2.nodaļa
KĀRDINĀJUMI UN PĀRBAUDĪJUMI
Katra dzīvē mēdz būt noteikti brīži, kad top redzama mūsu patiesā būtība. Pēc tā, kā mēs tos pieņemam, kā uz tiem reaģējam un kā uzvedamies, ir redzamas mūsu cilvēcīgās un garīgās īpašības, mūsu pozitīvās un negatīvās puses, mūsu spēks un mūsu vājums. No šiem brīžiem neviens nevar izvairīties. Tie atnāk tad, kad tu tos negaidi un nosver mūs Dieva svaru kausā, nosakot, kāda ir mūsu vērtība un uz ko esam spējīgi. Tie, kā katalizators, parāda mūsu patieso garīgo stāvokli, un tie ir nekas cits, kā kārdinājumi un pārbaudījumi.
Kārdinājums – tas ir jeb kāda ierosa padomāt, pateikt vai izdarīt kaut ko pret Dieva gribu, vai, citādi sakot, alkas pēc aizliegtā, tieksme pēc kaut kā, kas vilina, aicina un sauc uz grēku. Kārdinājums atbilst kārdināmā dabai, un tas atrod viņā šo dabu. Katram cilvēkam ir savi kārdinājumi, kas ir saskaņā ar viņa rakstura dominējošām nosliecēm.
Kārdinājums ir kāds vai kaut kas, kas provocē un mudina mūs uz to, lai mēs iekārotu vai izdarītu kaut ko, kas parasti nenes labus augļus. Kārdinājums var būt mūsu doma, kāds cilvēks, situācija, apstākļi, vēlēšanās, kāda lieta, kuru mēs noteikti gribam iegūt. Cilvēks kā kārdinājums ir tad, ja viņa tuvums mūsos modina netīras domas un vēlēšanās, bet kontakts ar viņu izsauc nesvētas jūtas un tieksmi uz ļaunu rīcību. Bez tam, mēs varam pavedināt un piedauzīties, viens otram kļūstot par kārdinājumu.
Situācija par kārdinājumu var kļūt tad, ja iekļūstot tajā, mēs saņemam iespēju izdarīt kaut ko, kas mūs nomelno. Piemēram, intīma atmosfēra, kurā nokļūstot, puisis un meitene izdara netiklības grēku. Pēc tam viņi atjēdzās un nonāk šausmās, nesaprotot, kā viņi kaut ko tādu varēja izdarīt. Līdzīgi kā šeit, darbojas arī apstākļi, vedinot uz kaut kādu grēcīgu rīcību un pārkāpumu, piemēram, zādzība, krāpšana, dokumentu viltošana, melīgas liecības sniegšana, utt.
Bet visizplatītākais un biežāk sastopamais kārdinājuma iemesls ir vēlēšanās ieraudzīt, sadzirdēt, iegūt vai pārdzīvot kaut ko tādu, pēc kā alkst mūsu prāts un miesa. Šādu kārdinošu vēlēšanos spektrs ir ļoti plašs – no vēlmes iegūt kādu nenozīmīgu lietu, kuru iegādājoties, vēlāk mierīgi izmetam atkritumos, līdz vēlmei iegūt kādu cilvēku. Tā dēļ, cilvēki ir gatavi izdarīt pašus šausmīgākos un negantākos pārkāpumus, gan apgānot bērnus, gan izmantojot sievietes kā seksa verdzenes. Katra kārdinājuma un vilinājuma mērķis ir vēlēšanos padarīt tik milzīgu un visaptverošu, lai tā pārņemtu visu mūsu būtni, rosinot vēlmi to apmierināt, lai ko tas maksātu.
Pats spēcīgākais un gandrīz nepārvaramākais cilvēciskais kārdinājums ir savu dzimuminstinktu apmierināšana grēcīgā veidā. Tas izpaužas pašapmierināšanās formā, laulības pārkāpšanā un netiklībā. Miesas iegribām un ar to saistītajam uzbudinājumam ir tik milzīgs spēks, ka cilvēki pilnībā zaudē kontroli pār sevi un apjēdz tikai tad, kad tas jau ir padarīts. Kāds jauns cilvēks, apzinoties sevi kā pašapmierināšanās vergu, to apraksta tā: „Lai paskaidrotu, kā es jūtos brīžos, kad esmu savas miesas iegribu kārdināts, izstāstīšu piemēru. Narkomāns ir tādā mērā atkarīgs no savas „dozas”, ka vienkārši nevar bez tās iztikt. Kad viņš pretojas šai vēlmei pēc sava „nomierinošā līdzekļa”, viņam sākas, tā sauktās „lomkas”. Šī piesaiste ir tik daudz reižu spēcīgāka par viņa lēmumu izbeigt šo lietu, ka viņš atkal un atkal tai pakļaujas. Kaut kas līdzīgs notiek arī ar mani. Man ir kauns atzīties, bet jau daudzus gadus es nevaru iztikt bez pašapmierināšanās. Tā man ir kļuvusi par sava veida narkotiku. Tās vara ir tik liela, ka man šī negantība ar sevi ir jāizdara divas, trīs reizes dienā. Ir grūti vārdos aprakstīt, cik smagi ir apzināties savu bezspēcību cīņā ar šo grēku un cik pretīgi es jūtos pēc katras reizes, kad esmu spiests to izdarīt – pats savām rokām apgānīt savu miesu! Ak, kaut jūs zinātu, kā es sevi neieredzu šī grēka dēļ, uz ko mani pavedina domas par meitenēm vai nepiedienīgi uzņēmumi, uz kuriem es, tos nemeklēdams, laiku pa laikam uzduros internetā. Tieši domas ir tās, kas manā miesā iekvēlina kaislīgu vēlēšanos, un piespiež mani izdarīt šo grēku”.
Ir jāteic, ka gandrīz visi kārdinājumi sākas ar domām, kas iedzimst mūsu prātā un netīrajā sirdī, tieši tā kā ir rakstīts: „Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas, nešķīstība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana, mantkārība, blēdība, viltība, ienaidība, skaudība, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība” (Mk. 7:21-22). Mūsu sirdī radusies, doma rosina iegribu, bet iegriba mudina mūs to izdarīt. Tādā veidā tiek padarīts grēks. Interesants ir tas fakts, ka visa veida pretestība kārdinošajām vēlmēm, izsauc veselu neapmierinātības, naida, protesta vētru un vēl spēcīgāku tieksmi par katru cenu dabūt to, ko tik ļoti kārojam. Tad cilvēks kļūst nepacietīgs, uzbudināts, ļauns, sašutis un prasīgs, lai dabūtu to, kas ir iekārdinājis viņa skatienu un sirdi, viņš nevēlas rēķināties ne ar vienu un ne ar ko.
Kārdinājuma spēks ir tajā, ka mēs negribam tam stāties pretī, tādēļ, ka mēs to ļoti vēlamies. Tiek pieliktas maksimums pūļu, lai varētu atrast attaisnojumu vai piemērotu izskaidrojumu mūsu rīcībai. Piemēram, var teikt, ka tu esi piekusis no smaga darba un ikdienas monotonās vienveidības, tādēļ nepieciešams atpūsties un novērst savu uzmanību. Bet šī aizbildinājuma dēļ tu daudzas stundas nosēdi pie televizora vai datora, skatoties seriālus vai klīstot internetā un meklējot kaut ko aizraujošu. Tā rīkojoties, mēs, protams, nevēlamies atzīt, ka šādas rīcības patiesais iemesls ir savu iegribu apmierināšana, kas ved kārdinājumā, un beidzas ar grēku, kas, automātiski šķir mūs no Dieva. Sasniedzot vēlamo un iekožot aizliegtajā auglī, mēs, beidzot aptveram, kāda ir tā cena, kas mums jāmaksā, un tikai tad sākam sevi nosodīt. Sirdsapziņas pārmetumi nedod mums mieru, un tā rezultātā mēs krītam izmisumā un bezcerībā.
