4.nodaļa
SVĒTOŠANĀS NOZĪMĪGUMS

Vienā no saviem psalmiem Dāvids izsaucās: „Kungs, kas mājos Tavā mājoklī un dzīvos Tavā svētajā kalnā? Kas staigā nenoziedzībā un dara taisnību, un patiesību glabā savā sirdī; kas citu neaprunā ar savu mēli, savam tuvākam, ļauna nedara un nelaupa viņam viņa godu; kas neieredz ļaundari, bet tur cieņā tos, kas bīstas To Kungu; kas negroza zvērestu, ja tas viņam par nastu; kas neņem netaisnus augļus par aizdoto naudu vai dāvanas, lai kaitētu nevainīgajam. Kas tā turēsies, tas pastāvēs mūžīgi!” (Ps. 15:1-5). Balstoties šajā, var izdarīt secinājumu, ka mūsu Debesu Tēvam ir svarīgi ne tas, ka mēs Viņu pielūdzam un Viņam ticam, bet tas, kāda ir mūsu esība Viņa priekšā. Viena lieta ir patiesību zināt, bet pavisam kas cits – dzīvot saskaņā ar to. Savā svētajā kalnā Dievs vēlas būt kopā ar tiem, kuru ticība nav viņu vārdos, bet dzīvē, darbos. Kaut Viņš neatraida grēciniekus, kuri nāk pie Viņa, tomēr mīl taisnos un Viņam ir labs prāts uz tiem, jo Viņš Pats ir svēts. Tieši tādēļ Svēto Rakstu lappusēs ir atstāti tādi vārdi: „Bet sekodami Svētajam, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvošanā, jo ir rakstīts: esiet svēti, jo Es esmu svēts” (1.Pēt. 1:15-16). Apstiprinot nepieciešamību kristiešiem tiekties uz svētumu, Osvalds Čembers rakstīja: „Iepriekš noteiktais mērķis cilvēku ilgām – tā nav ne laime, ne veselība, bet tieši svētums. Dievs – nav mūžīgs cilvēku svētīšanas mehānisms. Viņš nāca, lai glābtu cilvēku, ne aiz žēluma pret viņu, bet Savai slavai un dzīvei svētumā”.

Vārdu „svēts, svētais, svētums un svētošanās (svēttapšana)” nozīmi var saprast tikai skatot tos ciešā kopsakarībā. Viņu nozīmi burtiskā tulkojumā var izteikt ar darbības vārdu „nošķirt”. Svētajos Rakstos šis vārds ir lietots jau pašos pirmajos 1.Mozus grāmatas pantos, kad ir runa par pasaules radīšanu: „Un Dievs redzēja gaismu labu esam, un Dievs šķīra gaismu no tumsas” (1.Moz. 1:4). Senajiem ebrejiem par svētu sauca visu to, ko nošķīra no parastā, ikdienišķai lietošanai paredzētā, jo bija lemts to lietot īpašam nolūkam, kalpojot Tam Kungam. Garīgā izpratnē „svētīšana” nozīmē atšķiršanu no grēcīgas negantības un nešķīstības, kura eksistē ļaunajā un izvirtušajā pasaulē, kas ir mums apkārt, un sevis pilnīgu atdošanu Debesu Tēvam par īpašumu.

Vecās Derības laikā visu, kas bija nolemts svētīšanai, Dievs noteikti atšķīra. Tieši šī iemesla dēļ Israēla tauta tika izvesta no Ēģiptes. Vēlāk levītiem bija jānošķiras no visas pārējās Israēla tautas, lai kļūtu par Dieva īpašumu (skat. 4.Moz. 8:14). Arī Ārona dēli tika nošķirti no pārējās tautas, lai varētu pildīt priesteru kalpošanu. (2.Moz. 28:1). Taču ar to nekas nebeidzās. Atšķirtiem, viņiem vajadzēja mazgāties un attīrīties no visādas nešķīstības. Tas bija jādara pēc Dieva noteiktās kārtības. Pēc svaidīšanas ar svēto eļļu, viņiem bija jāapņemas saglabāt sevi neaptraipītus, tātad svētus. No tā laika kāds cilvēks, lieta vai priekšmets, kuri ir nošķirti no ikdienas vides, ir svētīti Tam Kungam un paredzēti kalpošanai Viņam, tika saukti par „svētītiem” vai „svētiem”. No tā ir radies jēdziens svētums, kas tiek lietots tikai ticīgu cilvēku vidū un nozīmē – tāds, kas nav saistīts ar ļaunumu, kam ir garīgā un tikumiskā šķīstība, gara, dvēseles un miesas šķīstība.

Kaut Vecās Derības laiki ir sen pagājuši, svētošanās jautājums arī šodien joprojām ir viens no galvenajiem, kuru nākas risināt katram patiesam kristietim, jo tieši no tā ir atkarīga viņa nākotne mūžībā. Ne velti Dieva vārds saka: „Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs To Kungu” (Ebr. 12:14). Sātans, to labi zinādams, vienmēr ir centies šajā praktiskās kristietības jautājumā ieviest maksimāli daudz sajukuma un nesapratnes. Tas viss tādēļ, lai cilvēkam nebūtu skaidrs priekšstats par to, kādā veidā tiek sasniegts tas, kas būtībā ir Dieva griba, tātad, mums obligāti izpildāma. Neviena patiesība ticīgo vidū nav bijusi tā izkropļota, kā saprašana par svētumu un ceļiem kā to sasniegt. Tieši šie maldi viņiem lika spert visneticamākos un bezjēdzīgākos soļus. Piemēram, viduslaikos svētuma stāvokli centās sasniegt esot vientuļniekam, ar askētismu, ilgiem, mokošiem gavēņiem, savas miesas spīdzināšanu garos svētceļojumos uz vietām, kuras baznīca bija izsludinājusi par svētām, un atrašanās tajās, it kā padarīja cilvēku svētu. Vēlāk svētumu centās iegūt par naudu, pērkot grēku atlaišanas indulgences, vai, piespiežot sevi regulāri sūdzēt grēkus priesterim, vai izolējoties no grēcīgās pasaules un aizejot klosterī, vai vēl kādos citos veidos.

Ir jāteic, ka, neskatoties uz to, ka Dieva Vārds visai izsmeļoši izskaidro svēttapšanas jautājumu, mūsdienu kristiešiem, esošiem dažādās konfesijās, joprojām nav vienotas pieejas un kopēja viedokļa, piedāvājot lielu daudzumu pretrunīgu skaidrojumu, kuros nereti ir grūti orientēties un saprast. Vieni Dieva bērni ir pārliecināti, ka kļūst svēti saņemot Svētā Gara kristību. Citi saka, ka svētumu sevī var attīstīt ar garīgās emocionalitātes palīdzību. Tā, dzenoties pēc ātra rezultāta, ķeras pie mūsdienās plaši propagandētiem, jauniem un visai daudzveidīgiem ceļiem. Viņus piesaista lūgšanu laikā sajūtamas trīsas, kuras tiek izvērtētas kā Dieva pieskāriens, siltuma sajūta vai „elektriskās strāvas” iziešana caur miesu, vai citas neparastas ķermeņa izjūtas. Trešie par svētumu pieņem uzpūstas frāzes par neparasti dziļas patiesības izprašanu, kuru saņem kaut kādā, īpaši pārdabiskā veidā. Ceturtie ar visiem spēkiem tiecās pēc šķietamas brīvības, kuru it kā saņemot pēc daudzkārtīgām grēksūdzēm, un pēc viņu domām tas cilvēku paceļ augstākā garīgā līmenī. Šādās aizrautībās tādi ticīgie aiziet tik tālu, ka sāk piespiest to darīt arī citus un vārda tiešā nozīmē kļūst par grēksūdžu atkarīgajiem, kā narkomāni, kuri vairs nevar dzīvot bez savām narkotikām.

