3.nodaļa
SĒJAS UN PĻAUJAS LIKUMS

Radot pasauli, kurā mēs dzīvojam, visuma Radītājs tajā ielika dažādus fiziskos un garīgos likumus, kuriem pateicoties, viss joprojām kustās un eksistē. Fiziskos likumus, vienu pēc otra, mums pamazām atklāja cilvēki – ģēniji, kuru vārdus saudzīgi glabā cilvēces vēsture, savukārt garīgos likumus Tas Kungs deva iepazīt Svētā Gara vadītiem Dieva vīriem, un tie ir ierakstīti grāmatu Grāmatas – Bībeles lappusēs.

Gan vieni, gan otri likumi liek sevi manīt visās cilvēka dzīves jomās, neatkarīgi, vai mēs tos zinām vai nē, turamies pie tiem vai nevēlamies par tiem neko dzirdēt. Starpība vien tajā, ka ar fiziskajiem dabas likumiem mēs esam spiesti rēķināties, apzinoties, ka tos nevar izmainīt, tādēļ nav arī jēgas tiem stāties pretī. Kas attiecas uz garīgajiem likumiem, kuri nosaka mūsu esību, atbildību Dieva priekšā un nākamo, mūžīgo dzīvību, tos, jau no pirmlaikiem cilvēce ir centusies pielāgot savām interesēm, kaut tas nekad nav izdevies. Vienu no tiem, kas ir pamatots atmaksas principā, ir pieņemts saukt par sējas un pļaujas likumu. Svētajos Rakstos tas ir formulēts tā: „Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus” (Gal. 6:7).

Sēja un pļauja – tas ir nemainīgs likums, kuru vienreiz Dievs ir apstiprinājis un tas darbojas uz laiku laikiem, kamēr zeme eksistēs un attiecas kā uz katru cilvēku individuāli, tā arī uz visām tautām kopumā. Pirmoreiz tas tika atklāts Noa, kad plūdu ūdeņi bija noskrējuši. Tas tika pavēstīts ar sekojošiem vārdiem: „Kamēr būs dienas virs zemes, nemitēsies sēšana un pļaušana, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena un nakts” (1.Moz. 8:22). No tā laika ir pagājušas tūkstošgades, taču šis, Radītāja izteiktais, dzīves likums ir nesatricināms līdz pat šim laikam. Kā dienu pēc dienas un gadu pēc gada mēs izjūtam aukstumu un svelmi, gadalaiku maiņu un dienas pāriešanu naktī un nakti dienā, tā joprojām esam dzīvi liecinieki tam, kā piepildās sējas un pļaujas likums. Jo tas ir likums, ko ir noteicis Dievs, „...pie Kura nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas” (Jēk. 1:17).

Lai to labāk saprastu, dosimies pie dabas, kur tas arī darbojas, kaut šeit nav runa par cilvēka dzīvi, bet par pasauli mums visapkārt. Mums visiem ir zināms, ka jeb kura sēkla spēj izaudzēt no sevis tikai tādu pašu, sev līdzīgu augu. Iemetot zemē kviešu vai miežu graudu, neviens negaida, ka tā vietā izaugs saulespuķe vai kukurūza. Mēs taču nebrīnāmies, ka iesētās gurķa sēklas vietā izaug gurķa stāds. Būtu dīvaini, ja tajā vietā izaugtu tomātu krūms. Tieši tā notiek arī mūsu dzīvē. Sējot grēka sēklas, mēs nevaram sagaidīt svētību ražu. Un, kaut tas ir absolūti skaidrs, tik un tā, atkal un atkal nākas dzirdēt šāda veida izsaucienus: „Ak, mans Dievs, par ko?! Kādēļ tas notika tieši ar mani?! Ko es esmu grēkojis, ka man tagad tā tiek atmaksāts?!”.

Redziet, paša jautājuma uzstādījums parāda, ka cilvēkā jau no sākuma ir ielikta iemeslu un seku kopsakarības apzināšana. Ja Dievs mūs kaut kā svētī, tātad tam ir iemesls, ja sūta sodu, tam arī ir savs pamatojums. Kaut ne vienmēr ir viegli noteikt pirmavotu, kādēļ ar mums kaut kas notiek, tik un tā, tas tomēr eksistē. Tas, kas notika šodien ir rezultāts tam, kas bija vakar, nedēļu, mēnesi, gadus, vai pat desmitgades atpakaļ. Par vārdiem, rīcību un darbībām, kas izdarīti kaut kad pagātnē, mums nāksies samaksāt šodien, rīt vai aizparīt. Tas ir neizbēgami, jo katrs nākamais solis ir ļoti cieši saistīts ar iepriekšējo. Neviens nevar sagrēkot un palikt nesodīts. Jebkurš grēks nes sev līdzi neizbēgamas sekas, pie tam, reizēm, ļoti, ļoti rūgtas. Katra ļauna doma, jebkurš apvainojošs vārds, ikviena negodīga rīcība, kādam nodarīts ļaunums, uz āru izlauzies naids, izdarīta zādzība, sirdī nēsāta nepatika, naids un atriebība, kas redzama sejas izteiksmē, uzvedībā, reakcijās un izteikumos, – ir tās sēklas kuras mēs sējam, lai pēc tam, kaut kad pļautu.