Apustuļa Jēkaba vēstulē 1:13-17 ir fantastiska atklāsme, kas izlej gaismu pār lietām, kas mums, attiecībā uz kārdinājuma dabu, ir grūti saprotamas: „Neviens, kas tiek kārdināts, lai nesaka: Dievs mani kārdina, – jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un Pats Viņš nevienu nekārdina. Bet katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama. Pēc tam kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku, bet grēks padarīts, dzemdē nāvi. Nemaldaities, mani mīļie brāļi! Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes, no Gaismas Tēva, pie Kura nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas”.
Mums visiem ir zināms, ka cilvēkam ir raksturīgi sevi attaisnot un notikušajā meklēt vainīgo. Un par tādiem „vainīgajiem”, visbiežāk kļūst vai nu apstākļi, vai kāds cilvēks, vai pat Dievs. Lai atceramies Ādamu, kurš grēkojot nekautrējās pateikt Radītājam: „...sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu” (1.Moz. 3:12). Pasakot to pašu citiem vārdiem: „Dievs, tas esi Tu, kas, dodot man Ievu, sūtīji man kārdinājumu. Ja Tu to nebūtu izdarījis, es nebūtu sagrēkojis. Tātad, vainīgs neesmu viss es, bet Tu”. Patiesi, var tikai brīnīties, cik tālu Ādams bija spējīgs aiziet. Bet mēs!? Vai mēs nerīkojamies tieši tā pat, kad savās domās sirdī sakām: „Kādēļ Tas Kungs mani neapstādināja?” vai „Es taču tik daudz lūdzu, lai Dievs mani atbrīvo no šī kārdinājuma, bet tas nelīdzēja, jo es tik un tā sagrēkoju”, vai „Tas Kungs taču zināja, ka tā ir mana vājā vieta, bet tik un tā pieļāva to” un tā tālāk. Vai nav pazīstami šie attaisnojumi? Tie visi noved pie viena: „Kāds man ar to sakars, ja Dievs...”. Bet Bībele, atmetot šo, skaidri saka: „jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un Pats Viņš nevienu nekārdina”. Dieva vīrs Tomass Sekers šajā sakarā teica: „Lūgt par atsvabināšanu no grēka un vienlaicīgi tam atdoties – tas ir tas pats, kas bāzt pirkstus ugunī un lūgt Dievu, lai tie neapdegtu”.
Apustuļa Jēkaba vārdi atkailina katra kārdināšanas procesa būtību: „Bet katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama, pēc tam kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku, bet grēks, padarīts, dzemdē nāvi”. Tādā veidā, pirms kārdinājuma ir aizraušanās ar kaut ko, uz ko mēs brīvprātīgi saasinām savu uzmanību, lai kas tas nebūtu: doma, kas novērš, tenkas, kas pievelk, bez uzraudzības atstāts maciņš, skaista meitene, interesants vīrietis, vai atklāti neķītra bildīte. Ja mūsu uzmanība, kas ir „ieejas durvis” kārdinājumam, to nepiesaistītu, kārdinājums ietu secen. Taču, tā vietā, lai sevi uz vietas apstādinātu un mierīgi aizietu garām, mēs apzināti tās atveram un ejam iekšā. Pēc tam vaidam un mokāmies, nesaprotot, kā mēs ko tādu varējām pieļaut.
Apustuļa pieminētais vārds „kārība” nozīmē kaislīga vēlēšanās vai nepārvarama tieksme. Visāda vēlēšanās mums ir Dieva dota, radīšanas brīdī Viņš to ielika cilvēkā. Bez tam, Radītājs, deva savam radījumam tiesības izmantot attiecīgus līdzekļus, lai varētu to apmierināt, nekrītot ne galējībās, ne grēkā. Piemēram, ja mēs gribam ēst, tas ir normāli, bet ja atļaujam šai vēlmei iziet ārpus saprātīgām robežām, tad kļūstam par rīmām. Tieši tā pat notiek ar visiem citiem instinktiem un vēlmēm.
Kārdinājums pievienojas visām Dieva dotajām vēlmēm un cenšas tās pārvērst grēkā, vai nu uzpūšot līdz neaptveramiem apmēriem, vai veicinot to, lai tā tiktu apmierināta kādā nepieņemamā, neestētiskā veidā. To nepieļaut – ir mūsu personīga atbildība, un mūsu sirdij, ko ir atjaunojis Dievs, ir jāseko katrai mūsu vēlmei. Ja esi padevies kārdinājumam, nevajag tajā vainot kādu vai kaut ko, jo tev pašam bija ar to jācīnās. Jo ātrāk sāc cīņu, jo vieglāk ir uzvarēt.
Tā kā kārdinājuma galvenais mērķis ir – cilvēka pievirzīšana grēkam, visbiežāk tā īstenošanā tiek izmantota krāpšana un manipulācija. Jo sātans, kura rokās kārdinājums ir kā spēcīgs ierocis, nekad pirms tam nepaziņo, kādas sekas mūs sagaida, ja mēs sekosim tam, kas mūs pavedina un noved pie grēka. Būdami kārdināti, mēs, parasti nedomājam, ka nozogot varam zaudēt darbu, ejot uz kompromisu ar savu sirdsapziņu, varam pazaudēt reputāciju, un izdarot laulības pārkāpšanu vai netiklību, izdarīt milzu zaudējumu savai ģimenei un paši sev. Tas ir kā likums, ka kārdinājums vienmēr samazina reālās, negatīvās sekas, kas būs, ja to izdarīs, un pārspīlē tā izdomātās pozitīvās puses.
Pirmā kārdināšana notika Ēdenes dārzā, kad sātans nodevīgi pagrūda Ievu uz nepaklausības ceļa Radītājam, sakot: „Bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami, labu un ļaunu” (1.Moz. 3:5). Izsakot šo, sātans centās pārliecināt mūsu pirmsenci, ka Dievs, iedodot viņai un viņas vīram, daudz laba, tomēr pašu labāko ir no viņiem paslēpis. Tādā veidā, jau no paša sākuma, vecā čūska izmantoja tieši apmānu, lai kārdinātu cilvēkus. Vedinot uz grēka ceļa, viņš solīja to, kas patiesībā ir īsti meli, kuru tēvs viņš ir. Tieši tāpat arī tagad, šis melis un viltīgais kārdinātājs, pieviļ mūs ar to, kas Dievam ir pretīgs, apsolot apmierinājumu, baudu, prieku, laimi, bagātību, slavu un tam līdzīgi. Bet patiesībā, tas kļūst par vilšanās iemeslu, izmisumu, kaunu, pilnīgu bankrotu, ieslodzījumu cietumā un pat nāvi.
Kārdināšanas mehānisms ir ļoti sarežģīts un mums grūti saprotams, tādēļ sātans to meistarīgi izmanto. Labi pārdomāta kārdināšanas metodika vai vesela to sērija, ir spējīga salauzt jeb kuru cilvēku, tai skaitā arī to, kurš ir uzsācis attīrīšanās un svētošanās ceļu. Mūs kārdinot, sātans visu laiku izmanto vienu un to pašu taktiku. Sākumā viņš iededzina mūsos vēlēšanās uguni un tādā veidā grūž mūs grēkot, bet, kad mēs to esam izdarījuši, tūdaļ apgriežas uz otru pusi un sāk mūs apsūdzēt un dzīt depresijā un panīkumā. Ja sākumā viņš cenšas grēku aizplīvurot un mūsu acīs padarīt par nevainīgu un sīku, tad pēc tā īstenošanas, norauj visas maskas un cenšas pastiprināti izrādīt visas notikušās krišanas šausmas un bezizeju, jo apvainojumi un apmelojumi ir viņa mīļākais ierocis. Tādā veidā viņš uzvar divreiz – mudinot uz grēku un nošķirot no Dieva, bet pēc tam, apsūdzot mūs Dieva priekšā. Tādēļ, mūsu mērķis ir nesniegt viņam šo prieku, bet rīkoties tā, kā to māca Dieva Vārds; „Tad nu padodieties Dievam, stājieties pretī velnam, un viņš bēgs no jums” (Jēk. 4:7). Stāties pretī – nozīmē nepiekrist, neiet pavadiņā. Uz musināšanu un mudināšanu uz ļaunu, atbildēt ar atteikumu.
