ar Glābēja spēka palīdzību tu sasniegsi otru krastu un Debesu Pilsētas vārtus. Tur tevi sagaida Dieva eņģeļi, kas ir sūtīti tev pretī, lai atvestu pie Tā troņa, Kura dēļ tu dzīvoji tajā ciešanu pilnajā zemē, kas tagad aiz tevis. Ar Savu mīlošo roku Tas Kungs noslaucīs pēdējo asaru no tavām acīm, un Viņa maigajos apskāvienos tu aizmirsīsi visas savas ciešanas, norimis uz mūžiem. Ieklausies pēdējos ceļa vārdos, ko tev, šajās pēdējās, grūtajās zemes dzīves minūtēs mierinājumam ir atstājis Tas, Kurš mūžībā jau gaida tikšanos ar tevi: „Kas ir tā, kas kāpj augšup no tuksneša, atbalstīdamās pret savu draugu?” (Aug.dz. 8:5). Un šis „kas” ir neviens cits kā tu, dārgā dvēsele! Sava zemes ceļa pēdējo gabaliņu noej bez bailēm, paļaujoties uz Tā spēku, Kurš tagad tevi pavada, un jau pavisam drīz kļūs par tavu Mīļoto uz visiem laikiem!

Jel nebaidies tu mirt. Vai graudi baidās to,

Ka zeme kļūst par viņu kapa vietu?

Tie padevīgi irst,

Lai lauks var atkal zelt!

Jel nebaidies tu mirt. Vai baidās no tā vārpa,

Kad rudens krāšņumā tā draugu vidū ir,

Un dzirdamas ir vīru skaļās balsis

Un viņu rokās asie sirpji mirdz.

Jel nebaidies tu mirt. Vai baidās ceļa gājējs,

Kurš vēlā vakarā jau dzimtās mājas redz.

Vai ne ar prieku savu ceļu beidzis,

Tas vēlās tikšanos ar labestīgo Tēvu.

Vien Glābējs – mūsu dzīvība un taisnība!

Un bailēm mūsu sirdīs vietas nav!

Kas ir šai zemē? Ciešanas un bēdas,

Bet viņa saulē – Dieva gaisma mūžīgā!

Jel nebaidies tu mirt. Jo visi Dieva svētie

Tai stundā uzlūkoja debesis.

Un zemes ciešanas, lai noliekam pie malas,

Un ejam Tēva sataisītos namos.

Beidzot šo pēdējo nodaļu, gribētos teikt dažus mierinājuma vārdus tiem, kuri, zaudējuši savus vistuvākos cilvēkus, nekur nevar rast sev vietu un mieru. Jā, draugi! Jūsu zaudējuma sāpes ir milzīgas. Tā ir tumsa, par kuru kaut ko vēl tumšāku ir grūti iedomāties, un trieciens, kuru ir grūti pārdzīvot. Dvēselē ir tukšums un bailes, bet sirdī neizturamas sāpes un trulas skumjas, kurām nav gala. Tas ir tas, ko nes sev līdzi nāve. Ir īpaši grūti tad, kad viņa mūsu mīļos cilvēkus pēkšņi paņem prom, atstājot mūs vienatnē ar mūsu bēdām, ciešanām un neatrisināmām problēmām, kas ir radušās. No šīs domas vien stingst dvēsele, nolaižas rokas, iecerēm tiek pārvilkta svītra, zūd prieks un tiek pārskatīti uzskati, kas attiecas uz dzīves jēgu. Liekas, ka pazūd pat ticība, kas agrāk deva spēku un vīrišķību.

Neapšaubāmi, tas viss ir ļoti smagi. Tikai pacentieties saprast, ka jūs tajā neesat viens. Visi cilvēki laiku pa laikam sastopas ar savu tuvinieku nāvi, ietverot arī tos, kuri tic Jēzum. Vēršoties pie tesaloniķiešiem, kuri arī bija zaudējuši savus tuviniekus, apustulis Pāvils pārliecināja viņus, lai viņi „nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības” (1.Tes. 4:13). Ir pilnīgi dabīgi un normāli raudāt par mums dārgu un tuvu cilvēku aiziešanu, bet to darot, nevajag sērot tā, it kā mēs šķirtos uz visiem laikiem. Ir trīs patiesības, kurām ir jādod mierinājums tiem, kuriem ir pienācis brīdis vadīt savus mīļos pēdējā ceļā:

1. Kristiešu dvēseles nemirst, bet atgriežas pie Tā Kunga, kur vairs nav ne bēdas, ne ciešanas, ne sāpes, ne asaras. Viņas atpūšas pēc saviem darbiem, dzīvojot Dieva mājokļos. Uz kāda dziļi ticīga cilvēka kapa plāksnes bija iecirsti vārdi: „Tagad par mani neraudiet, neraudiet nekad. Es eju turp, kur vienmēr varēšu atpūsties”.