Iespējams, jūs jautāsit, kādēļ Dievs to tā paredzējis? Tādēļ, ka Viņš ir taisnīgs, un tātad, vienmēr atmaksā par to, ko mēs sējam savā dzīvē, labo vai ļauno. Kā nav iespējams izbēgt no šī Viņa dotā norādījuma: „Un kā cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa” (Ebr. 9:27), kurš darbojas visos laikos un visās paaudzēs, tā nav iespējams atcelt sējas un pļaujas likumu, kurš, cilvēku dzīvēs, bezkaislīgi pierāda savu patiesību. Ir daudz Svēto Rakstu panti, kas tam ir apliecinājums – gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā, piemēram: „Tad nu tev būs atzīt, ka Tas Kungs, tavs Dievs, ir Dievs, kas ir uzticīgs Dievs, un kas derību tur un dara žēlastību tiem līdz tūkstošam augumam, kuri Viņu mīl un tur Viņa baušļus, bet tiem, kas Viņu ienīst, Viņš atmaksā tieši vaigā, viņus izdeldēdams; Viņš nekavējas tam, kas Viņu ienīst, atmaksāt tieši vaigā” (5.Moz. 7:9-10); „Bet Tas Kungs lai ikvienam atmaksā vērodams, kāda viņa taisnība un kāda viņa uzticība...” (1.Sam. 26:23); „Nelaime vajā grēcinieku, bet taisnajam tiks atlīdzināts ar labu” (Sal.pam. 13:21); „...jo Tas Kungs Dievs ir atmaksātājs, Viņš visu atmaksādams atmaksā” (Jer. 51:56); „Mana acs tevi nesaudzēs, un Es nebūšu žēlīgs pret tevi, Es tev atmaksāšu pēc visiem taviem darbiem, un tavas nelietības būs tavā vidū, un jūs atzīsit, ka Es, Tas Kungs jūs sodu” (Ecech. 7:9); „Jo Cilvēka Dēls nāks sava Tēva Godībā ar Saviem eņģeļiem, un tad Viņš ikkatram atmaksās pēc viņa darbiem” (Mat. 16:27); „Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai, jo ir rakstīts: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, saka Tas Kungs” (Rom. 12:19); „Redzi, Es nāku drīz un Mana alga līdz ar Mani, atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem” (Atkl.gr. 22:12).

Kā redziet, Tas, kurš ir Augstais Tiesnesis, atmaksā katram tā, kā viņš ir pelnījis. Lai cik grūti būtu to pieņemt, mēs saprotam, ka tāda pieeja – ir taisnīga un pareiza, jo ievērojam, ka arī paši rīkojamies pēc šī principa, atbildot uz labo ar labo, un vēloties atriebties par mums nodarīto ļaunumu. Pateicoties tam ir radušās pat dažas parunas krievu tautā, kurās atspoguļojas atmaksas likumsakarība, proti: „Parādu ar atmaksu rotā”; „Kā sauksi, tā atsauksies”; „Nevel citam akmeni virsū, jo pie tevis tas atgriezīsies”.

Pienācīgās pateicības trūkums uz sniegto palīdzību vai nespēja kādam atmaksāt pēc nopelniem, izsauc mūsos sašutumu un aizvainojumu, kas visbiežāk izpaužas apmēram tā: „Viņa ir reti nepateicīgs cilvēks! Visu labo, ko viņai dari, pieņem tā it kā tas pienāktos un kā pašu par sevi saprotamu!”; „Cik var ciest šos apvainojumus! Viņš tā uzvedas tādēļ, ka viss viegli nāk! Ja viņu nepārmācīs, diez vai pats nāks pie prāta!”; „Mans brālis dara tādas negantības, bet vecāki viņu vēl aizstāv! Kur taisnība?!”; „Man par tevi, dēls, ir kauns! Tu uzvedies vienkārši pretīgi! Par savu šausmīgo uzvedību tu esi pelnījis visstingrāko nosodījumu!”.

Tādā veidā, princips dots pret dotu ir ielikts dziļi katrā cilvēkā. Bet, ja jau tas ir raksturīgs mums, kas neuzdrošināmies lepoties ar savu taisnumu, cik gan vairāk tam būtu jābūt taisnajā un taisnīgajā Dievā, Kuru nav iespējams ne piemānīt, ne uzpirkt, ne pievilt! Diemžēl, mūsu dienās Tas Kungs arvien biežāk tiek pasniegts kā Tas, Kurš tikai ar to vien nodarbojas, kā bezgalīgi apžēlojas un piedod, un piedod. Tādēļ, redzot, ka Viņš gadiem ilgi klusē, nereaģējot uz mūsu darīto grēku, mēs sākam domāt, ka tā būs vienmēr. Bet tā ir tikai šķietamība. Dieva Vārdā ir tādi vārdi: „Tā tu dari, un, kad Es ciešu klusu, tu domā, ka Es esmu tāds pats kā tu. Tādēļ Es pārmācīšu tevi un turēšu to tev acu priekšā. Ievērojiet jel to jūs, kas Dievu aizmirsuši, lai Man jūs nav jāsaplosa, un glābēja jums nebūs” (Ps. 50:21-22).

Laiks, kad atnāk pļauja ir ļoti dažāds. Dažus atriebšana sasniedz momentā, uzreiz pēc nozieguma izdarīšanas, pie dažiem tā atnāk pēc dažām dienām, nedēļām vai mēnešiem, bet pār citiem sods atnāk daudzus gadus vai pat desmitgades vēlāk. Bet, tā vai citādi, noslēpt to, kas mūsu dzīvē ir bijis nepareizs un apkaunojošs, nav iespējams. Pie tam, brīžiem notiek tā, ka iesēta tika tikai viena rīcība, bet plūkt tās rūgtos augļus nākas visu atlikušo mūžu, protams, ja to nepārtrauc nāve, kura šajā gadījumā kļūst par briesmīgāko atmaksu.

Ne mazums šādu piemēru ir saglabāti Bībeles lappusēs. Spilgtākās ilustrācijas tam ir Ahana, Dāvida un Šimeja stāsti. Pirmais samaksāja par savu nepaklausību Dievam, jo bija paņēmis sev no nešķīsta laupījuma, kas bija jāiznīcina, tā liekot nākt pār Israēlu lielai nelaimei Ajas pilsētas ieņemšanas laikā. Pārkāpjot Dieva pavēli, Ahans bija nolēmis iznīcībai ne tikai sevi, bet visu savu ģimeni, un pirms nāves viņam no Jozua bija jānoklausās taisnīgs spriedums, par ko Svētie Raksti vēsta tā: Un Jozua tad sacīja: „Kā tu mūs esi ievedis nelaimē, tā Tas Kungs tagad tevi ieved nelaimē!” Un viss Israēls to nomētāja akmeņiem, un viņi tos sadedzināja ar uguni un uzkrāva tiem virsū akmeņus. Un tie uzcēla pār tiem lielu akmeņu kaudzi, kas ir palikusi līdz šai dienai. Tad Tas Kungs mitējās Savā dusmu karstumā. Šo vietu līdz pat šai dienai tādēļ vēl sauc par Ahoras ieleju” (Joz. 7:25-26).