Ikdienas dzīvē kārdinājumi mūs gaida ik uz soļa, jo vairāk, šajos, pēdējos, izvirtušajos laikos, kad grēkam ir dotas visas iespējas plaukt un zelt, un izplatīties. Mūsu stāvoklis ir īpaši bīstams, ja esam pārliecināti, ka mēs jau nu gan līdz grēkam nenoslīdēsim, un bieži aizmirstam Svēto Rakstu skaidro brīdinājumu: „Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt” (1.Kor. 10:12).
Mums, cilvēkiem, ir raksturīgi pārvērtēt savas spējas stāties pretī. Parasti mēs sakām: „Nē, es nekad tā nerīkošos!” vai „Kaut kas tāds ar mani vienkārši nevar notikt!”, vai „Es neesmu tik dumjš, lai darītu ko tādu, kas man varētu kaitēt!”, vai „Es stipri ticu, ka mana saikne ar Dievu pasargās mani no līdzīgas krišanas”. Tā runājot, mēs neaizdomājamies, ka tāda pārliecība par saviem spēkiem ir kā luksofora sarkanās gaismas signāls, kurš brīdina par lepnību, kas ir mūsos, un kura, agrāk vai vēlāk, novedīs pie krišanas. Paļaujoties uz saviem, cilvēciskajiem spēkiem, mēs nevaram būt gatavi jebkurā brīdī atraidīt kārdinājumu, jo visbiežāk, tas pārsteidz mūs nesagatavotus. Viens vienīgs Kungs ir spējīgs mūs pasargāt no krišanas kārdinājumā, un par to Bībelē ir daudz runāts. Tādēļ, iedziļinoties Svētajos Rakstos, un sekojot tur dotajiem padomiem un pamācībām, var daudz ko iemācīties un no daudz kā izvairīties.
Kaut sātana arsenālā ir milzum daudz kārdinājumu, tomēr, viņam nav nekā jauna, kas vēlreiz apstiprina gudrā Mācītāja vārdus: „Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas jau ir noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules” (Sal.māc. 1:9). Un, patiesi, kopš pirmās Ievas kārdināšanas, ienaidnieka viltības atkal un atkal atkārtojas. Viltība, meli un pievilšana, glaimi, cilvēka tieksmes kādu izmantot, ļaunprātība, kāre iedzīvoties, zemisku kaislību uzkurināšana un garīgs aklums – lūk, nepilnīgs sakaitēto bultu uzskaitījums, ar kurām viņš, zemes eksistences visos laikos, prasmīgi un ar lieliem panākumiem darbojas.
Kārdinājums var būt arī garīgs. Parasti tas notiek visādu nesaprotamu un neatrisinātu jautājumu dēļ, kuri mūs uzvarējuši, vai arī tad, kad mēs, izrādot cilvēcisku pārdrošību, atļaujamies runāt Dieva vārdā, pēc tam ciešot apkaunojumu un sakāvi. Sātans mīl izmantot tādus kārdinājumus, jo labi zina, ka, panākumu gadījumā, uz ilgu laiku „izsitīs” mūs no rises, sašķobot ticību un iegrūžot panīkuma un izmisuma bezdibenī. Diemžēl, kļūstot par kristiešiem un atrodoties Dieva bērnu vidū, mēs nereti domājam, ka vairs nav jābaidās no vilinājuma, bet tas nebūt tā nav. Dzīve rāda, ka garīgie kārdinājumi cilvēkus sastop nevis pasaulē, bet, visbiežāk, savā draudzē, un atnāk nevis caur kādu citu, bet no ticības brāļiem un māsām.
Svarīgi ir piemetināt, ka garīgie kārdinājumi var mūs piemeklēt uzreiz pēc īpašiem tuvības brīžiem ar To Kungu, vai redzami piedzīvotām Tā Kunga svētībām, kļūstot par to neatņemamu turpinājumu, kas, īstenībā, nav nekas jauns. Marka evaņģēlijā ir stāstīts par Kristus pirmo iziešanu tautā, kad ūdens kristību laikā no debesīm atskanēja balss: „Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man ir labs prāts” (Mk. 1:11). Liekas, lielāks apliecinājums Dieva atzinībai nevar būt! Taču, jau nākamajā pantā lasām: „Un Gars Viņu tūdaļ aizveda tuksnesī” (Mk. 1:12). Pie tam, tas bija tieši tādēļ, lai sātans Viņu kārdinātu. Tas ilga četrdesmit dienas un naktis.
Līdzīgi kā šeit, mēdz būt arī kristīgajā dzīvē. Pēc liela garīga pacēluma vai īpašas Dieva labvēlības apliecinājuma, negaidīti iestājas mokoši grūtas dienas. Dvēsele, kura vēl tikai vakar līksmoja, pateicoties Tam Kungam par gūto uzvaru vai par piedzīvoto garīgo Taboru, šodien vaid un ir krēslas un panīkuma apņemta. Vēl dažas dienas atpakaļ Dieva tuvums jūs sildīja, bet tagad liekas, ka aukstums un necaurredzama tumsa apņem mūs, un nekur nav redzama izeja. Nebrīnieties par to, jo ja Glābējam bija kas tāds jāpiedzīvo, tātad, arī priekš mums tam nevajadzētu būt nekam dīvainam. Iespējams, ka tādēļ Tas Kungs mums deva iespēju piedzīvot garīgo Tabora kalnu, lai sagatavotu mūs garīgajam tuksnesim, mūsu „Ģetzemanei” vai „Golgātai”.
Ir jāsaka, ka sātana ieroču trieciena spēks īpaši efektīvi sevi parāda noteiktos cilvēka miesīgās un garīgās dzīves periodos. Kā pie Kristus sātans atnāca Viņa fiziskā nespēka brīdī, tā arī pie mums viņš atnāk mūsu emocionālā, miesīgā vai dvēseliskā atslābumu brīžos. Tā mēdz notikt, kad esam savā miesā slimi, fiziski pārguruši, emocionāli nospiesti, garīgi neapmierināti, dvēselē iztukšoti, ciešam no vientulības vai bezcerības, sadzīves vētru tricināti, šaubāmies par Dieva uzticamību, nēsājam sirdī rūgtumu, izjūtam pret kādu nepatiku, naidu vai vienkārši aizvainojumu. Visas šīs lietas novājina mūsu garīgo imunitāti, darot vēl paklausīgākus kārdinājumiem. Tādēļ kristietim ir ļoti svarīgi nepieļaut, lai šādi stāvokļi ievilktos pārāk ilgi.
Lai iemācītos pareizi garīgi cīnīties ar kārdinājumiem un veiksmīgi stātos tiem pretī, ir jāsaprot, jāatceras, un katru dienu savā kristieša praksē jāpielieto dažas rekomendācijas un padomi, un tie ir:
1. Mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka kārdinājumi, visāda veida saskaršanās ar grēku un ar to saistītā garīgā cīņa, mūs pavadīs visu zemes dzīves laiku. Tādēļ, tos ir jāuztver nevis kā mokošas nepatikšanas vai nelaimi, bet kā mūsu garīgās audzināšanas nepieciešamību. Jo šajā skolā mēs mācamies vīrišķību, stingrību un paļaušanos uz To Kungu. Lai cik grūts būtu pārbaudījums un lai cik mokoši ir apzināties padarītā grēka sekas, vienmēr ir jāatceras, ka Tas Kungs vienmēr parāda Savu apžēlošanu tiem, kuri pazemībā lūdz Viņam piedošanu, jo Viņš ir žēlojošs Dievs.