Rezultāts šāda veida tieksmei pēc svētuma ir vilinoši ātrs panākums, pacēlums un šķietams garīgs uzplaukums, bet pēc tam strauja lejupslīde, kas beidzas ar vilšanos un panīkumu, nolaidību. Mokoties savā bezizejā, pēc ātras svēttapšanas alkstošās dvēseles nesaprot, ka vēlamā meklējumos sen jau nomaldījušās no pareizā ceļa. Sargājot sevi no šāda veida galējībām, citi ticīgie aicina uz saprātīguma un skaidra prāta saglabāšanu svēttapšanas jautājumā. Viņi regulāri velta laiku, lai komunicētu ar To Kungu, cītīgi lūdz, godina Viņu dziesmās, bet savā dzīvē maz atšķiras no pirmajiem, jo tāpat nevar atmest savu grēcīgumu, pieņemot to kā katra cilvēka neizbēgamu likteni, no kura neviens nevar izvairīties.

Kas attiecas uz nominālajiem kristiešiem un pasaules cilvēkiem, tad viņi apzināti dara visu iespējamo, lai jēdzieni „svētums un svētošanās” cilvēkos izsauktu tikai negatīvas emocijas. Viņu aprindās vārds svētums tiek saprasts kā bauslība un sausums, dažādi ierobežojumi vai pilnīga atteikšanās no visa, kas dod cilvēkam iepriecu, kā arī neskaitāmi ģērb­šanās, ēšanas, izklaides nosacījumi, ko pavada neiztrūkstoša Bībeles lasīšana, kura katru reizi atgādina par to, ko nedrīkst darīt. Ar jēdzienu „svētais” viņiem saistās tādi apzīmējumi kā nepieejams, noslēdzies un fanātisks. Bet tas viss viņiem liekas neatbilstošs laika prasībām kam nav nekas kopējs ar mūsdienīgu, civilizētu un brīvu dzīvi. Šī iemesla dēļ skeptiķiem un kritizētājiem, vārds „svētums” drīzāk izsauc smīniņu vai sarkastisku smaidiņu, nekā ieinteresētību vai atzinību.

Tomēr, šāda pieeja svētošanās un svētuma jautājumiem nemaz neizbrīna, ja ņemam vērā kādā netīrā un izvirtušā pasaulē mēs dzīvojam. Grēks, kas visur izplatās un visāda veida ļaunums, ir ne tikai neaptverami palielinājies, bet arī visādi tiek attaisnots. Masu informācijas līdzekļi – avīzes, žurnāli, reklāmas, kinofilmas, televīzijas un radio prog­rammas un tam līdzīgi – reklamē un propagandē izlaidību, netikumību, alkatību, cietsirdību un vardarbību. Laulāto neuzticība, nestabilitāte laulības dzīvē un ar to saistītās šķiršanās, kas satricina ģimenes pamatus, mūžīgais paaudžu konflikts, visur esošais alkoholisms un narkomānija, meli, krāpšana un liekulība, kas kļuvuši par mūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu, pasaules ekonomikā un politikā notiekošās nelikumības, kliedzošā nevienlīdzība materiālo labumu sadalē un daudz kas cits, nosaka negatīvo attieksmi pret svētumu. Šī iemesla dēļ cilvēkiem rodas antipātijas pret visu, kas ar to saistīts, un viņi instinktīvi cenšas no šī jēdziena norobežoties.

Bet, bieži vien, tieši tas, ko cilvēki uzņem kā negatīvu, patiesībā labvēlīgi iedarbojas uz mūsu dvēseli un uz mūsu cilvēcisko dzīvi vispār. Reiz Dieva vīrs K. Luis ir teicis: „Cik maz gan zina tie, kuri uzskata, ka svētums ir kaut kas garlaicīgs. Kad tev ir darīšana ar patiesību, tā, ar savu neapstrīdamību, aizrauj tevi pilnībā. Ja kaut desmit procentu no pasaules iedzīvotājiem būtu svēti, pasaule vienā mirklī pārveidotos, un cilvēki kļūtu daudz laimīgāki”.

Saskaņā ar Vestminsteras īso katehēzi, svēttapšana – tā ir „brīvās Dieva žēlastības darbība, caur ko visa mūsu cilvēciskā būtība atjaunojas pēc Dieva tēla un līdzības un iegūst spēju arvien vairāk un vairāk nomirt grēkam un dzīvot taisnībā”. Osvalds Čembers par to teica tā: „Svēttapšana – ir nekas cits kā Jēzus Kristus svētums, kas ir tapis redzams manī. Svētas dzīves brīnumainais noslēpums ir nevis Viņa atdarināšanā, bet atļaušanā Jēzus pilnīgajām īpašībām tapt redzamām manā mirstīgajā miesā. Svēttapšana nozīmē Jēzus svēto īpašību piepotēšana man, kas ir: Viņa pacietība, Viņa mīlestība, Viņa svētums, Viņa ticība, Viņa šķīstība un Viņa godprātība. Tā nav spēka iegūšana no Kristus, lai svēti dzīvotu, bet Viņa svētuma saņemšana, kas reiz bija Viņā, bet tagad ir redzama manī. Tādā veidā visi mūsu miesas, dvēseles un gara spēki ir iegrožoti, ir zem prāta kontroles, un ir virzīti kalpošanai Tam Kungam. Kaut grēks šādā gadījumā pilnībā netiek iznīcināts, tam tiek liegta iespēja mūsos tālāk attīstīties un veikt savas graujošās darbības. Tikumisko atjaunošanos, kuras procesā mēs aizvien tālāk aizejam no tā, kas mēs kādreiz bijām, veic Svētais Gars, kurš iemājo mūsos, kā ir rakstīts: „Un daži no jums bija tādi. Bet jūs esat nomazgāti, jūs esat svēti kļuvuši, jūs esat taisnoti Kunga Jēzus Kristus Vārdā un mūsu Dieva Garā” (1.Kor. 6:11).

Dvēseles svētošana un sevis attīrīšana no visa tā, kas Dievam nav patīkams, – ir savstarpēji cieši saistīti procesi un nav atdalāmi viens no otra. Bez attīrīšanās nav iespējama svēttapšana, bet tiekšanās uz svēttapšanu, vienmēr atved dvēseli pie attīrīšanās. Bet ne viens, ne otrs nav iespējams bez sava grēcīguma apzināšanās, kas ir viena no vērtīgākajām parādībām cilvēka dzīvē. Ne jau nejauši Jēzus reiz teica, ka, kad atnāks Svētais Gars, tad pirmais, ko Viņš izdarīs, – atmaskos mūs grēkā. Kad Viņš atmodina cilvēka sirdsapziņu un ieved Dieva klātbūtnē, tad attiecības ar cilvēkiem aiziet otrā plānā un par galveno kļūst attiecības ar To Kungu, tā, kā tas reiz notika ar Dāvidu, kurš apzinājies savu grēku, varēja tikai pateikt: „Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs...” (Ps. 51:6).