Otrs stāsts ir par ķēniņa Dāvida, kuru Dievs ir nosaucis par vīru pēc Savas sirds, laulības pārkāpšanu. Kaut viņam bija vairākas sievas un liels daudzums blakussievu, viņam iepatikās skaista sieviete, kas bija Ūrijas, viņa padotā, sieva, ar kuru viņš slepeni sagrēkoja. Tad, vēloties noslēpt savu noziegumu, nolēma ar citu cilvēku rokām veikt slepkavību. Kādas bija šīs šausmīgās rīcības sekas, mums visiem ir zināms. Netīrie sakari ar Batsebu izvērtās par daudzām nelaimēm un bēdām, kuras viņu vajāja visu atlikušo mūžu. Sākumā viņam vajadzēja pārdzīvot grēkā ieņemtā bērna nāvi, vēlāk viņa pieaugušais dēls Amnons piesmēja savu pusmāsu, bet viņu pašu pēc tam nogalināja miesīgais brālis. Tad sekoja Absaloma, vēl viena ķēniņa dēla, atklāta sacelšanās, kas beidzās ar viņa traģisko nāvi un tēva rūgtām asarām, jo visā šajā traģēdijā Dāvids pats bija pie vainas.

Dāvids labi saprata savu vainu un to var sadzirdēt sāpju un grēka nožēlas pilnajos vārdos: „Mans dēls Absalom! Manu dēliņ! Mans dēls Absalom! Kaut jel kāds būtu man ļāvis mirt tavā vietā! Ak, Absalom, manu dēliņ! Mans dēls!” (2.Sam. 19:1). Tā piepildījās Dieva vārdi, kurus izteica pravietis Nātans: „Bet tagad zobens vairs neatstāsies no tava nama uz mūžīgiem laikiem, tāpēc ka tu esi Mani nonievājis un tāpēc ka tu esi ņēmis hetieša Ūrija sievu ar nolūku, lai tā kļūtu tava sieva! Tā saka Tas Kungs: redzi, Es likšu nelaimei nākt pār tevi no tava paša nama un tev to redzot: Es ņemšu tavas sievas un tās nodošu kādam tavam tuviniekam, lai viņš guļ ar tavām sievām gaišā dienas laikā, saulei spīdot. Jo to, ko tu esi darījis slepeni, to Es atdarīšu visa Israēla nama priekšā un mirdzošas saules gaismā!” (2.Sam. 12:10-12).

Pie viena ir jāsaka, ka bērni ļoti bieži ir savu vecāku grēku upuri, un to rāda pati dzīve, tā apliecinot Tā Kunga vārdus, ko Viņš Vecās Derības laikā ir teicis Savai tautai: „...jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam tiem, kas Mani ienīst, un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur Manus baušļus” (2.Moz. 20:5-6); „Tas Kungs ir pacietīgs un bagāts žēlastībā; Viņš piedod noziegumus un pārkāpumus, bet Viņš arī nepamet nesodītus, piemeklēdams tēvu grēkus pie bērniem līdz trešam un ceturtam augumam” (4.Moz. 14:18). Kas zina, varbūt tādēļ pravieša Jeremijas laikos bija tāda paruna: „Tēvi ēduši skābas vīnogas, un bērniem no tā zobi apmizējuši” (Jer. 31:29). Tā kā vecākiem ir vērts aizdomāties, darot visu no viņiem atkarīgo, lai pēc tam nav jālej novēlotas asaras, līdzīgi Dāvidam.

Savu iesēto bija jānopļauj arī Šimejam, kurš grūtā brīdī lika negodā savu ķēniņu, bet četrdesmit gadus vēlāk saņēma pelnīto atmaksu no Salamana rokas, kurš pirms nāvessoda viņam teica: „Tu pats pazīsti savu sirdi, tos ļaunos darbus, kādus tu manam tēvam Dāvidam biji nodarījis, un Tas Kungs lai liek taviem ļaunajiem darbiem atgriezties uz tavu paša galvu” (1.Ķēn. 2:44). Tā nu ir, ka aiz katras sējas un pļaujas stāv neviens cits kā taisnais un taisnīgais Dievs, Kuram priekš visa ir Savs laiks un noliktā stunda.

Dievs neviena vaigu neuzlūko. Katram, kurš izdarījis grēku, ir jāpļauj arī tā sekas, lai kas viņš nebūtu, vai parasts sabiedrības pārstāvis, kāds bija Ahans, vai valdnieks, kā Dāvids, vai netaisns cilvēks, kā Šimejs. Te izņēmums nav arī priesteri, par ko liecina augstā priestera Ēļa piemērs, kurš saņēma Dieva sodu par savu dēlu, kuri pārkāpa Mozus likumu, nepienācīgu audzināšanu. Tā bija, tā ir un tā būs vienmēr. Par to arī mums, dzīvojošiem šajos pēdējos laikos un esot sabiedrības ārkārtējās samaitātības un izvirtības lieciniekiem, nekad nevajadzētu aizmirst.

Palūkojieties visapkārt, ieklausieties tajā, ko regulāri pauž masu informācijas līdzekļi, un jūs par to pārliecināsieties. Miljonāri nonāk cietumā par dažādām mahinācijām un nodokļu nemaksāšanu valstij. Visā pasaulē pazīstami politiskie darboņi nokļūst skandalozās situācijās savas netikumīgās dzīves dēļ. Zagļus, slepkavas un citus bīstamus noziedzniekus atmaksa sasniedz brīžos, kad viņi to negaida, tiesnešus atmasko viņu melos, holivudas zvaigznes, rok-dziedātājus, kuri nemitīgi maina savus partnerus, piemeklē AIDS, bet nemitīgā dzeršana parastās tautas vidū vainagojas ar priekšlaicīgu nāvi un smagām hroniskām slimībām. Diemžēl, līdzīgus piemērus var uzskaitīt un uzskaitīt.