2. Ir pastāvīgi jāatceras, ka pat visparastākā rīcība, vai nu veido vai grauj mūsu raksturu. Ja mēs ļausim kādam kārdinājumam mūs uzvarēt un iegūt varu pār mums, tad agri vai vēlu, tas beigsies ar kaunu. Salamana pamācībās 25:28 ir teikts: „Vīrs, kas savu garu nevar savaldīt, ir kā atklāta pilsēta, kuras mūri ir sagrauti”. Valdot pār savas ikdienas dzīves iegribām, mēs gatavojam sevi nākamiem, vēl grūtākiem laikiem.
3. Ir vienmēr jāatceras, ka cīņā ar kārdinājumiem, Dievs mūs nekad neatstāj vienus un pamestus likteņa varā. Neticiet sātanam, kurš cenšas jūs pārliecināt par to, ka, tiklīdz jūs esat nonākuši kārdinājuma varā, Dievs tūdaļ dusmojas un pamet jūs. Tieši pretēji, šajos brīžos Viņš jums aktīvi palīdz, ierobežojot kārdinājuma spēku tik tālu, lai jūs būtu spējīgs pateikt „nē”. Jo ne velti ir rakstīts: „Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums; Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest” (1.Kor. 10:13). Taču, neskatoties uz to, ka Tas Kungs ievērojami samazina jebkura kārdinājuma iedarbības spēju uz mums, palīdzot to pārdzīvot, mums tomēr ir jāuzņem kārdinājuma trieciens uz sevi, kļūstot par aktīvu iesākušās cīņas dalībnieku, ne tikai pastāvot tajā, bet gūstot pilnīgu uzvaru. Patiesais svētums, kuru no mums gaida Dievs, – tā nav brīvība no kārdinājumiem, bet spēks, lai tos uzvarētu. Tādu cīņu ir jāsāk no domām, kurās iedzimst netīri tēli, kas pāraug saldkaislās iegribās, pieprasot to realizāciju dzīvē.
4. Nekādā gadījumā nevar sevi attaisnot, ka mūs piemeklējušais kārdinājums ir izrādījies tik spēcīgs, ka mēs vienkārši nespējām tam pretoties. Tas ir ne kas cits kā pašapmāns. 1.Kor. 10:13 ir teikts: „Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums”. Šeit izmantotā frāze „tikai cilvēcīgs” nozīmē „parasts”, tātad, tāds, kas „raksturīgs visiem”. Tādēļ, pieļautais kārdinājums neiet ārpus Dieva pieļautajiem ierobežojumiem, un tas nozīmē, ka to pilnīgi iespējams uzvarēt. Šādas parādības ir, praktiski, visu cilvēku dzīvēs. Starpība ir tikai tā, ka vieni tam pasaka „nē”, bet otri „jā”.
Bībeles skaidrotājs, teoloģijas doktors Brūss Vilkersons ir ļoti labi izteicies par šo jautājumu: „Pārstājiet nodarboties ar pašapmānīšanos! Noraujiet sava kārdinājuma pārsegu. Atcerieties par divām patiesībām: pirmkārt – jūsu kārdinājums ir pats parastākais, bet caur cilvēcisko priekšstatu prizmu pārvēršas par kaut ko mežonīgu; un otrkārt – jūsu kārdinājums ir nekas cits, kā sātaniska acu aizmālēšana: tā pazūd bez pēdām, tiklīdz jūs sakāt tai „nē”. It kā atkārtojot šo, cits Dieva vīrs Edvīns Lucers ir teicis: „Kārdinājums – tas vēl nav grēks, bet aicinājums uz cīņu”.
5. Ja, esot kārdinātam, mēs ciešam sakāvi, tā ir tikai mūsu vaina, jo tāds bija mūsu lēmums. Dievs nekad nepielieto spēku, bet, dodot mums brīvo gribu, ļauj katram cilvēkam pašam izvēlēties vai viņš grēkos, vai viņš negrēkos. Nav jēgas arī visā vainot sātanu, uzskatot viņu par jūsu krišanas vaininieku. Ja viņam izdevās panākt savu, tad tikai tādēļ, ka mēs atļāvām sevi uzvarēt. Jo problēma jau nav mūsu pretošanās spējā, bet tajā, ka mēs bieži neko nedarām, lai iegūtu spēku no augšienes, kas nepieciešams cīņai ar mūsu vājībām, kuras top redzamas tieši kārdinājuma brīžos. Mums ir jāizvairās ne tikai no situācijām, kurās varam tikt kārdināti, bet konkrēti jārīkojas attiecībā uz tām lietām, kas mūs ierosina uz grēku, piemēram, iznīcināt pornogrāfiskus žurnālus un filmas, nobloķēt savu pieeju internetam, atteikties no kabeļtelevīzijas, pateikt apņēmīgu „nē” kaislībām un aizrautībām, kuras mūs ir paverdzinājušas, ļauniem ieradumiem un neprātīgām galējībām. To neizdarot, mēs dodam sātanam iespēju arī turpmāk mūs kārdināt.
6. Kārdināšanas procesā mēs jebkurā brīdī varam pateikt „nē”, bet labāk to izdarīt pašā sākumā, jo, ja vēlēšanās pāraugs iekāres ugunī, to būs grūti nodzēst. Tajā brīdī, kad sātans jūs kārdina, vilinot vai pavedinot, ir vērtīgi uz minūti apstāties un domās uzdot sev jautājumu: „Bet ko man maksās šī piedāvātā bauda? Kā es jutīšos pēc tam, un kā tas atsauksies uz manām attiecībām ar Dievu un tuvākajiem? Vai to izdarot man nenāksies mocīties savā dvēselē? Ja tas būs tā, vai nebūtu labāk atmest šo kārdinošo domu un pārstāt kaut ko darīt šajā virzienā?”
Kārdinājuma pirmajā un nozīmīgākajā fāzē, pati svarīgākā panākumu ķīla ir sekojošais: tiklīdz mēs jūtam, ka sākam ar kaut ko vai kādu aizrauties, nekavējoties ir jāizdara viss iespējamais, lai izbeigtu šo aizraušanos, tātad, aiziet, aizgriezties prom, pārslēgt domas uz kaut ko citu, pateikt, ka nevēlamies klausīties ko sliktu par cilvēku utt. Šādi reaģējot, mēs būsim izmantojuši pašu piemērotāko brīdi, lai pārtrauktu kārdinājuma tālāko attīstību. Ja mēs to neizdarīsim, sāksies neizbēgama notikumu attīstība, līdz pat grēka izdarīšanai un visām no tā izrietošajām sekām.
7. Nevajag dzīvot pastāvīgās bailēs kārdinājumu priekšā, kuri atkal un atkal atkārtojas. Dieva Vārds saka: „Bezdievīgie bēg, kaut gan neviens viņiem pakaļ nedzenas, bet taisnie ir pašapzinīgi, droši kā jauns lauva” (Sal.pam. 28:1). Kaut savā būtībā diez vai mēs varam sevi nosaukt par taisniem, tomēr Dieva spēkam, kuru mums dod Taisnais Dievs Savā Dēlā, būtu jāsēj mūsos vīrišķību un paļaušanos uz palīdzību no Augšienes. Nav iespējams iepriekš paredzēt visus kārdinājumus, jo to arsenāls sātanam ir milzīgs. Taču, Debesu Tēvs, to zinot, vienmēr dod mums spēju stāties tiem pretī, ja mēs staigājam bijībā Dieva priekšā un esam pareizās attiecībās ar Viņu. Sātans ar piesardzību tuvojas tiem, kas pastāvīgi ir nomodā, stāvot savu domu, vēlēšanos un jūtu sardzē, jo lieliski zina, ka tāds kristietis ir līdzīgs kareivim, kurš stāv sardzē, kurš ir gatavs ātri noreaģēt uz vismazāko bīstamību, kas tuvojas.