2. Kristus atnāks pēc katra sava bērna pasaulē, neatkarīgi no tā, vai mēs tad būsim dzīvi vai miruši. Viņš atgriezīsies, lai paņemtu mūs visus tā, kā reiz pravietoja: „Un tad Cilvēka Dēla zīme parādīsies pie debesīm, un tad visas ciltis virs zemes vaimanās un redzēs Cilvēka Dēlu nākam debess padebešos ar lielu spēku un godību. Un Viņš izsūtīs Savus eņģeļus ar lielu bazūnes skaņu, un tie sakrās Viņa izredzētos no četriem vējiem, no viena debess gala līdz otram” (Mat. 24:30-31).

3. Nākotnē mūs gaida neatņemama tikšanās un priecīga apvienošanās ar tiem, par kuriem tagad nerimtīgi raudam. Lai par to pārliecinātos, atcerieties apustuļa Pāvila vārdus: „Pēc tam mēs, dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos, pretī Tam Kungam. Tā mēs būsim kopā ar To Kungu vienumēr” (skat. 1.Tes. 4:13-18).

Tādā veidā, kaut arī jūs uz kādu laiku esat nošķirti no saviem tuvajiem cilvēkiem, jūsu tikšanās tik un tā būs, un tā notiks Debesīs, mūsu Glābēja godības pilnajā klātbūtnē. Tādēļ, tagad rīkojieties tā, kā to darīja kāda vecāka gadagājuma kristiete. Būdama svētīta Dieva kalpa sieva, visu mūžu savu iespēju robežās viņa palīdzēja kalpošanā un bija dziļās, personīgās attiecībās ar To Kungu. Būdama uzticīga ceļa biedrene, viņa parādīja apbrīnojamu izturība, pacietību un vīrišķību, atbalstot savu mirstošo vīru viņa mokošajās pirms­nāves ciešanās. Cik svētīgas, mīlestības un pateicības pilnas vienam pret otru bija kopā pavadītās pēdējās stundas, kad viņa maigi glāstīja viņa rokas, lasīja uzmundrinošus tekstus no Svētajiem Rakstiem, čukstēja ausīs mīlestības un maiguma pilnus mierinājuma vārdus! Bērēs viņa visus pārsteidza ar savu savaldību un no viņas plūstošo mieru. „Ko jūs mani žēlojiet! – viņa teica tiem, kuri izteica viņai līdzjūtību. – Es priecājos par savu vīru, jo viņš nevis vienkārši nomira, bet aizgāja pie Tā Kunga, un es esmu laimīga, ka drīz varēšu viņam sekot, lai vairs nekad nešķirtos!”

Ak, cik brīnišķīgi būtu, ja mēs visi, kas saucam sevi par kristiešiem, tāpat kā viņa, būtu spējīgi pavadīt savus dzīves draugus un tuviniekus pēdējā gaitā ar priecīgu cerību uz tikšanos ar viņiem pie Pestītāja kājām! Jā, mēs varam daudz ko nesaprast, taču, tik un tā ir jāpaļaujas uz Tā visgudrību, Kurš nekad un nekur nepieļauj kļūdas. Mūsu tuvinieku nāve nedrīkst nozagt mums ticību Dievam, un kopā ar to arī visu dzīves jēgu. Tādēļ, mieriniet sevi ar Svēto Rakstu vārdiem: „Viņa svēto nāve ir dārga Tā Kunga acīs” (Ps. 116:15).

Atrazdamies cietuma kamerā, kur varēja jebkurā brīdī nomirt, apustulis Pāvils uzrakstīja vārdus, kas mums, kristiešiem, kļuvuši par mierinājumu un atbalstu: „Jo dzīvot man ir – Kristus un mirt – ieguvums” (Filip. 1:21), kas varētu nozīmēt: „Ja mana dzīve turpināsies – kalpošu Kristum, bet, ja nomiršu – tas būs vēl labāk”. Šajos vārdos skan ne tikai cerība uz atbrīvošanu no ciešanām un bēdām, bet arī cerība uz Dieva Jēru, kurš nomira par grēciniekiem un Augšāmcēlās, Kurš tagad atrodas Debesīs un, kur, tāpat kā Pāvilam, arī visiem uzticamajiem un uzticīgajiem Viņa sekotājiem, ir sagatavotas mājvietas. Šāda cerība uz tikšanos ar Jēzu mūžībā, uztur mūs visgrūtākajos brīžos, dod jēgu dzīvot tālāk pēc Visuaugstā gribas un dod spēku citiem pastiept palīdzīgu roku.

Tad nu, mani mīļie, turpināsim tālāk mūsu zemes ceļu, lai tad, kad sitīs mūsu stunda, esam gatavi pārejai mūžībā, lai katrs var, kā apustulis Pāvils, stingri un noteikti pateikt: „Jo es jau topu par ziedojumu, un manas atraisīšanas laiks ir pienācis. Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man viņā dienā, un ne tikvien man, bet arī visiem, kas ir iemīlējuši Viņa parādīšanos” (2.Tim. 4:6-8).