Protams, var teikt, ka Dievs ne vienmēr pret visiem ir taisnīgs, jo dažreiz taisnajam ir jāpiedzīvo tas, ko būtu pelnījis netaisnais, bet netaisnais bauda dzīvi, kuru nemaz nav pelnījis. Nu, ko, tieši tā kādreiz sprieda arī Asafs. To varam lasīt psalmā: „Tiešām, vēlīgs ir Dievs Israēlam, tiem, kam sirdis ir šķīstas. Bet es – es gandrīz būtu paklupis, manas kājas bija sagrīļojušās, mani soļi gandrīz būtu izslīdējuši no manas gaitas raksta, jo es dusmojos par lielīgajiem, kad es redzu, ka bezdievjiem tik labi klājas. Tiešām, viņiem nav nekādu bēdu visu mūžu, vesela un labi barota ir viņu miesa. Cilvēku grūtības viņus nespiež, viņi netiek spaidīti kā citi cilvēki. Tādēļ arī augstprātība ir viņu kaklarota, un varmācībā viņi tērpjas kā drēbēs... Viņi zobojas un runā savā ļaunumā tikai par varas darbiem, viņu runas ir augstprātības pilnas... Redzi, tādi ir tie bezdievji, un tomēr viņiem arvienu labi klājas pasaulē, un viņi vairo savu bagātību. Tiešām, veltīgi es esmu paturējis šķīstu savu sirdi un mazgājis nevainībā savas rokas. Un mani taču nelaime mocīja katru dienu, un bargi mani pārmācīja ik rītus... Es to visu pārdomāju, lai saprastu, bet tas bija par grūtu manai saprašanai, tiekāms es iedziļinājos Dieva noslēpumos un kļuvu uzmanīgs uz to, kāds gals viņus sagaida. Tiešām, Tu viņus nostati uz slidena ceļa un liec viņiem gāzties, ka viņi iet postā... Jo redzi, tie, kas neuzticībā no Tevis atstājas, iet bojā; Tu izdeldē tos, kas no Tevis atkāpjas” (Ps. 73:1-6, 8, 12-14, 16-18, 27).

Nu ko, zemes dzīvē mums, patiesi, brīžiem nākas saskarties ar netaisnību. Taču, tā ir īslaicīga parādība. Mūžībā, kurai nebūs gala, Dieva taisnība tomēr uzvarēs, un katrs saņems to, ko viņš ir pelnījis. Ne bagātība, ne popularitāte, ne cilvēciskā slava tad vairs neko nenozīmēs, bet tikai tas, kas ir dārgs Tā Kunga acīs. Un iespējams, ka tikai nostājoties Debesu Tēva priekšā, mēs beidzot sapratīsim, ka Viņš, patiesi, nekad nekļūdās.

Sējas un pļaujas likumam ir dažas likumsakarības, kas visu laiku atkārtojas.

1. Pirmā no tām ir tas, ka Dievs parasti atmaksā par grēku tādā pašā veidā kā cilvēks ir grēkojis. Tādēļ, ja tu pagātnē zagi, nebrīnies par to, ja tev tagad visu laiku kaut kas pazūd. Ja tu savā dzīvē bieži meloji, neesi sašutis, ka tevi vienmēr kāds māna. Ja tu bez sirdsapziņas pārmetumiem neturēji doto vārdu, tad nenopūties par to, ka tev nav uzticamu draugu, uz kuriem tu varētu paļauties. Bija laiks, kad tu izplatīji melus par citiem, tad nu tagad klausies baumas, kuras izplata par tevi. Ja tu runāji ļaunu par saviem tuvākajiem draugiem, tad neesi sašutis, ka šodien tā runā par tevi. Tu negribēji klausīt vecākiem, pazemoji, varbūt nelabvēlīgi runāji par viņiem, tad nu šodien pļauj savu bērnu nepa­klausību un paciet viņu nicinājumu, kuru viņi tev izrāda ne vairs slepeni, bet tieši. Ja tu savā laikā augstprātīgi attiecies pret citiem, tad nebrīnies, ka tev blakus dzīvojošie šodien pazemo tevi. Tu dzīvoji savai labpatikai un uzskatīji, ka vari iztikt bez Dieva, tad nu neskumsti par to, ka tev tagad nav nekādu svētību. Jo tu pļauj to ko esi sējis, kā ir rakstīts: „Redzi, naidniekam ir noziegums prātā, viņš ir ļaunuma pilns un rada tikai viltu! Viņš rok bedri un dara to dziļu, bet pats iekrīt slazdā ko izlicis. Viņa ļaunums griežas atpakaļ uz viņa paša galvas, viņa briesmu darbi skar viņa paša skaustu” (Ps. 7:15-17).

Saprotams, Tas Kungs mums neko neuzspiež. Mums ir tiesības sēt visu ko vēlamies, bet nepļaut to, ko negribētos, jau vairs nav mūsu varā, jo saņemsim vien to, ko esam pelnījuši. Tā kā, ja vedinām kādu uz laulības pārkāpšanu vai netiklību, pavedinām bērnu, meiteni vai puisi, svešu sievu vai kādas citas sievietes vīru, neaizmirstiet par to, ka atnāks diena, kad tava sieva aizies ar citu, vai bērni, kurus tu ar tādām grūtībām izaudzināji, atstās tavas mājas un palaidnīgi dzīvos, kļūstot tev par kaunu un lāstu. Atšķirība var būt vien tajā, ka tu grēku darīji slapstoties un slēpjoties, vai savās domās un iztēlē, bet viņi to darīs atklāti, atklājot tavas slepenās nelikumības, par kurām tu domāji, ka tās nekad neviens neuzzinās.