Mūsdienu baznīcā ir divas galējības, attiecībā uz pieeju grēkam. Liela sludinātāju daļa vai nu vispār nepieskaras šai tēmai, baidoties aizvainot cilvēkus, tieši pasakot, ka viņi ir grēcinieki un saucot lietas savos īstajos vārdos, vai to piemin garāmejot un ļoti aizplīvuroti. Priekš viņiem Dievs ir līdzīgs labam onkulītim debesīs, kurš to vien dara, kā ir ilgstoši pacietīgs, žēlīgs, piedod un svētī, mīlot mūs tādus, kādi mēs esam. Tāda pārmērīga uzmanība un piesardzība noved pie visatļautības un nepiedodamas tolerances, jo dvēseles zaudē bijību Dieva priekšā, darot visu, kas viņām ienāk prātā. Taču ir arī tādi sludinātāji, kuri metas otrā galējībā, nepārtraukti runājot par grēkiem, tā ka klausītājiem Dievs sāk likties kā tirāns, kurš to tik vien gaida, kad cilvēks paklups un sagrēkos, lai tūdaļ viņu sodītu. Kur tiek praktizētas šādas svētrunas, cilvēki tik ļoti baidās no Dieva dusmu izliešanās, ka aizmirst par to, ar kādu mīlošu un žēlsirdīgu Dievu viņiem ir darīšana.

Šādas nepareizas pieejas grēkam izraisa arī nepareizu svēttapšanas procesa skaidrojumu. Piemēram, vieni kalpotāji saka, ka mēs tiekam Dieva svētdarīti uzreiz grēknožēlas brīdī. Citi liek cilvēkiem kļūt svētiem ar iepriekš sastādītu grēku sarakstu, formu, shēmu un noteikumu palīdzību. Trešie šo jautājumu padara par gandrīz vai galveno un vienīgo sprediķu tēmu, tādā veidā, izdarot uz klausītājiem tik spēcīgu emocionālu spiedienu, ka tie, krītot galējībā, noņemas ar pastāvīgu savu grēku meklēšanu, lai kārtējo reizi tos izsūdzētu.

Protams, tādas galējības neko labu nedod, jo dez­orientē cilvēku dvēseles, ienesot sajukumu viņu patiesības izpratnē un traucē pareizi attiekties pret garīgajām prioritātēm. Katrs kristietis zina, ka visu nelaimju cēlonis ir grēks, tādēļ, lai atrisinātu šo problēmu, ir jāpielieto tā „ārst­niecības metode”, kura būtiski izmainītu esošo situāciju. Vienīgā šāda metode, kas ir atstāta Bībeles lappusēs un pierādījusi savu efektivitāti visas cilvēces vēstures laikā, ir svēttapšana, kas sākas pēc cilvēka atgriešanās pie Tā Kunga un turpinās visu viņa turpmāko dzīvi. Šādas, uz svēttapšanu, tiekšanās pamatā ir neapmierinātība ar sevi un ar savu dzīvi paviršā kristietībā.

Neapmierinātība – labdarīgs stāvoklis. Kad mēs esam neapmierināti, tad tiecamies pēc kaut kā vairāk, un Dievs mums dāvā to, kas mums pietrūkst. Ja mēs esam ar visu apmierināti un pašpietiekami, tad vairs ne pēc kā netiecamies. Apmierinātība ar sevi ne tikai padara aklu, bet ir spēks, kas bremzē garīgo attīstību, pieaugšanu ticībā un dvēseles briedumu kopumā. Lai to saprastu, pietiek atcerēties Tā Kunga stingros vārdus, ko Viņš veltīja Lāodikejas draudzei: „Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag ne nieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails. Es tev došu padomu: pērc no manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos, un tava kailuma kauns neatklātos, un acu zāles, tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs” (Atkl.gr. 3:17-18).

Tādēļ, pārliecība, ka ar mums viss ir labi, ka viss nepieciešamais jau sasniegts un tiekties pēc kaut kā lielāka, principā, nav vajadzības, var izrādīties ne tikai pašapmāns, bet var arī apstādināt tajā, kas ir absolūti nepieciešams, un par ko Svētajos Rakstos tieši un bez atrunām ir teikts: „Jo tāda ir Dieva griba – lai jūsu dzīve būtu svēta” (1.Tes. 4:3). Ja tas ir tā, tad mums vairs nav tiesības uzlūkot svēttapšanu pēc mūsu ieskatiem par kaut ko tādu, ko var darīt un var arī nedarīt. Jo viss, kas ir Dieva griba, pieprasa no mums ne tikai vien pieņemšanu, bet arī noteiktu izpildīšanu, protams, ja mēs sevi uzskatam par kristiešiem. Tam pretojoties, mēs, to apzinoties vai nē, pretojamies Debesu Tēvam.

Attieksmē pret svēttapšanu un svētošanos caur personīgu attīrīšanos no saviem grēkiem, kristiešus var sadalīt piecās grupās:

1. Pie pirmās un, diemžēl, skaitā lielas, pieder tie, kuru dvēseles ar katru dienu kļūst aizvien cietākas, jo apzināti un tīši grēko. Viņu garīgā dzīve ir viena vienīga, nebeidzama sakāvju rinda. Viņi ir pilnīgas atkarības stāvoklī no vairākiem grēkiem, vai labākajā gadījumā no viena. Šādiem cilvēkiem, jau tas vien, ka tiek pieminēta attīrīšanās un svēttapšanas nepieciešamība, izsauc sašutumu un noraidījumu, līdzīgi nevīžīgām personām, kuras nemīl mazgāties un pārģērbties, tādēļ vētraini reaģē, ja viņiem par to tiek teikts. Pie viņiem pieder tieši tie, kuri ļoti mīl spriedelēt par to, ka cilvēks, vienkārši, nav spējīgs negrēkot, jo ir grēkos piedzimis.

2. Otrajā grupā ir tādi ticīgie, kuri labprāt klausās sarunas par svētumu un svēttapšanu, atsaucas par to pozitīvi, taču paši nesteidzas ieiet šajā procesā, kaut ārēji nožēlo visu slikto, ko ir darījuši. Viņi paliek grēku apzināšanās stāvoklī, bet tos neizsūdz un neatstāj. Tādā veidā viņi nolemj sevi ilgstošai garīgai stagnācijai, mīdoties uz vietas, bez sevišķām pārmaiņām savā garīgajā dzīvē.

3. Pie trešajiem pieder tie, kuri ir piekusuši no savas virspusējās, formālās kristietības un meklē izeju no tās. Apzinoties savu neinformētību svēttapšanas un attīrīšanās jautājumos, viņi daudz lasa garīgo literatūru, vēršas pēc palīdzības pie kalpotājiem, un tad nonāk pie sapratnes, ka viņiem ir nepieciešama aprūpe savai dvēselei. Viņu patiesības meklējumi noved pie manāmas garīgas izaugsmes, veltot daudz laika Bībeles lasīšanai un lūgšanu sadraudzībai ar To Kungu. Tajā visā sajūtot līdz šim nebijušu mieru un apmierinājumu, viņi pamazām pārliecinās par to, ka ir uz pareizā ceļa, un tas viņus mudina doties pa šo ceļu tālāk. Šajā posmā Dievs jau var viņiem atvērt acis uz viņu grēcīgumu, rosinot viņus uz dzīvē pirmo dziļo attīrīšanos. No visas sirds nožēlojot savus grēkus un savedot kārtībā savu dzīvi, viņi sāk labāk saprast un novērtēt Dieva mīlestību, žēlsirdību un pacietību.