8. Ja kārdinājumos mēs atkal un atkal piedzīvojam sakāves rūgtumu, ka sāk likties, ka pilnīgu uzvaru pār šo grēku mums neredzēt, vienalga nedrīkst nolaist rokas, bet turpināt cīnīties tālāk. Jo mums ir darīšana ar tādu Tēvu, par Kuru ir teikts: „Kur ir tāds Dievs, kā Tu esi, kas piedod grēkus un neatmaksā Savas tautas atlikušajiem viņu noziegumus, kas mūžīgi netur dusmas? Jo Tev patīk žēlastība. Viņš atnāks pie mums atkal atpakaļ, Viņš apžēlosies par mums; mūsu vainas Viņš griezīs atkal par labu. Visus mūsu grēku darbus Tu liec iemest jūras dziļumos.” (Mih. 7:18-19). Pat ja mēs esam pelnījuši tikai nosodījumu un sodu, mums tik un tā ir jācer uz Tā žēlsirdību, Kuram „žēlastība ir pārāka par sodu”.
9. Labākais veids kā izvairīties no kārdinājuma, – būt paklausīgam Dieva baušļiem un pavēlēm, kuras mums ir dotas Svētajos Rakstos. Ja tie saka „neiekāro”, „neskaties”, „neskaud”, „nezodz”, „nepieskaries”, tad tā arī ir jārīkojas. Dievs labi zināja, ka vecā čūska, visā zemes eksistences laikā, kārdinās Viņa mīļotos radījumus. Tādēļ arī atstāja Bībeles lappusēs dažādus brīdinājumus, kas ir kā luksofora sarkanā gaisma, kas palīdzēs izvairīties no sātana tīkliem. Ne velti, taču, ir rakstīts: „Tas Kungs ir laipnīgs un taisns, tāpēc Viņš atgriež grēciniekus uz pareiza ceļa” (Ps. 25:8). Diemžēl, baušļu ievērošana ir tieši tas, ko cilvēkam ir visgrūtāk izdarīt, tādēļ pastāvīgi tajā ir jātrenējas, mācoties sev atteikt tajā, ko īpaši gribās un pie kā sāk parādīties slimīga atkarība.
10. Tas, ka mēs tagad dzīvojam ļaunā un briesmīgi izvirtušā pasaulē, nevar kalpot kā padarīto grēku attaisnojums. Protams, nav mūsu spēkos izmainīt apkārtējo pasauli, kā, nevaram saviem spēkiem arī izraut no tās tur esošās negantības, bet varam tās nenogaršot, kontrolējot to, ar ko barojam savu dvēseli, domas un sirdi. Mērķtiecīga pašdisciplīna ir liela palīdzība un drošs aizsardzības līdzeklis pret jeb kuru kārdinājumu un visiem ļaunā spēkiem. Ja mēs iemācīsimies kontrolēt savas vēlmes un aizraušanās, tad iegūsim cieņu, tā īstenojot savā dzīvē apustuļa Pāvila vārdus: „Un no grēka atsvabināti, kalpojat taisnībai” (Rom. 6:18). Tātad, noraidot pārmērības, slinkumu un tiekšanos pēc greznības, katru dienu, pēc šī Dieva vīra svētīgā piemēra, sāksim pakļaut sev savas netīrās vēlmes, nomierināt un paverdzināt savu miesu, dzīvojot Dievam paklausīgu dzīvi, sekojot Kristum, sitot sevi krustā.
Atšķirībā no kārdinājumiem, kuru pamatā sātans izmanto mūsu miesīgās cilvēcīgās dabas grēcīgumu, pārbaudījumi visbiežāk ir Dieva ierocis, pie kuriem Tas Kungs ķeras ar noteiktiem mērķiem.
Pārbaudījumi – tas ir īpaši smags pārdzīvojums, kura laikā cilvēks jūtās uz savu fizisko iespēju un dvēseles spēku robežas. Tā var būt smaga, nogurdinoša slimība, cerība, kas ilgu laiku nepiepildās, tuva un dārga cilvēka zaudējums, nospiedoša vientulība, pēkšņi notikusi nelaime, rūgta vilšanās sev tuvos un dārgos cilvēkos un daudz, daudz kas cits. Kādi no tiem pār mums sabrūk pēkšņi, kad tos nemaz negaidām, citi tuvojas lēnām, līdzīgi mazam mākonītim pie horizonta. Nepatikšanas, kas sākumā likās tik nenozīmīgas, vēlāk pārklāj visu debess jumu un kļūst, vienkārši, nepanesamas.
Ir jāteic, ka sātans ļoti labi zina par pārbaudījumu lielisko spēku, tādēļ tūdaļ gatavs pievienoties un tos pielietot, lai noskaņotu mūs pret Dievu, vai iemest sirdī šaubas par Viņa uzticamību. To zinot, ir jābūt īpaši modram, lai nedotu viņam iespēju sasniegt savu mērķi. Katrā, pat vissmagākajā pārbaudījumā, ir vieta cerības stariņam.
Dievs nekad nepamet savus bērnus. Vārds, kas ievainojis tieši sirdī, vēstule, kas darījusi dvēselei sāpes, smags ievainojums no tuva drauga puses, apmelojumi, ko izplata cilvēks, no kura tu to negaidīji, darba kolēģu nicināšana, finanšu zaudējumi un pastāvīgas materiālās grūtības, kas visu laiku nomāc prātu – Debesu Tēvs visu zina. Viņš pārdzīvo kopā ar mums, gaidot, ka šajā grūtajā laikā, nezaudējot paļaušanos, mēs pilnīgi uzticētos Viņam. Vai Ījaba piemērs mums to nemāca? Neskatoties uz nelaimi un spitālību, kas viņu piemeklēja, ejot caur dvēseles mokām, viņš tomēr tajā visā saskatīja Dieva roku. Viņa ticība sasniedza augstāko punktu tad, kad sēdot pelnos, viņš varēja pateikt: „Viņš jau mani tā kā tā nokaus, man nav uz Viņu nekas vairs ko cerēt, tikai savus ceļus es gribu Viņa vaiga priekšā aizstāvēt” (Īj. 13:15).
Ilga, nogurdinoša slimība un sakropļojums, kas piesaista pie gultas vai invalīdu ratiņiem, ir šodien visbiežāk sastopamie grūtākie pārbaudījumi, un nav daudz to, kas tos uzvar. Taču, cik tā ir liela svētība – satikt cilvēku, kurš slimības izmocīts nenocietina savu sirdi, izrādot milzu pacietību un varonīgu izturību! Labāku, Tā Kunga mums dāvātu, žēlastības liecību, diez vai var atrast!
Cilvēkiem ir grūti izturēt arī laika pārbaudījumus, par ko Bībelē ir teikts tā: „Cerība, kas mazinās, grauž sirdi, bet ja piepildās, ko sirds kāro, tad tas tiešām ir dzīvības koks” (Sal.pam. 13:12). Cilvēks, kurš piedzīvoja šādu pārbaudījumu Vecās Derības laikā, bija Ābrahams, kuram nācās gaidīt Dieva apsolījumu divdesmit piecus gadus (dēlu no Sāras). Tik ilgstošu laika pārbaudījumu viņš izturēja godam, kā par to ir teikts: „Viņš arī nezaudēja ticību, vērodams, ka viņa miesa jau pamirusi – viņam varēja būt jau simts gadu – un ka pamiris arī Sāras mātes klēpis. Dieva apsolījumu viņš neuzņēma ar šaubām un neuzticību, bet, Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā, pilnīgi pārliecināts, ka Dievs to, ko Viņš apsolījis, spēj arī darīt.” (Rom. 4:19-21).