2. Otra likumsakarība parādās tajā faktā, kas pastāvīgi apstiprina to, ka raža vienmēr ir lielāka par sēju. Šo parādību gadu no gada varam redzēt arī dabā. Kad zemē iemet vienu kviešu graudu – izaug vārpa, kurā ir desmitiem graudu, ieliec vienu sēkliņu – izaug liela saulespuķe ar daudzām sēkliņām, liec iedobītē vienu kartupeli – izroc astoņus, desmit un vairāk. Tieši tā tas izskatās mūsu dzīvē. Tikai viens aizvainojošs vārds var atnest daudz nelaimju, izsaucot dusmas, rūgtumu un negantu naidu, bet dvēseli aizskarošs apvainojums var izsaukt infarktu un nāvi. Vienkārša nesapratne var būt atsaluma, atsvešinātības un saspringtības iemesls vīra un sievas attiecībās, novedot viņus līdz laulības šķiršanai, bet mirkļa skaudība, greizsirdība vai pēkšņi radušās aizdomas, var šķirt divus tuvus cilvēkus, kas labi sapratās, izārdot viņu daudzgadīgo draudzību. Tautas paruna ne velti teic: „Vēju sēsi, vētru pļausi”. Patiesi, dzīvē tā mēdz būt ļoti bieži. Tikai viens nodarīts grēks var nest sev līdzi daudz asaru un nelaimju.

3. Trešā likumsakarība ir tāda, ka sējas – pļaujas likumā ir redzams pakāpenisks pieaugums. Kā jebkura zemē iemesta sēkla sāk savu augšanu no maza vārga asniņa, tāpat katrs pārkāpums sākumā liekas kā kaut kas nevainīgs un nenozīmīgs, kam mēs nepievēršam īpašu uzmanību. Piemēram, garām slīdoša ļauna doma, no kuras mēs cenšamies vienkārši novērsties, darbosies tik ilgi, kamēr nesagraus pašas draudzīgākās attiecības ar mums dārgiem cilvēkiem un nepārveidos mūs par ļauniem un aizdomīgiem, ar kuriem mēdz būt ļoti grūti kontaktēties. Apstiprinot šo likumu, tautā saka: „Sēsi domu – pļausi darbu, sēsi darbu – pļausi ieradumu. Sēsi ieradumu – pļausi raksturu. Sēsi raksturu – pļausi likteni”.

4. Ceturtais, par ko mums nevajadzētu aizmirst, ir tas, ka nosodījums un sods tiek realizēts caur kādu cilvēku, kuru Dievs ņem Savā pārziņā. Bet mēs, to nesaprotot, sākam viņu uzskatīt par mūsu nelaimju vaininieku un pat par ļaunāko ienaidnieku. Kā var neieredzēt to, kurš ir tikai Dieva ierocis, kuru Viņš ņem un lieto pēc Saviem ieskatiem, kā vēlas un kad vēlas, lai varētu īstenot pie mums to, ko esam pelnījuši?! Dusmojoties uz tādu cilvēku, mēs pat neaizdomājamies, ka ejam karot pret Dievu, Kurš darbojas caur šo cilvēku.

Tieši tā kā tas ir miesīgā dzīvē, sējas un pļaujas likums darbojas arī garīgajā dzīvē, pie tam neatkarīgi no tā, kāda veida grēks ir kā pirmavots – vai tā ir nepaklausība, aprunāšana, naudas kāre, netiklība vai laulības pārkāpšana, cietsirdība, atriebība vai nepiedošana. Kā apliecinājumu tam, gribētos piedāvāt divus piemērus, kurus lūdza darīt zināmus, šo notikumu dalībnieki, lai varētu garīgi palīdzēt kādam no jums.

Kāda jaunatgriezusies sieviete, kura kādreiz bija pazīstama sportiste, un, dzīvojot pasaulē, darīja to visai vētraini, sagrauta un asarām acīs stāstīja: „Jaunībā es biju reti skaista meitene, tādēļ no puišiem nebija miera. Man patika jaukt viņiem galvu, un tādēļ es vienlaicīgi tikos ar vairākiem, brīžiem novedot viņus līdz ārprātam mežonīgas greizsirdības dēļ. Bet, pienāca brīdis, kad es pati neprātīgi iemīlējos. Tas bija ļoti pievilcīgs, stalts un spēcīgs jauns cilvēks, kurš esot sporta meistars smagatlētikā, izsauca vispārēju sajūsmu. Kad viņš nopietni bija ar mani aizrāvies un jau ierunājās par mūsu kāzām, bijušie pielūdzēji, nolēmuši man atriebties, izstāstīja viņam par maniem pagātnes gājieniem. Tā rezultātā viņa mīlestība nomainījās pret nicinājumu un naidu. Pagāja neilgs laiks, viņš šķīrās no manis, uz atvadām pasakot, ka bija labākās domās par mani.

Atmaksas dzīta, es noliku sev par mērķi izjaukt savu bijušo puišu ģimenes, kas tajā laikā jau bija precējušies un kuri reiz atņēma man mīļoto. Pavedinot ar savu brīvo uzvedību un pieejamību, es viņus aizvilināju prom no ģimenēm, un pēc tam, brīžos, kas bija priekš viņiem laimīgākie, tos pametu. Man bija vienaldzīgas viņu pamesto sievu ciešanas, bērnu asaras, jo es uzskatīju sevi par aizskartu, aizvainotu un nāvīgi apvainotu.

Nogurusi no tādas vaļīgas dzīves, es, beidzot, apprecējos ar cilvēku, kurā pilnā mērā pļāvu visus savus ļaunos darbus. Viņš ņirgājās un mocīja manu dvēseli tā, ka nemitīgo moku dēļ, es ātri zaudēju savu skaistumu, ar ko tā reiz biju lepojusies. Lamas, apvainojumi, dzeršana, piekaušana un neskaitāmas krāpšanas kļuva par manas dzīves daļu, kam nebija redzams gals. Un es sāku neieredzēt savu vīru ar negantu naidu.