4. Ceturtajai kristiešu grupai ir raksturīga apzināta ieiešana attīrīšanās procesā, un prieks, apzinoties sevī pirmās garīgās pārmaiņas un uzvaras. Viņiem šķiet, ka Dievs viņos jau ir veicis pašu galveno, un viņu uzdevums tagad ir to saglabāt un palikt tajā, ko sasnieguši. Bet, patiesībā, Dievs vēl nav varējis viņiem atklāt visu viņu grēcīguma dziļumu, jo zina, ka viņi, pagaidām, nav spējīgi izturēt visu tā apjomu, jo tie ir krājušies gadiem un gadu desmitiem, nogulsnējoties dvēselē kā sava veida sapresēti slāņi. Tie ir jāizvāc un „jā­drupina” pamazām. Parasti šajā stadijā Svētais Gars var viņiem atvērt acis uz pašu lielāko Dieva ienaidnieku – viņu lepno un augstprātīgo „ES”, kuram viņi visu laiku ir kalpojuši. Šis „ES” ir saistīts ar veselu plejādi ar to saistītiem grēkiem, tādiem kā: egoisms, godkārība, augstprātība, patmīlība, paaugstināšanās, slavas un atzinības meklējumi pie cilvēkiem, tieksme būt kaut kam viņu acīs, patvarība, paš­tīksmināšanās, pašslavināšana, godkārība, garīga skaudība, greizsirdība un daudzi citi. Ar savu „ES” iesāktā cīņa parasti mēdz būt tik smaga, ka cilvēkam sāk likties, ka tai nekad nebūs gala, un viņš ir gatavs to visu pamest, vēl tikko iesācis.

Īpaši grūti šajā cīņā ir tiem, kuri pēc sava vērtējuma un citu cilvēku domām, kopumā ir labs cilvēks. Tas ir – salīdzinot ar citiem maz grēko, ir kārtīgs, godīgs un atbildīgs, daudz sasniedzis, nav manīts netīros darījumos, dzīvo morāli pienācīgu dzīvi un ir piemērs citiem. Tieši šajā savā ārējā „labumā” cilvēkā nemanāmi izaug viņa „ES”, tādēļ, ka viņos tas slēpjas aiz ārējas dievbijības un labiem darbiem.

5. Pie piektās grupas pieder tie kristieši, kuriem svēttapšanas jautājumos jau ir liela garīga pieredze un zināšanas. Viņu sirdīs mīt miers un kluss prieks, apzinoties, ka viņi iet pa Dieva ceļu, katru reizi pazemojoties un ļaujot Svētajam Garam izmainīt un pilnīgot viņos to, ko Viņš uzskata par vajadzīgu. Tādu cilvēku dvēseles ir ļoti jūtīgas pret katru, pat pašu mazāko, grēku, nespējot atrast mieru līdz brīdim, kamēr tas, kas ir apbēdinājis Dievu, tiek atrasts un sakārtots. Personīga tuvība ar Debesu Tēvu, Viņa balss dzirdēšana un Dieva vadība kļūst par kaut ko dabīgu, līdzīgi elpošanai, kuru, ja viss ir kārtībā, mēs pat nepamanām. Šādi cilvēki ir spējīgi vairākas dienas un pat nedēļas dzīvot pilnībā bez grēka, to pat neapzinoties. Šie ticīgie pastāvīgi pārbauda sevi un savu staigāšanu Dieva Vārda gaismā. Sagrēkojot, kaut pavisam nedaudz, piemēram pasakot kaut ko paceltā balsī vai sajūtot sevī neapmierinātības izpausmi, viņi tūdaļ to nožēlo un lūdz piedošanu, neatliekot uz vēlāku laiku. Tādēļ, pamatīgāka un dziļāka attīrīšanās viņiem vairs nav vajadzīga. Viņu sirdīs mīt mīlestība un brīvība. Viņi ir vienlīdz atsaucīgi kā pret pasaules cilvēkiem, tā arī pret dažādu konfesiju kristiešiem, tādēļ ir visiem par svētību, neliekuļojot un nespēlējot dievbijīgas izrādes. Šāda procesa rezultāti cilvēkos izsauc sajūsmu un vēlmi līdzināties.

Šāda veida dalīšana grupās var atspoguļot arī attīrīšanās un svēttapšanas procesa posmus, kuri kristietim ilgst visu dzīvi, līdz pat nāvei, gala rezultātā novedot pie nosacīta svētuma. Gan viens, gan otrs nevar mūsu dzīvē notikt pats par sevi, tikai caur ticību, bez tā, ka mēs kaut ko mēģinātu veikt no savas puses. Lai to sasniegtu ir jāsper pareizā virzienā noteikti soļi, citādi šajā jautājumā var viegli nokļūt bezizejā. Pirmajā Jāņa vēstulē ir teikts: „Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir. Katrs, kam ir šī cerība uz Viņu, šķīsta sevi pašu, kā Viņš ir šķīsts” (1.Jņ. 3:2-3).

Nevar neatzīmēt, ka lielai daļai mūsdienu kristiešu, ticība ir būvēta uz apgalvojuma, ka jautājumā par attīrīšanos un svēttapšanu, Dievs visu izdarīs mūsu vietā. Bet, ja tā, tad nav vajadzīga nekāda piepūle un cenšanās, jo tik un tā tas nedos uzvaru pār grēku. Tā, sevi par to pārliecinot, mēs dzīvojam, lūdzot To Kungu attīrīt mūsu sirdi un izmainīt mūsos to, kas Viņam nav pieņemams. Paiet gadi, bet pārmaiņu kā nav tā nav. Kas tad iznāk? Vainīgs ir Dievs!? Nē, iemesls nav Viņā, bet mūsos pašos, jo no savas puses nevēlamies darīt to, ko neviens cits mūsu vietā nevar izdarīt. Ja taisnošana un glābšana tiek iegūtas, pamatojoties uz ticību, tad svētums – ar ticības darbiem.

Dieva kalps Raimonds Idmans savā grāmatā „Dzīves vingrinājumi” rakstīja: „Mēs tagad dzīvojam gadsimtā, kad vecās disciplīnas grūst, bet jaunas nerodas... Visu pirms, tiek apsmieta Dieva žēlastības disciplīna, kuru uzlūko kā likuma kalpību un kuru absolūti nepazīst šo laiku paaudze, kura nepazīst Rakstus. Mūsu kristiešu raksturam vajag lielu spēku, kuru var dot tikai disciplīna un vingrināšanās dievbijībā”.