Kaut kopš tā laika ir pagājuši gadu simti, līdzīgi pārbaudījumi turpinās vēl tagad, atkal un atkal nosverot mūs uz Dieva svaru kausiem. Nekas kristieti tā nepārbauda viņa ticībā, kā par viņu pateikti ļauni vārdi. Reakcijā uz tādām lietām atklājas viss viņa raksturs. Tad kļūst skaidrs, vai viņa sirds ir no tīra zelta vai tikai pārklāta ar plānu zelta kārtiņu. Jo visiem ir skaidrs, ka spēks jau nav vajadzīgs tam, lai aizstāvētu sevi, bet tam, lai atturētu sevi no attaisnošanās un paskaidrošanas. Tas ir kas nenovērtējams – tevī ir miers, kas klusē, saglabājot sirdsmieru, un spēja dot iespēju Dievam, atrisināt problēmas un atbildēt uz smagajiem triecieniem. Tajā sevi parāda visu uzvarošais gars, kas ir liela, iekšēja spēka sekas. Uz savu apvainotāju niknajiem uzbrukumiem Jēzus atbildēja ar klusēšanu, tā izsaucot izbrīnu tiesnešos un visos klātesošajos. Ar Savu nesatricināmo mieru Viņš uz tiem runāja bez vārdiem. Diemžēl, mēs šodien, ļoti reti to cenšamies atdarināt.
Cik gan kristiešu vidū var satikt tādus cilvēkus, kuri gadiem ilgi domās vajā savus „ienaidniekus”, atkal un atkal atceroties reiz izdarītās pārestības! Atsakoties no galvenā, viņi savu dzīvi pārvērš sīku cīniņu atvarā, lai atjaunotu savu apsmieto godu. Viņiem pat prātā neienāk atcerēties Dieva Dēlu, Kurš ir visvairāk cietis un ticis pazemots. Ak, ja mēs zinātu, kādas svētības slēpjas šāda veida pārbaudījumos, tad, iespējams, kā ķēniņš Dāvids, kuru grūtā brīdi lādēja Šimejs, mēs izsauktos: „...Ļaujiet tam, lai viņš lādas... Varbūt Tas Kungs mani uzlūkos manā postā un jau šodien pārvērtīs viņa lāstu man par svētību” (2.Sam. 16:11-12).
Protams, nav šaubu, ka ir jābūt lielai visa piedošanas dāvanai, lai pazemībā pieņemtu spriedumu vai cienīgi izturētu nesapratni, apvainojumus un apmelojumus. Taču, ja mēs iemācīsimies rīkoties līdzīgi kā Viņš, Kurš „...grēku nedarīja, nedz arī atrada viltu Viņa mutē; Viņš zaimots neatbildēja ar zaimiem, ciezdams nedraudēja, bet atstāja visu Tam, kas spriež taisnu tiesu”, tad, nepārprotami, saņemsim no Viņa labu algu. (1.Pēt. 2:22-23).
Lai cik smagi būtu pārbaudījumi un lai kā tie izpaustos mūsu dzīvēs, katram no mums ir jāiziet šī Dieva skola. Apgūstot visas tās mācības, mēs nekad vairs tās neaizmirsīsim. Iegūtās garīgās zināšanas kļūs par to mūžīgo kapitālu, kas uz visiem laikiem paliks ar mums, nekad nezaudējot savu vērtību un aktualitāti. Pārbaudījumi noved mūs pie labākas izpratnes par savu pilnīgo atkarību no Dieva, ko Viņš pastāvīgi cenšas panākt. Jo Dievs vēlas, lai mēs būtu Viņa īpašums un cerētu tikai uz Viņu. Būdams uz zemes, Jēzus bija tādās attiecībās ar Savu Debesu Tēvu, tādēļ Viņš vēlas, lai mēs rīkotos tieši tā pat, nerēķinoties ar saviem spēkiem, bet balstoties tikai uz Viņu. Tāda atkarība un tāda veida cerība, vairs neuzdrīkstas darboties patstāvīgi, tādā veidā paglābjot no daudzām kļūdām, no kurām mums, praktiski nav iespējams izvairīties.
Pārciestie pārbaudījumi atver neizdibinātus mūsu dvēseles dziļumus un agrāk apslēptās spējas, nostiprina ticību un dara to spēcīgāku, piešķirot pastāvību kā miesīgajā, tā arī garīgajā dzīvē. Bēdas un nedienas māca sekot Tam Kungam ar lielāku apdomību, apzinoties savus soļus un motīvus, un ir tas Dieva arkls, kas uzirdina sirds zemi, darot to auglīgu. Kā uguns padara mālus izturīgus, pārvēršot tos par keramiku, tā arī pārbaudījumi, mūs trenē un norūda, dodot spēju tos pārvarēt. Tādā veidā, no pātagas tie pārvēršas par svētībām un līdzekli, lai sagatavotos uzvarām gaidāmajās cīņās. Tas, kas ārēji negatīvi uz mums iedarbojas, ir svētība mūsu iekšējam cilvēkam. Norobežotie un no nebūšanām sargājošie siltumnīcas apstākļi un pilnīga apmierinātība neveido ticības varoņus, kuri visu pārvarot, uzvar. Tieši grūtību pārvarēšana veido cilvēka raksturu, kurš spēj nevis vienkārši eksistēt un veģetēt, bet dzīvot pilnvērtīgu un garīgi bagātu dzīvi.
Kā apkārtējā daba ir īpaši skaista pēc negaisa un stipra vēja, tā pat spēcīgas personības un ticības varoņi piedzimst „vētrās”. Viņiem ir garīgās cīņās iegūtas rētas. Secinājums: sadzīves vētras mums tiek no Dieva dotas nevis lai mūs salauztu vai nospiestu, bet tam, lai nostiprinātu, iemācītu vīrišķību, izturību un spēju just līdzi mūsu līdzcilvēkiem. Caur sāpēm Dievs iegūst to, ko vēlāk izlieto citu cilvēku svētībai un Savam godam. Tie, kuri var mierināt bēdīgos, atbalstīt vājos un piecelt pakritušos, visbiežāk paši ir daudz cietuši. Nelaimēs, bēdās, slimībās un daudzkārtējos pārbaudījumos viņiem ir izstrādājusies disciplīna un attīstījusies spēja palīdzēt citiem, padarot viņus derīgus būt par priesteriem, dvēseles ārstiem un garīgajām žēlsirdības māsām.
Atceroties Jāzepu, psalmotājs reiz teica: „Viņa kājas lika siekstā, un viņu pašu iekala dzelzīs” („Viņa dvēsele iegāja dzelzī” kr.val.) (Ps. 105:18). Un tas patiesi tā ir. Šī Dieva vīra dzīves ceļš, nebūt nebija viegls, bet tieši tur viņš apguva sev nepieciešamās, lieliskās mācību stundas. Jaunībā pārciestās bēdas, zaudējumi un nelaimes, pastāvīga dzīvošana spaidos un neskaitāmos pārbaudījumos – tas viss veicināja stipras gribas attīstību, dzelžainu neatlaidību, apņēmību, izturību un vīrišķību, tātad, visu to, uz kā veidojas patiesi cēls raksturs.
Kāds ir teicis, ka Tas Kungs savus labākos kareivjus saņem no lielo bēdu kalnu galotnēm. Tam nevar nepiekrist. Varenākās uzvaras Viņš bieži sniedz tur, kur cilvēkiem liekas esam sakāve. Reizēm mēs domājam, ka sātans gavilē, un Dievs to, patiesi, pieļauj. Taču, paiet laiks, un Viņš izjauc ienaidnieka ieceri, iznīcinot viņa šķietamo uzvaru. Vai tieši tā nebija ar trim ebreju jaunekļiem Sadrahu, Mesahu un Abed – Nego, kuri, neskatoties uz viņu uzticamību Israēla Dievam, tika dzīvi iemesti sakaitētā krāsnī? Viņu ienaidnieki gavilēja. Taču, šī šķietamā sakāve izvērtās par vienreizēju uzvaru, jo „...nav cita Dieva, kas varētu izglābt!” (Dan. 3:29).