Bet, arī tas vēl nebija viss. Vienīgā, mums piedzimusī meita, bija pret mani noslēgta un uzvedās atsvešināti un vēsi, it kā es nebūtu viņas māte. Tas man lika pa naktīm no aizvainojuma, izmisuma un bezspēka raudāt. Bez tam, mantojusi no manis ārējo skaistumu, viņa dzīvoja tādu pašu dzīvi, kā kādreiz es. Tas beidzās ar to, ka savos nepilnajos divdesmit gados viņa nomira no AIDS. Pēc meitas nāves vīrs mani pameta un aizgāja pie citas sievietes. Tagad esmu pavisam viena un vairs neesmu nevienam vajadzīga. Mani pārdzīvojumi noveda mani pie Dieva meklēšanas, un, tikai kļūstot ticīgai, es sapratu, ka visu iepriekšējo dzīvi pļāvu to, ko tik neprātīgi biju sējusi. Jo nav iespējams uzcelt laimi nākotnē, ja tev ir tāda grēcīga pagātne!”

Nevienam nav noslēpums, ka cilvēkam ir raksturīgi aizmirst grēkus, kurus viņš ir kādreiz padarījis. Un ne tikai, mēs visiem spēkiem cenšamies izdzēst no atmiņas to, ko tā vai citādi, ir nepatīkami atcerēties. Bet sirdsapziņu nav tik viegli apklusināt. Tā atkal un atkal neliek mieru sirdij, kura nav pakļauta saprātam, jo ļoti bieži aiz tās stāv Pats Dievs. Ne velti taču Svētajos Rakstos ir teikts: „...ja mūsu sirds mūs pazudina, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visas lietas” (1.Jņ. 3:20). Kā pierādījums tam var kalpot šis piemērs.

Kāds vīrietis gados, nodzīvojot kopā ar savu sievu gandrīz piecdesmit gadu, neilgi pirms savas nāves nevarēja atrast sirds mieru, līdz palūdza sameklēt dvēseļu aprūpētāju, kuram viņš atklāja grēku, kas bija ilgi viņu mocījis. Lūk, ko viņš izstāstīja:

„Mana māte agri kļuva bārene, tādēļ auga ģimenē, kura viņu bija pieņēmusi un izmantoja kā kalponi. Izaugdama tādos apstākļos – bez uzmanības un maiguma, viņa bija klusa, noslēgta un dusmu pilna. Nemācīta izrādīt mīlestību, viņa nespēja to dot citiem. Pie pirmās izdevības apprecoties un dzemdējot divus bērnus, viņa tā arī nespēja savā dvēselē atvērties, palikdama cieta un auksta. No tā cietām ne tikai mēs ar māsu, bet arī mūsu tēvs, kurš šī iemesla dēļ aizgāja pie citas sievietes un aizbrauca no mūsu ciema, kad mēs vēl bijām pavisam mazi. Tādēļ mātei bija jāaudzina mūs vienai pašai un daudz jāstrādā, lai nodrošinātu, bez apgādnieka palikušo, ģimeni.

Diemžēl, tēva aiziešana viņu ne tikai neveda pie prāta, bet vēl vairāk nocietināja, kā pret viņu, tā arī pret bērniem, un mūsu dzīve kļuva vēl sliktāka. Cik es sevi atceros, tad mamma nekad nesmaidīja un nepriecājās, nezinājām, kas ir mātes mīlestība un maigums. Viņa mūs turēja ar „dzelzs roku”, audzināja rupji uzkliedzot, pavēlot, pieprasot un bieži sodot, kā rezultātā es viņu vārda tiešā nozīmē sāku neieredzēt. Kad es biju pusaudzis, sākās Otrais pasaules karš, kura laikā mēs piedzīvojām daudz grūtību un gandrīz nomirām no bada. Es zinu, ka bēdas un ciešanas daudziem liek atmaigt un padara līdzcietīgus pret citiem. Mani tās tikai nocietināja. Bērnībā radusies nepatika pret māti ar gadiem tikai pieauga, tādēļ, sasniedzot pilngadību, es aizgāju no mājām un nekad vairs neatgriezos. Mājās palikusī māsa rakstīja, ka māte, šīs rīcības dēļ, pastāvīgi mani nosodīja, bet man bija vienalga, jo uzskatīju, ka viņa pati ir vainīga.

Pagāja četrdesmit gadi, kuru laikā es mātei neuzrakstīju ne rindiņu, šad tad atbildot vien māsai uz viņas vēstulēm. Arī viņai, tā pat kā man, jau bija ģimene. Reiz viņa man uzrakstīja, ka māte smagi saslima un savās ciešanās ir vērsusies pie Tā Kunga un stipri izmainījusies, lūdzot māsai piedošanu par pagātni un to pašu lūgdama nodot arī man. Taču, mana sirds bija tik piepildīta ar rūgtumu, ka atbildēju, ka nevaru viņai piedot. Pagāja daži mēneši, un māsa pavēstīja, ka mamma ir tuvu nāvei un lūdz, lai es atbraucu atvadīties. Taču, arī šī vēsts manu sirdi nemīkstināja, jo tur mita tikai rūgtums un vēlēšanās atriebties. Es neaizbraucu arī uz bērēm, pēc kurām māsa rakstīja, ka māte bija mani gaidījusi līdz pēdējam brīdim, cerot kaut pirms nāves palūgt piedošanu, bet nesaņēmusi to, aizgāja mūžībā.

Kauns atzīties, bet arī tas mani nemaz neaizkustināja, un es turpināju mierīgi dzīvot, esot pārliecināts, ka rīkojos pareizi, tādā veidā sodot viņu par cietsirdību. Gāja gadi, un es ievēroju, ka arvien vairāk sāku līdzināties viņai. Mani četri paaugušies bērni visu laiku aizrādīja man manu raupjumu un skarbumu, bet kļūstot pieauguši, pacentās, cik iespējams ātri, pamest vecāku mājas. Bija redzams, ka arī mana sieva cieta no manas bezsirdības, bet es neko nedarīju lietas labā, uzskatot, ka savu raksturu tik un tā vairs nevaru izmainīt.