Disciplīna (šeit būtu pareizāk teikt pašdisciplīna) – tā ir sevis pieradināšana pie stingras kārtības kādās lietās, vai sevis pakļaušana kādu noteikumu un kārtības ievērošanai. Garīgā disciplīna – tie ir Dieva doti veidi, kurus pielietojot, mēs sasniedzam svētu un dievbijīgu dzīvi, kura ir piepildīta ar Svēto Garu. Īsteni Dieva bērni – tie ir disciplinēti cilvēki. Tā tas bija un būs vienmēr. Var nosaukt daudzu tādu disciplinētu kristīgās ticības varoņu, sākot no pirmapustuļu laikiem un beidzot ar mūsdienu svētītiem Dieva kalpiem, tādiem kā: apustulis Pāvils, Augustīns, Mārtiņš Luters, Džons Veslejs, Džons Banjans, Čarlzs Sperdžens, Džordžs Millers, Hadsons Teilors un daudzi citi.

Diez vai ir iespējams atrast kādu garīgi nobriedušu un patiesi dievbijīgu kristieti, kurš svēttapšanu un ar to saistītās garīgās uzvaras, sasniedzis bez pašdisciplīnas. Šīs metodes ir sekojošas: Dieva Vārda lasīšana un padziļināta tā izpēte katru dienu, patiesas un no sirds teiktas lūgšanas, klusuma un vientulības brīži, meklējot tuvību ar To Kungu, kalpošana tuvākajiem, savu grēku un kļūdu izsūdzēšana, nesot tos gaismā, visa nepareizā, kas bijis mūsu dzīvēs un attiecībās ar tuvākajiem, sakārtošana. Bez tam, svarīgi ir būt nomodā, ar atbildību veikt jebkādu darbu, pie kā tu ķeries (vienalga vai tas ir miesīgs vai garīgs), paklausīt un pazemībā pieņemt Dieva gribu, lai kāda tā būtu, upurēties un daudz kas cits, kā galvenais mērķis un gala rezultāts ir svētums un patiesa dievbijība.

Protams, mums, mūsdienu kristiešiem, kuri esam noskaņoti tam, lai visu sasniegtu bez īpašām pūlēm, šāda veida atgādinājums par nepieciešamību pielikt paša cenšanos, ir ne tikai nepatīkams, bet brīžiem pat kaitina. Vien neatkarīgi no tā, vai tas mums patīk vai nē, Jēzus Kristus vārdi no Mateja evaņģēlija 11:12 „Bet no Jāņa Kristītāja laika līdz mūsu dienām Debesu Valstībā laužas iekšā, un tīkotāji ar varu cenšas to sagrābt” arī šodien paliek spēkā priekš katra no mums. Lai izpatiktu mūsu sapratnei un vēlmēm, Dievs nekad neatcels nevienu vārdu, ko ir teicis.

Organizācijas „Ceļojums Bībelē” aizsācējs, teoloģijas doktors Brūss Vilkinsons šajā sakarā ir teicis tā: „Bībele saka, ka neviens cits, bet tieši es esmu atbildīgs par to, lai pieliktu punktu savam grēcīgumam un atgrieztos no saviem ļaunajiem darbiem. Tas Kungs par to neatbild. Atbildot Viņa aicinājumam, man tas ir jāizdara pašam. Mēs nākam pie Viņa, lūdzam Viņa piedošanu – un Viņš attīra mūs. Mums nevajag gaidīt, vienkārši jānovirzās no saviem ļaunajiem ceļiem. Paši lielākie meli, ko šodien ir izplatījis mūsu dvēseļu ienaidnieks, ir sekojoši: „Šobrīd es nevaru pamest savus ļaunos ceļus, un līdz brīdim, kad Pats Dievs man nepalīdzēs patiesi „gribēt” vai „spēt”, es būšu bezspēcīgs kaut ko mainīt. Tātad, ja esmu lūdzis un prasījis To Kungu šajā lietā palīdzēt, bet Viņš nav palīdzējis, vienkārši vēl nav pienācis īstais laiks manai attīrīšanai”.

Šos sātana melus, kas likti cilvēku prātos, varam izsekot kāda jauna kristieša spriedelējumos, kurš savā vēstulē rakstīja tā: „Ļoti aktuāla šodien ir kļuvusi tēma „kristieša uzvarošā dzīve”. Un tas ir arī saprotams, jo, patiesi, reiz taču Kristus teica: „Esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs”. Bet kādā veidā lai kļūsti pilnīgs, ja tu esi tas pats „vecais cilvēks” un esi tajā pašā grēcīgajā miesā?! Domāju, ka pieliekot savas pūles un cenšanos, mēs nevaram sevi uzlabot un vēl jo vairāk – kļūt svēti. Nevar taču padarīt cēlāku savu veco Ādamu, trenējoties neniknoties, nedusmoties, nedomāt ļaunu, neskatīties uz nešķīsto, neaprunāt citus un tā tālāk un tā joprojām. Tas viss ir jāizdara Dievam, kad Viņš iemājos mūsos Savā izvēlētajā laikā. Ne mums, bet Viņam, ir jāiznīdē mūsos mūsu cilvēciskā miesīgā daba, to sitot krustā, un tādā veidā atņemot tai spēku”.

Kā redziet, šādā teicienā atkal, un jau kuro reizi, atrodam cilvēka tieksmi uzlikt Dievam atbildību tajā, kas mums ir jādara pašiem! Šajos pēdējos laikos, kas ir raksturīgi ar visaptverošu garīgu aukstumu, arvien vairāk izskan šādas balsis, kas apgalvo, ka visu mūsu vietā ir jāizdara Dievam. Bet mums ir tikai jācer uz Viņu, jātic un jāgaida, kad Viņš pabeigs savu darbu.

Šāda pieeja, pirmajā acu uzmetienā, izskatās visai pareiza un dievbijīga. Bet vai tas tā ir patiesībā? Vai šāda sapratne saskan ar to, kas rakstīts Svētajos Rakstos? Lūdzu, aizdomājieties par šī padoma būtību: „Tā kā mums ir tādi apsolījumi, mani mīļie, tad šķīstīsimies no visiem miesas un gara traipiem un tapsim pilnīgi svēti Dieva bijībā” (2.Kor. 7:1). Vai tad šis aicinājums neskan tieši mums, mudinot uz darbību? Lūk, vēl kādi mums pazīstami vārdi: „Tāpēc nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei: netiklību, nešķīstību, kaisli, ļauno iekāri un mantkārību; tā ir elku kalpība. Viņu dēļ nāk Dieva dusmība pār nepaklausības dēliem, kuru vidū arī jūs kādreiz esat staigājuši, kad jūs vēl tanīs dzīvojāt. Bet tagad visu to atmetiet: dusmas, ātrsirdību, ļaunprātību, zaimus un nekaunīgas runas, kas ir jūsu mutē. Nemelojiet cits citam, novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla”. „Tad nu kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā, ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs” (Kolos. 3: 5-10, 12-13).

Kur šeit ir apgalvojums, ka Tas Kungs visu izdarīs mūsu vietā?! Nav ne mazākā mājiena par to! Tieši otrādi, katrā šeit skanošajā aicinājumā – nonāvējiet, atmetiet, tērpieties – ir redzama tieši cilvēkam uzliktā atbildība par tām pārmaiņām, kurām viņā ir jānotiek. Pie tam, ir dota arī mūsu darbību secība. No sākuma tiek uzskaitīts, kas tieši no mūsu iepriekšējās dzīves ir jāatstāj un jānonāvē, bet pēc tam norādīts tas, kas ir jāiegūst. Tā sasniegšana, kas ticīgu cilvēku patiesi padara par jaunu radījumu Jēzū Kristū, nav iespējama bez to lietu atmešanas, kuras viņam ir „jāatliek”, un lai to izdarītu, protams, ir jāpieliek zināmas pūles.