Caur pārbaudījumiem Dievs maina mūs un pārveido mūsu dzīvi, tātad, dara to, ko mēs no Viņam lūdzam, – dara mūs par „jaunu radījumu Jēzū Kristū”. Tādēļ, to vēloties, ir jādod iespēja Viņam rīkoties ar mums tā, kā podnieks rīkojas ar māliem, veidojot no tiem nepieciešamo trauku, pat ja Viņa rīcība mums ne vienmēr ir saprotama. Ticot Dieva varenajai gudrībai un atceroties, ka Viņš nekad nekļūdās, pilnībā uzticēsimies Viņa providencei, pie tam, ne tikai pazemīgi pieņemot visu, kas ar mums notiek, kā gribu no augšienes, bet arī priecājoties par to. Protams, tāda attieksme ir pretrunā ar mūsu cilvēcisko loģiku, kura nevēlas piekrist, jo nespēj savienot prieku ar skumjām. To labi saprotot, apustulis Jēkabs reiz rakstīja: „Turiet, mani brāļi, to par lielu prieku, ka jūs krītat dažādās kārdināšanās, zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību” (Jēk. 1:2-3). Tātad, Dieva pieļauto kārdinājumu un pārbaudījumu galamērķis ir veidot mūsos pilnību, uz ko aicina Dieva Vārds, sakot: „Lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam” (2.Tim. 3:17).
Izdzīvojot grūtus laikus, mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka katram pārbaudījumam ir savas robežas. Dievs to sūta un arī noņem. Tādēļ vajag nevis nepacietībā pūst un sacīt: „Kad tam beidzot pienāks gals?”, bet labāk pazemībā gaidīt Dieva nolikto laiku, kad Viņš ieradīsies ar Savu palīdzību. Tikai Tas Kungs zina brīdi, kad pārbaudījuma mērķis ir sasniegts, tādēļ ieradīsies ne agrāk un ne vēlāk, kā Sevis noliktajā laikā, lai pavēlētu vētrai norimt, un pārvērstu bangojošos viļņus par klusu mirdzošu virsmu. Tad nu būsim pacietīgi, atceroties, ka ar mums notiekošais mums atnesīs ne vien labumu, bet arī balvu, kas būs daudzkārt pārāka par piedzīvotajām ciešanām.
Nobeidzot šo tēmu, nevar nepiezīmēt, ka pārbaudījumi var būt arī garīgi. Tie var skart mūsu gara pašas apslēptākās sfēras un skart dažādus mūsu ticības aspektus. Parasti tie atnāk tādā brīdī, kad noteiktu apstākļu ietekmē, mēs uzdrīkstamies pāriet no vienas reliģiskās sistēmas citā, pārskatot savas garīgās prioritātes un iepriekšējos priekšstatus par kristietības būtību. Tad mūsos sākās mokoša garīga cīņa starp pierasto, veco priekšstatu par staigāšanu Tā Kunga priekšā un jaunajiem centieniem, kas radušies neapmierinātībā par to, kas mums bija un ko uzskatījām par pilnīgi pareizu. Vecais mūsos vēl ir visai dzīvs, un nav tik viegli to izraut no mūsu sirds un prāta, bet jaunais biedē ar savu neziņu un iespēju pieļaut kādu nelabojamu kļūdu. Tas ir saistīts ar veco saišu saraušanas sāpēm, stresu, un atsvešināšanās spriedzi, kuru mēs sajūtam no tiem cilvēkiem, kuri bija mūsu draugi, kā arī no milzīga psiholoģiska spiediena, kas tiek uz mums izdarīts, uzskatot mūs par atkritējiem no ticības un vēloties piespiest mūs atgriezties tajā, ko vēlamies pamest.
Šāda garīga pārbaudījuma spilgtu piemēru varam redzēt autora rakstītajās rindās Vēstulē ebrejiem. Tie bija jūdu izcelsmes cilvēki, kuri ieticēja uz Kungu Jēzu Kristu un patiesi vērsās pie Viņa. Viņu galvenā problēma nebija pāreja no vecās reliģiozās sistēmas jaunā, tai līdzīgā, bet par pāreju no jūdaisma kristietībā, tātad, par rituālu un tradīciju nomaiņu uz patieso būtību, no pagaidu uz pastāvīgo, no labā uz labāku. Bet arī tas vēl nav viss, jo viņi aizgāja no vairākuma pie mazākuma, no populārā un visu atzītā pie nepopulāra un neatzīta, no tiem, kuriem bija vara un spēks, pie tiem, kuri beztiesīgi un kurus vajā un neieredz. Bet tas, neapšaubāmi, ir ļoti nopietni, jo saistīts ar cilvēku nosodījumu un nesapratni, ar vajāšanu no sabiedrības puses un citām neizbēgamām sekām.
Kaut kas līdzīgs notiek arī mūsdienās, kad kāds uzdrīkstas izmainīt savus uzskatus vai atstāt tēvu ticību un pāriet citā kristīgajā konfesijā, bet, tātad, kaut kādā mērā mainīt iepriekšējo ticību. Uz tādu cilvēku, viņa bijušās draudzes locekļi skatās kā uz nodevēju un tādu, kas atkāpies no ticības. Viņš kļūst par runu, kritikas, nosodījuma, baumu un apsmiekla objektu. Sākumā cenšas ar viņu parunāt, lai vestu pie prāta, pārliecinātu un „izlabotu”, ja nav panākumu, tad cenšas „izglābt”, liekot par viņu lūgt un gavēt. Ja arī tas nedod gaidītos rezultātus, no viņa sāk vairīties, saraujot visa veida kontaktus, izrādot redzamu pretdarbību, bet ja arī tas nepalīdz, – ņem novērošanā vai vispār izslēdz.
Šāda veida garīgos pārbaudījumus cilvēks pārcieš ļoti smagi, jo galvenais pārbaudošais spēks viņā šeit nav ne sātans, ne pasaules cilvēki, bet ticības brāļi un māsas, kuri seko tam pašam Debesu Tēvam. Tādā brīdī viņš stāv grūtas izvēles priekšā: vai nu atzīt savus uzskatus un darbības par nepareiziem un, „grēku nožēlojot”, atgriezties savā ierastajā un tradicionālajā baznīcas klēpī, vai palikt tajā ko esi izvēlējies un pacietīgi panest nesapratni un nicinājumu, cerot uz to, ka vajadzīgajā brīdī Dievs Pats visu noliks savās vietās.
Mēs varam iedomāties un stādīties priekšā, kādā situācijā un kādas grūtas izvēles priekšā izrādījās ebreji, kuri bija kļuvuši par kristiešiem. Iespējams, ka kāds no viņiem, neizturējis sabiedrības spiedienu un nogurdinošo iekšējo cīņu, atgriezās atpakaļ. Taču, neapšaubāmi, viņu vidū bija arī tādi, kuri Kristus dēļ bija gatavi uz visu. Tieši viņiem bija adresēti šie mierinošie, uzmundrinošie, aicinošie uz vīrišķību, uzticību Tam Kungam un garīgo izturību, vārdi: „Ņemiet vērā To, kas panesis tādu pārestību no grēciniekiem, lai jūs nepiekūstat, savās dvēselēs pagurdami. Jūs vēl neesat līdz asinīm pretim turējušies, cīnīdamies pret grēku” (Ebr. 12:3-4). Tā pat arī tagad, lai cik grūts būtu jūs sasniegušais garīgais pārbaudījums, ziniet, ka Tas Kungs noteikti dāvās spēku ne tikai to izturēt, bet arī garīgi kļūt stiprākam (protams, tikai tad, ja jums, patiesi, ir taisnība tajā, ko esat izvēlējies). Kā kļūdījās tie, kuri apraudāja par kristiešiem kļuvušos ebrejus – „atkritējus no ticības”, tā var kļūdīties arī tie, kuri šodien sēro par jums, uzskatot par maldos esošiem un pazudušiem.