Tā tas turpinājās tik ilgi, līdz es saslimu, un, griežoties pie ārstiem, uzzināju, ka man ir ļaundabīgs smadzeņu audzējs, kuru jau ir par vēlu operēt. Galvassāpes bija tik lielas, ka es ar pūlēm valdījos, lai nekliegtu. Apzinoties, ka ir palicis pavisam maz ko dzīvot, es atcerējos par mātes grēknožēlu pirms nāves un sāku meklēt ticīgos, lai tie man parādītu ceļu pie Kristus. Tas Kungs bija man žēlīgs, un es viņus atradu. Tā slimība un smagās ciešanas palīdzēja man iegūt Glābēju un pilnībā Viņam nodoties. Bet kļūstot ticīgs, es tā arī neieguvu dvēseles mieru, jo Dievs atkal un atkal man atgādināja par nežēlību pret māti, un to faktu, ka es joprojām neesmu viņai piedevis.

Lasot Bībeli, es uzdūros vārdiem: „piedodiet saviem ienaidniekiem”, un tie kā zibens mani satrieca, jo es nebiju spējīgs piedot, un ne tikai ienaidniekiem, bet pat savai personīgajai mātei, kaut pats lūdzu piedošanu Tam Kungam un to, lai Viņš uzņem mani savā miteklī. Kad es to sapratu, man kļuva baisi. Neieredzot un nosodot savu māti, es biju tāds pats kā viņa, kaut to nemaz nemanīju. Tā kā es kādreiz cietu no viņas cietās sirds, tā tagad mana raupjuma un cietsirdības dēļ cieš mana sieva, bērni un pat mazbērni. Es gaidīju no mātes mīlestību un sapratni, bet manī pašā tās arī nebija. Tādā veidā es pļāvu to, ko biju sējis. Lūk, kādēļ tagad, kad man ir palicis pavisam maz ko dzīvot, es vēlos atklāt to, par ko klusēju gadu desmitiem un dziļi to nožēloju. Lai par to uzzina visi, kam stāsts varētu kalpot kā palīdzība, lai izvairītos no tā, kas skāra mani”.

Redziet, draugi, kaut ko sējot šajā dzīvē, mēs, parasti, nedomājam par pļauju, un atceramies par to tikai tad, kad redzam sekas. Lai šis mirstošā stāsts liek arī mums palūkoties atpakaļ, lai no jauna pārskatītu to, ko reiz esam neapdomīgi izdarījuši. Protams, lasot ko tādu, mēs varam teikt, ka šādi gadījumi to dzīvēs, kuri nepazīst Dievu, ir likumsakarīgi. Tikai ziniet, ka sējas pļaujas likums darbojas vienādi gan grēcinieku, gan to dzīvēs, kuri sevi uzskata par Dieva bērniem. Tas arī ir iemesls, kādēļ mēs ik pa laikam dzirdam par krišanu kādā grēkā gan vienkāršo draudzes locekļu, gan kalpotāju dzīvēs. Pat par pazīstamiem Dieva vīriem, kurus cilvēki uzlūkoja ar trīsām un bijību. Dievs mūs nešķiro, un to apliecina sekojoši Svēto Rakstu vārdi: „Kas nepareizi darījis, dabūs pelnīto atmaksu; tur neuzlūko cilvēka vaigu” (Kol. 3:25) un „Ļaunajiem nekas nepalīdz, pat ja viņi arī visi saliktu savas rokas kopā...” (Sal.pam.11:21) („Var galvot, ka ļaunais nepaliks nesodīts” – kr. val. tulk.).

Pie šī vēl var papildināt, ka ar savu ļauno sēju mēs varam piesaistīt nelaimi ne tikai paši sev, bet arī citiem cilvēkiem, tai skaitā ticības brāļiem un māsām. Viena kristiete dvēseles aprūpes sarunā izstāstīja, ka viņas vīrs, kurš bija dedzis Tam Kungam savā pirmajā mīlestībā uz Viņu, arvien biežāk sāka nest mājās pornogrāfiskus žurnālus un videofilmas, piedāvājot viņai kopā skatīties šo netīrību, lai pēc tam to īstenotu savā laulības gultā. Zinot, kā viņš kādreiz bija dedzis par šķīstumu un svētumu, par ko visai bieži tika sludināts viņu draudzē, sieviete bija nesaprašanā, kas gan tā varēja izmainīt vīru šajā jautājumā, padarot viņu pilnīgi pretēju tam, kāds viņš bija kādreiz.

Ciešot no tā, uz ko viņš piespieda viņu laulības gultā, šī sieva sāka pastiprināti lūgt, lūdzot To Kungu, lai Viņš atklāj viņai iemeslu, kādēļ vīra garīgā dzīve atdziest un kāpēc viņš tiek netiklības gara kārdināts. Atbildi no debesīm nevajadzēja ilgi gaidīt. Pēc divām nedēļām baznīcu, kuru viņi apmeklēja, satricināja vēsts, ka viņu mācītājs, vairāku gadu garumā, pārkāpj laulību ar vienu no māsām, kura dzied korī, bet divi no „svētītākajiem” (tā tika uzskatīts) sludinātājiem, naktis nosēž pie datora, meklējot internetā pornogrāfiju.

Tādā veidā Dievs izlēja Savu gaismu pār to, kas tika darīts slepenībā, un nolika visu savās vietās. Izrādās, ka vārdi, kas skan no katedras, lai cik pareizi tie nebūtu, plūda no netīriem traukiem, kas bija apgānīti ar laulības pārkāpšanas un acu kārības grēkiem, tāpēc „inficēja” zālē sēdošos, kas viņos izpaudās tajos pašos grēkos, bet jau izsmalcinātākā veidā. Pagāja vēl neilgs laiks, un tajā pašā draudzē atklājās vairāki netiklības gadījumi jaunatnes vidū. Tā, lūk, cilvēku dvēselēs neredzamā veidā mestās netikumības sēklas, atnesa lielu ražu.