Turpinot iesākto domu, paskaidrojot kā un kādēļ notiek attīrīšanās un svētošanās, apustulis Pāvils Timotejam raksta tā: „...Tas Kungs pazīst savējos: un lai atturas no netaisnības ikviens, kas daudzina Tā Kunga Vārdu. Lielā namā ir ne tikvien zelta un sudraba trauki, bet arī koka un māla, un citi godam, bet citi negodam; ja nu kāds nošķīstās no tādām lietām, tad viņš būs trauks godam, svēts, derīgs Tam Kungam, sataisīts ikkatram labam darbam. Bēdz no jaunekļa iekārībām un dzenies pēc taisnības, ticības, mīlestības, miera ar tiem, kas piesauc To Kungu ar skaidru sirdi” (2.Tim. 2:19-22).

Šajā fragmentā ir uzskaitītas trīs pamatdarbības, kuras Tas Kungs gaida no cilvēkiem, kuri cenšas būt par „traukiem godam”, „derīgiem ikkatram labam darbam”. Runājot mūsdienu valodā, vārdi „atturas no netaisnības” nozīmē pārstāt apzināti grēkot, „nošķīstās no tādām lietām” nozīmē novērsties no saviem iepriekšējiem netikumiem, „bēdz no jaunekļa iekārībām” – pārstāt vadīties no acu kārības un miesas iegribām. Ja neizpildām šos trīs nosacījumus, nav jēgas cerēt uz iespēju „turēties pie patiesības”, tas ir, ka tevī būs tiekšanās uz svētumu.

Tādu pašu pareizu norādījumu uz ceļu, kas ved pie svētuma, Pāvils deva arī ebrejiem, un tas skanēja tā: „Tāpēc tad arī, kur ap mums visapkārt tik liels pulks liecinieku, dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas, un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai” (Ebr. 12:1-2). Tātad, visās dotajās vēstulēs izskan viens un tas pats aicinājums – attīrīties no grēka, un piepildoties ar patiesību, sekot Tam Kungam.

Šīs skaidrās Jaunās Derības apustuļa pamācības sabalsojas ar Dieva – Tēva vārdiem Vecajā Derībā, kad Viņš vēršas pie Savas izredzētās tautas Israēla: „Redzi, kad Es aizslēgšu debesis, ka lietus nelīs, vai kad Es pavēlēšu siseņiem, lai viņi noēd zemi, vai ja Es sūtīšu mēri Savai tautai, un Mana tauta, kas ir pēc Mana Vārda nosaukta, tad pazemosies un pielūgs, un meklēs Manu vaigu, un atgriezīsies no saviem ļaunajiem ceļiem, tad Es viņus no debesīm uzklausīšu un piedošu viņu grēkus un dziedināšu viņu zemi” (2.Lku. 7:13-14). Kā varam šeit redzēt, tad Dievs nekad cilvēkam nav piedāvājis paātrinātus ceļus uz svēttapšanu, bet šo procesu ir paredzējis ilgstošu.

Daudzi ticīgie uzskata, ka galvenais noteikums, lai Dievs sadzirdētu viņu lūgšanas, piedotu grēkus, svētītu un sūtītu Savas svētības, ir pastiprināta lūgšana. Tā to saprotot, viņi lūdz, lūdz un lūdz, lūdzot Debesu Tēvu dāvāt viņiem žēlastību, izmainīt viņu nožēlojamo stāvokli un sūtīt varenu garīgu atmodu. Bet, aizrit gads pēc gada, un kristietī ne tikai nekas nemainās uz labo pusi, bet kļūst aizvien sliktāk. Kādēļ? Tādēļ, ka šīs problēmas atrisinājuma īstenā atslēga ir pavisam kas cits, tas ir – Dieva pavēle „atgriezties no saviem ļaunajiem ceļiem”, tas nozīmē, izdarīt tieši to, ko apustulis Pāvils ne reizi vien ir teicis. Nav jēgas lūgt To Kungu izpaust mūsos Savu svētumu vai sūtīt garīgu atmodu, ja mēs neesam gatavi attīrīties no savas grēka spitālības.

Pats par sevi saprotams, ka mēs bez Dieva nekļūsim svēti, tādēļ ka tikai Viņš ir svēts. Bez Viņa žēlastības un apžēlošanas mēs neko nevarēsim sasniegt. Taču, kas attiecas uz ceļiem, kas ved pie svētuma, bez mūsu līdzdalības, ieinteresētības un cenšanās svētumu sasniegt, Dievs ne tikai nevarēs, bet arī neko nedarīs. Bet arī tas vēl nav viss. Otrajā vēstulē korintiešiem ir vēl kas, kas priekš mums ir ne tikai aicinājums, bet vārda tiešā nozīmē obligāti izpildāma Dieva pavēle, kura skan tā: „Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību? Kā Kristus savienojams ar Beliaru, vai ir kāda daļa ticīgajam ar neticīgo? Kas kopējs ir Dieva namam ar elkiem? Jo jūs esat dzīvā Dieva nams, kā Dievs ir sacījis: Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mani ļaudis. Tāpēc aizeita no viņu vidus un nošķirieties no tiem, saka Tas Kungs, un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts, tad Es jūs pieņemšu. Tad Es būšu jums par Tēvu, un jūs būsit Man par dēliem un meitām, saka Tas Kungs Visuvaldītājs” (2.Kor. 6:14-18). Vai jūs pamanījāt, ka šajā Jaunās Derības fragmentā, attiecībā uz mūsu piederību Dievam un Viņa dzīvošanu mūsu vidū, ir viens neatņemams noteikums: „Aizeita no viņu vidus un nošķirieties, saka Tas Kungs, un neaiztieciet neko, kas nešķīsts”. Tādā veidā, ja mēs ar jums to neizdarīsim, Tas Kungs vienkārši nevarēs mūs pieņemt.

Sastopoties ar Dieva patiesību, mums ir jāsāk nekavējoties darboties, citādi netiksim uz priekšu tās īstenošanā savā dzīvē. Atteikšanās no darbošanās cilvēku savažo, atstājot viņu tur, kur viņš agrāk atradās. Taču, tiklīdz viņš sāk kaut ko konkrēti darīt, viņā nekavējoties notiek izmaiņas, pamazām viņu pilnīgi pārveidojot. Faktiski, no šī momenta beidzas vienkārša eksistence un sākas jauna, īsta dzīve, kura izpaužas tieši tad, kad mēs rīkojamies, pieliekot maksimumu savas gribas. Tikai atbrīvojoties no savas vecās cilvēcīgās dabas, ļaujam ieņemt savu vietu mūsos jaunpiedzimušajam radījumam Jēzū Kristū.

Kā apstiprinājums šādai pieejai svēttapšanas jautājumos var kalpot Bībeles skaidrotājs Viljams Makdonalds, kurš saka: „Dievs vēlas un var padarīt mani svētu. Taču svēttapšanā ļoti daudz kas ir atkarīgs arī no manis paša. Savai ticībai man ir jāpievieno labdarība, spriestspēja, atturība, pacietība, godīgums un mīlestība. Bez tam, man ir jātērpjas visos Dieva ieročos. Man ir jānoliek malā vecā cilvēka dzīves veids un jātērpjas jaunajā cilvēkā. Vēl man ir jāstaigā Garā. (skat. 2.Pēt. 1:5-7, Efez. 4:22-24, 6:13-18, Gal. 5:16). Kristieša garīgā attīstība būs veiksmīga tikai tad, kad viņš apzināsies dievišķā un cilvēciskā saplūšanas nepieciešamību. Mums ir jālūdz tā, it kā viss būtu atkarīgs no Dieva un jāstrādā tā, it kā viss būtu atkarīgs no mums”.