Tieši tā mūsdienās notika ar vienu gados vecāku ticīgu sievieti, kura, izlasot grāmatu par attīrīšanos un svētošanos, kas kļuva viņai par lielu svētību, nolēma, lai ko tas viņai maksātu, nostāties uz šī ceļa. Taču, baznīcā, pie kuras viņa piederēja, valdīja uzskats, ka cilvēks saņem piedošanu, tātad arī attīrīšanu un svētošanu, savā grēknožēlas dienā, pēc kuras viņam atliek vien priecāties un pateikties Tam Kungam par izrādīto apžēlošanu. Kad šī kristiete, reiz atnākot uz lūgšanu sapulci, pavēstīja, ka Dievs šajā jautājumā viņu ir aizvedis citā virzienā, pār viņu novēlās neapmierinātības un nesapratnes vilnis. Pasludinot, ka šādi jēdzieni ir galēji nepareizi un ir herēze, viņai aizliedza par to runāt. Sieviete apklusa, bet turpināja darīt to, ko Dievs bija licis viņas sirdī. Atrodot dvēseļu aprūpētāju, viņa iznesa gaismā savu garīgo netīrību, atteicās no okultajiem grēkiem, kurus piekopa pirms kļuva ticīga, saveda kārtībā savas attiecības ar vīru, bērniem un citiem tuviniekiem, atzinās melos, atdeva kādreiz aizņemto naudu un nozagtās lietas, un izdarīja vēl daudz ko citu, par ko agrāk pat nedomāja.
Pagāja daži mēneši, un tādas attīrīšanās un svētošanās augļi tapa acīm redzami. Vērojot savas sievas izmainīto dzīvi, nožēloja grēkus un atgriezās pie Tā Kunga viņas neticīgais vīrs. Tajā pašā draudzē esošie, garīgi atsalušie, pieaugušie bērni, mīlestības, pazemības un mātes garīgās atjaunotnes savaldzināti, nolēma iet pa to pašu ceļu un sāka sakārtot savas personīgās dzīves savās ģimenēs. To redzot, citi draudzes locekļi sāka interesēties, kā viņai izdevās ko tādu sasniegt. Atbildot, sieviete sāka stāstīt kā tas notika, kas, protams, ļoti drīz nonāca arī draudzes mācītāja ausīs. Viņu izsauca uz brāļu sapulci un pateica, ka, ja viņa nepārtrauks savu šķeltniecisko darbību, viņai tikšot parādīts, kur ir durvis. Nolēmusi negaidīt, ka viņu izslēgs no baznīcas, kristiete atrada nelielu grupiņu ticīgo, kuriem bija tāda pati saprašana un uzskati par attīrīšanos, svētošanos un Tā Kunga meklēšanu. Sadraudzība ar šiem ticīgajiem viņai deva daudz prieka un garīgi bagātināja. Uzzinot par to, viņas bijušajā draudzē tika paziņots, ka visiem, kuriem vēl ir jel kādi kontakti ar šo sievieti, tie nekavējoties ir jāsarauj. Tādā veidā viņa zaudēja savus bijušos draugus, no kuriem daudzi viņai bija ļoti dārgi. Laiku pa laikam līdz viņai nonāca baumas par to, kā viņu draudzē aprunāja, padarot par „sakāmo vārdu uz mēles”. No katedras nepārprotami tika pateikts, ka viņa ir atkāpusies un garīgi nomaldījusies, tādēļ ir jāizvairās ar viņu kontaktēties, lai „neinficētos”. Tas viss māsai kļuva par smagu pārbaudījumu un kā grūts slogs uzgūlās viņas garīgajiem pleciem. Brīžiem viņa mocījās šaubās, vai pareizs bija pieņemtais lēmums. Tagad viņai nekas cits neatlika, kā atdot savas skumjas Tam Kungam, lūdzot, lai Viņš pats iejauktos un ņemtu visu Savās rokās.
Pagāja pusotrs gads, un minētajā draudzē sākās neaptverami notikumi. Noskaidrojās, ka tās mācītājs ir „iebraucis” draudzes kasē, izmantojot saziedoto naudu savām vajadzībām. Bez tam, viņš svētīja laulībai kādu ievērojamu māsu no kora un jaunpiedzimušo brāli, pirms tam noorganizējot viņa šķiršanos no neticīgās sievas. Atklājās arī netiklības un laulības pārkāpšanas gadījumi draudzes jauniešu un citu ticīgo vidū. Tā baznīcā sākās milzu rūgšana. Tādā veidā kļuva skaidrs kādēļ attīrīšanās un svētošanās jautājums šajā baznīcā reiz bija kļuvis par piedauzības akmeni un strīdus ābolu.
Pārdzīvojot to vai kādu citu pārbaudījumu, nevajag krist izmisumā, jo tad dvēsele kļūst bezspēcīga, tātad, nelietderīga. Tādā stāvoklī esot, cilvēks nav spējīgs stāties pretī sātanam un aizlūgt par citiem. Tiklīdz mēs dosim pamatīgu prettriecienu panīkumam un šaubām, Tas Kungs ar Svētā Gara palīdzību atkal atdzīvinās mūsu ticību un iedvesīs jaunus spēkus no augšienes, un tie liks elles spēkiem atkāpties. Kad ticīgs cilvēks, paļaujoties uz Dievu, patiesi un vienkāršībā pilnīgi atdod sevi Viņam, gaidot vadību un palīdzību, top redzams spēks un Dievišķā pilnība. Atcerieties vārdus, ko ir teicis apustulis Pāvils: „Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr neesam nomākti; esam bez padoma, bet tomēr neesam izmisuši. Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti; esam satriekti, tomēr neesam pazuduši” (2.Kor. 4:8-9).
Dieva pārbaudījumiem vienmēr ir noteikts mērķis, un to jēgu Tas Kungs mums atklās tikai mūžībā. Bet pagaidām mums ir jāapmierinās ar apziņu par to, ka Viņš pārbaudījumus sūta nevis tādēļ, lai mums kļūtu sliktāk, bet lai mūs padarītu labākus, pavairojot mūsu ticību un palielinot garīgo vērtību. Koks, kurš aug stipros vējos, kur to liec vētras un lauž viņa zarus un stumbru, savas saknes laiž daudz dziļāk, nekā koks, augošs aizsargātā ielejā, kur nekad pār viņu nebrāžas viesulis. Tieši tā ir arī cilvēka dzīvē: mūsu visaugstākās un cēlākās īpašības, kuras parādās spēkā un šķīstībā paļaujoties uz To Kungu, piedzimst bēdās, pārbaudījumos un grūtībās. No likteņa triecieniem mēs izejam norūdīti, līdzīgi izturīgam metālam, kurš izgājis caur uguns apstrādi, stiepšanu, spiedienu, spiešanu, slīpēšanu un citiem apstrādes veidiem.
Dieva vārds, kurš aicina mūs uz pārbaudījumiem, nekad nav Viņa pēdējais vārds. Bēdas un asaras, zaudējumi, mokas un ciešanas – tas viss ir tikai dzīves sākums, nevis beigas. Tā kā nevajag krist izmisumā un uzskatīt par sakāvi tos kārdinājumus un pārbaudījumus, kuri šodien mūs ir piemeklējuši, bet labāk saukt uz Dievu pēc palīdzības un uzvaras, un viņa noteikti atnāks. Visās grūtībās, ko satiekam savā dzīves ceļā, ir jācenšas vingrināt savu ticību, lai tā, pārbaudīta un norūdīta, tiktu Tā Kunga apbalvota mūžībā.