No šī piemēra kļūst skaidrs, cik liela ir to atbildība, kuri stāv aiz katedras un sanākušajiem sludina Dieva Vārdu. Ja tas plūst no netīrām sirdīm un apgānītām lūpām, tad nes ne tik daudz labuma, cik ļaunuma, lai kādas garīgas patiesības netiktu runātas. Tas ir līdzīgi, kā, ja nosēdinātu cilvēkus pie skaisti uzklāta galda un ēdienam pirms pasniegšanas pieliktu visstiprāko indi ar lēnu iedarbību. Nepiešķirot tam nozīmi, nevajag brīnīties, ka draudzēs arvien vairāk top redzama netikumība.

Kaut sējas – pļaujas likums darbojas nepārtraukti, nevajag nolaist rokas un krist izmisumā, tādēļ, ka Dievs, kuram mēs kalpojam, piedāvā mums Savu žēlastību (apžēlošanu), tāpat kā tas bija Vecās Derības laikā. Senos laikos, vēršoties pie Savas izredzētās tautas Dievs norādīja viņiem izeju no izveidojušās, liekas, bezizejas situācijas, sakot: „Mazgājieties, šķīstaities, pārtrauciet savus ļaunos darbus Manu acu priekšā! Mitieties ļaunu darīt! Mācaities labu darīt, meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajiem, stājieties pretī varmācībai, piešķiriet pienācīgo tiesu bāriņiem, aizstāviet atraitni! Tad nāciet, turēsim tiesu!” – saka tas Kungs. „Kaut jūsu grēki būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna. Ja jūs būsiet Man padevīgi un paklausīgi, tad jūs baudīsit zemes svētību. Bet, ja jūs pretosieties un nepaklausīsit, būsit cietgalvīgi, tad zobens jūs aprīs, jo Tā Kunga mute to runājusi!” (Jes. 1:16-20).

Tad nu, lūk, Tas Dievs, kurš Israēlam piedāvāja izvēlēties svētību vai lāstu, šodien mums piedāvā to pašu. Kā to izdarīt? Vispirms, cik vien tas ir iespējams, savest kārtībā visu slikto, kas ir bijis jūsu pagātnē. Protams, ir lietas, kuras vairs nevar izlabot, piemēram: veiktais aborts vai cilvēka nāve, kuram tu esi reiz izdarījis ko ļaunu un tagad vairs nevari palūgt piedošanu. Taču daudz ko tavā dzīvē var vēl noregulēt. Sauc uz To Kungu, lai palīdz izraut ļaunās sēklas no tavas pagātnes, pirms tās būs nesušas rūgtos augļus. Pacenties atcerēties visus, kuriem esi pāri nodarījis un saved kārtībā attiecības ar viņiem. Sameklē tos, kuriem tu kādreiz esi ko nozadzis un samaksā par nodarīto zaudējumu. Atceries Caķeja piemēru, kurš bija gatavs atmaksāt četrkārtīgi. Piedod tiem, kuri tev nodarījuši gauži. Pārstāj sev pierādīt, ka viņiem tomēr nav taisnība un tu nebiji pelnījis tādu attieksmi no viņu puses. Kā gan var tik daudzus gadus nēsāt sirdī nepiedošanu, ja labi zini Jēzus vārdus: „Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos” (Mat. 6:15)?! Vai tevi tiešām nebiedē briesmīgā iespēja – nesaņemt piedošanu?!.. Ja biedē, tad pasteidzies pats piedot. Izdari to, ko mums māca Svētie Raksti, sakot: „Vai drīzāk tā nav gavēšana, kāda Man patīk, proti – kad atraisa kalpības jūga važas, kad tos, kam pāri nodarīts, atlaiž svabadībā un noņem no viņu pleciem ikkatru jūgu” (Jes. 58:6).

Rīkojies tā, kā to izdarīja kāda sieviete. Uzticoties Tam Kungam, viņa vispirms apstaigāja visus savus draugus un paziņas, lūdzot piedošanu par visu, ar ko, dzīvojot pasaulē, bija aizvainojusi viņus vai bijusi viņiem par piedauzību. Tad viņa aizbrauca pie savas bijušās draudzenes un atzinās, ka daudzus gadus atpakaļ nozaga viņai ļoti dārgu gredzenu, kuru pēc tam pazaudēja. Nespējot viņai to atdot, samaksāja divkāršu cenu un atvieglota uzelpoja. Pēc tam, sevi pazemojot, izstāstīja saviem pieaugušajiem bērniem, dēlam un meitai, ka viņu bērnībā ir veikusi buršanas manipulācijas pār viņiem, tādā veidā piesaistot okultisma lāstu, ar to rosinot viņus dziļāk un nopietnāk ielūkoties savā nominālajā kristietībā. Tā viņa noslēdza mieru ar cilvēkiem, un Dievs dāvāja viņai piedošanu. Bet, tad, kad Viņš piedod, Viņš to aizmirst un vairs nepiemin. Tādas grēku nožēlas rezultāts bija neskaitāmas svētības, kuras bija tik acīmredzamas, ka radinieki, draugi, paziņas un darbabiedri nebeidza vien brīnīties par notiekošajām pārmaiņām.

Tas Kungs neatceļ pagātni. Kas bijis, to vairs neatgriezt. Taču, ja pat daudz ko vairs nevar izlabot, aptverot izdarītās kļūdas un grēkus, Viņš dāvā piedošanu, kas kļūst par ceļu uz atjaunotni. Sūtot jaunu dienu, Viņš dod jaunu cerību, ļaujot visu sākt no jauna: mīlēt, kalpot un atbalstīt citus Viņa Varenā Vārda dēļ. Tad nu nezaudēsim mums dotās iespējas un Dieva doto žēlastību! Šodien pat darīsim jaunu sākumu, un tad mūsu grēcīgā pagātne paliks aiz muguras uz visiem laikiem.

NĀKAMĀ NODAĻA