Dieva metode svētošanā – tā nav cilvēciska aktivitāte, kas balstās savos spēkos, un arī ne pasivitāte, ko izsauc aprēķins, ka visu mūsu vietā izdarīs Tas Kungs, bet mērķtiecīga svētošanās, ceļā esošā cilvēka piepūle, kurš pilnībā apzinās savu absolūto atkarību no Debesu Tēva. Atceroties to, ka bez Pestītāja palīdzības un atbalsta mēs neesam spējīgi darīt neko labu un ka Viņš ir gatavs mums dot nepieciešamo spēku katram labam darbam, mēs pastāvīgi esam Kristū, lūdzot Viņa palīdzību un arī to saņemot. Tieši tā jau arī notiek svēttapšana – tas nozīmē mūžīgu sadarbības procesu starp Dievu un Viņa bērnu. Mūsu garīgajā tapšanā, pieaugšanā ticībā un pārtapšanā Kristus tēlā un līdzībā, nozīme ir gan cilvēciskajam faktoram, gan Dievišķajam, kas izpaužas mūsu attīrīšanā ar apkārtējo cilvēku palīdzību, grūtiem apstākļiem, finansiālu spiedienu, dzīves apstākļiem un daudz ko citu, kas noslīpē raupjās, nešķīstās mūsu miesīgā cilvēka grēcīgās dabas šķautnes un iedzimtās vai iegūtās negantās rakstura īpašības.

Cik gan daudz pūļu cilvēki pieliek, lai iegūtu labu profesiju, paaugstinātu savu kvalifikāciju, sasniegtu kādu zinātnisko grādu un pilnveidotos savā profesijā. Viņi cenšas sasniegt labu ķermeņa fizisko formu, lai varētu gūt panākumus sportā, pilnībā koncentrējas uz savu biznesu vai karjeru, bet, kad ir runa par praktizēšanos dievbijībā un no tās izrietošā svētuma, tad tam viņiem nav ne laika, ne vēlēšanās, ne pacietības, nedz neatlaidības. Atstājot novārtā pašdisciplīnu, paškontroli un vingrināšanos dievbijībā, nevar cerēt uz pieaugšanu ticībā un bagātīgu augļu nešanu Tam Kungam. Bet garīgā neauglība un bezmērķīgā dzīve ir kristieša dvēseles ilgu un moku galvenais iemesls.

Protams, neviens nevar mūs piespiest ieiet šajā attīrīšanās un svētošanās procesā, un, vēl jo vairāk to nedarīs Dievs, Kurš Pats ir devis cilvēkam brīvo gribu. Vai to darīt vai nē, mums pašiem ir jāizvēlas. Bet, pirms izdarām savu izvēli, ir jāpadomā par to, kas mūs gaida, ja negatīvi atbildēsim Dieva aicinājumam svētoties. Došu jums dažus no iespējamo seku variantiem:

1. Visu savu kristieša dzīvi mēs paliksim garīgi mazuļi, kuri spēj uzņemt tikai garīgo pienu.

2. Mēs nevarēsim rēķināties ar Dieva tuvumu un Viņa balss dzirdēšanu, jo mūsu grēki pastāvīgi mūs šķirs no Viņa.

3. Nevēloties svētošanu, nav jēgas gaidīt Dieva spēka izpausmes mūsos, jo jebkāds grēks ir šķērslis Svētā Gara darbībām. Bet, kur nav spēka no Augšienes, tur jebkāda kalpošana Tam Kungam notiek pēc principa „priekš Dieva, bet bez Dieva”.

4. Neizpaužot savā dzīvē svētumu, mēs neesam spējīgi kļūt par „gaismu un sāli” apkārtējai pasaulei, tātad, nepiepildīsim to, uz ko mūsu Dieva Vārdā aicina Pestītājs.

5. Bez svētošanās mēs neesam spējīgi pieaugt ticībā, tātad, vai nu garīgi mīdīsimies uz vietas, vai staigāsim pa apli, maldīgi uzskatot, ka virzāmies uz priekšu.

6. Kur nav svētošanās, tur plaukst un zeļ bezspēcīga, nomināla kristietība, kas nav spējīga pievērst citus Kristum. Tādā veidā mēs nolemjam sev „neauglīgā vīģes koka” daļu, par ko var lasīt Svēto Rakstu lappusēs.

7. Noraidot svētošanos, nevar rēķināties, ka mūsos nomirs miesīgā, cilvēcīgā daba, tātad, arī nespēsim kļūt par jauno radījumu Kristū. Tādā veidā mēs esam lemti visu mūžu palikt miesīgie kristieši, tātad tie, par kuriem Dieva Vārdā ir teikts „Miesas cilvēki nevar patikt Dievam” (Rom. 8:8). Bez tam, mirstot savos grēkos, kas mums sekos mūžībā, mēs nevaram būt pilnīgi pārliecināti, ka izglābsimies vismaz tā kā caur uguni.

Izlasot šīs rindas daudziem varbūt radīsies jautājums: „Vai tad cilvēkam, kurš dzīvo šajā grēcīgajā pasaulē, ir iespējams būt bezgrēcīgā stāvoklī? Vai tad Dieva Vārds mums nesaka, ka „mēs visi daudzējādi klūpam” (Jēk. 3:2) un „Gluži, kā ir rakstīts: nav neviena taisna, it neviena. Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena” (Rom. 3:10-12)? Bet ja tā, tad kam gan visi šie skaistie vārdi par svētošanos, ja jau mums nav iespējams to sasniegt? Bez tam, mēs taču neglābjamies caur savu svētumu, bet no Dieva žēlastības un ticības Jēzum Kristum!

Jā, tas patiesi tā ir, taču viens neizslēdz otru. Pamatpatiesības par Dieva apžēlošanu un žēlastību ne tikai nenoliedz, bet pat apliecina attīrīšanās un svētošanās nepieciešamību. Ne velti, taču, ir rakstīts, ka „Dieva laipnība tevi vada uz atgriešanos” (Rom. 2:4), tātad, uz to, kas ir pirmais solis uz attīrīšanās un svētošanās ceļa. Žēlastība mums tādēļ tiek dota, lai mēs varētu krustā sist savu miesu ar visām tās kaislībām un kārībām. Piedodot sievietei laulības pārkāpējai, Jēzus viņai teica: „...ej, un negrēko vairs” (Jņ. 8:11). Tieši tā pat, izārstējot cilvēku, kurš trīsdesmit astoņus gadus bija smags invalīds, Viņš brīdināja: „Redzi, tu esi vesels kļuvis; negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks” (Jņ. 5:14). Arī apustulis Pāvils kristiešus Korintā lūdza „...lai jūs Dieva žēlastību nebūtu velti saņēmuši” (2.Kor. 6:1). Tamdēļ jau žēlastība tiek dota, – lai mainītu cilvēku, dodot viņam spēju negrēkot. (skat. Tit. 2:11-12; Rom. 8:3-4). Mums piedodot, tā atver ceļu uz pārmaiņām. Tas Kungs nesaka, ka mēs esam labi, ja mēs esam slikti, tādēļ apgalvot pretējo vai ignorēt nepieciešamību attīrīties no grēkiem, nozīmē būt garīgi aklam un sevi mānīt, kas izpaužas tādā veidā, ka mēs meklējam izskaidrojumu un attaisnojumu saviem grēkiem.

Starp citu, šādai parādībai vienmēr ir bijusi vieta cilvēku dzīvē. Tā ir īpaši raksturīga mūsu laikam, kur ir pieņemts visu maskēt un piesegt. Ārējā nepievilcība tiek novērsta ar dažādas kosmētikas palīdzību, grumbas uz sejas un ķermeņa nepilnības novērš ķirurģiskā ceļā, sirmie mati, kas ar laiku parādās uz mūsu galvām, tiek paslēpti zem kāda krāsu toņa, auguma smuidruma optiskais efekts tiek panākts ar īpašas apakšveļas palīdzību, un tā tālāk. Kaut ko līdzīgu var novērot arī mūsdienu kristietībā. Dziļa un patiesa ticība Dievam tiek nomainīta pret reliģiozitāti. Tajā vietā, lai izpaustu Agapes mīlestību, lieto glāstošus vārdus, kas neuzliek nekādus pienākumus. Dedzība Dievam tiek aizvietota ar reliģiozu aktivitāti. Savstarpējās sapratnes un vienotības trūkumu paslēpj aiz dažādiem, regulāri organizētiem baznīcas pasākumiem un draudzes locekļu kopīgām izklaidēm, piemēram, jautri pikniki dabas klēpī. Diez vai ar tādu staigāšanu Tā Kunga priekšā un tādu kalpošanu mēs varēsim izpatikt Tam Kungam. Viņš nekad neuzstāj, lai mēs Viņam paklausītu un nepalīdz mums klausīt, bet vienkārši, caur Savu Vārdu iepazīstina ar Savām normām, un, ja mēs Viņu patiesi mīlam, tad bez iebildumiem tās pildīsim.

Atrasties svētumā nozīmē būt svētam ne tikai savā būtībā, bet arī domās, jūtās un darbos, kā ir rakstīts: „Bet sekodami Svētajam, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvošanā” (1.Pēt. 1:15). Ir svarīgi vēl reizi pasvītrot, – svētums nav reiz iesākts un kādā dzīves brīdī pabeigts process. Tapt svētam vienreiz un par visām reizēm, ietverot arī nākotni, praktiski nav iespējams. Lielisks garīgs stāvoklis kādā dzīves brīdī, nepavisam negarantē mums nepārtrauktu atrašanos tajā arī turpmāk. Tieši tamdēļ Dieva Vārdā ir teikts: „...bet taisnais lai dara arī turpmāk taisnību, svētais lai pastāv arī turpmāk svētumā” (Atkl.gr. 22:11), kas apzīmē procesu, kurš turpinās laikā un, nepieciešamības gadījumā, tiek atkal un atkal atkārtots.

Uzsākot svētošanās ceļu, ir jāpārstāj attaisnot savus grēkus, īpaši apzinātos. Tikt brīvam no tiem – tai vajadzētu būt mūsu karstākai vēlmei. Jo stiprāk mēs vēlamies svētumu, jo ātrāk izrādīsim gatavību par to samaksāt jebkuru cenu, lai tuvinātos Dievam un varētu dzīvot ar tīru sirdsapziņu Viņa un cilvēku priekšā. Šāda tieksme ir nekas cits kā garīgā atdzimšana, tātad, tāds stāvoklis, kad no augšienes piedzimis, ticīgs cilvēks, kas bija garīgi atsalis vai noslīdējis līdz nominālai kristietībai, caur pazemošanos, tuvošanos Viņam un grēka izskaušanu no savas dzīves, atkal sakārto savas attiecības ar Dievu.

Ir jāteic, ka sevis attīrīšana no visiem pašam zināmiem grēkiem – ir viens no grūtākajiem ticīgā cilvēka uzdevumiem, pie kura īstenošanas ķeras, diemžēl, nedaudzi. Dzīve pierāda, ka tiklīdz Svētais Gars sāk mums atklāt svētošanās svarīgumu, mūsos sākas izmisīga cīņa, tādēļ, ka mēs nojaušam, ko tas mums maksās. Kaut kas mūs stipri velk attālināties no Jēzus likumiem, normām un prasībām. Jo mūsu priekšā paceļas patiesas māceklības noteikums – sist krustā savu „ES”, ņemt krustu un sekot Viņam, lai kurp un kā Viņš mūs vestu. To mūsu spītīgā, pretestības pilnā, cilvēciskā daba nekādi nevēlas.

Tieši tā pat ir tad, kad runa ir par līdzināšanos Kristum Viņa nāvē. Mēs tam pretojamies un sakām: „ Vai tiešām Viņš ir tik stingrs! Nevar būt, ka Viņš patiesi gaida to no manis!”. Taču Tas Kungs, patiesi ir stingrs un, patiesi, to no mums gaida. Viņš vēlas, lai mēs nerūpējamies par to, ko par mums domās draugi, un atdotu savu atkailināto „ES” mīlošajās Tēva rokās tādu, kāds tas ir. Tiklīdz mēs to izdarīsim, Dievs mūs svētos, pat, ja tas prasīs visai ilgu laiku, kas, starp citu, nav nekāds brīnums. Jo savus grēkus un grēciņus mēs vācam gadiem un gadu desmitiem ilgi, un tas nozīmē, ka, lai atsvabinātos no tiem, arī vajadzēs noteiktu laiku, kas var pārtapt par gadiem un gadu desmitiem. Kā apstiprinājums var kalpot sekojošs stāsts, kurā kā spogulī atspoguļojas kāda cilvēka dzīves prakse attīrīšanās un svētošanās procesā.

Būdama neapmierināta ar savu formālo, tradicionālo un virspusējo kristietību, viena jauna kristiete sāka meklēt izeju no pašreizējās situācijas. Viņa sāka pastiprināti lūgt, lūdzot, lai Tas Kungs uzrāda viņai ceļu, kur viņas dvēsele atrastu to, pēc kā tik ļoti alkst – patiesu prieku, garīgu apmierinājumu un pārliecību par glābšanu. Reiz, pēc tādas lūgšanas pieceļoties, sieviete sajuta nepārvaramu vēlēšanos paņemt rokās Bībeli. Kad viņa pēc nejaušības principa to atvēra, acu priekšā, it kā pasvītroti, stāvēja vārdi: „Un tur būs līdzens ceļš, – ceļš, ko sauks par svēto ceļu. Nešķīstie tur nespers savu kāju, tas ir Viņa tautas ceļš, drošs ceļš, pat neprašas nevar tanī apmaldīties” (Jes. 35:8).

To izlasot, sieviete saprata, ka ir saņēmusi no Tā Kunga skaidru atbildi un norādi par to ceļu, pa kuru viņai turpmāk ir jāiet. Viņa atkal un atkal pārlasīja šo pantu, skaļi atkārtojot katru vārdu: „Un tur būs līdzens ceļš...”. „Kur tas ir – tur?” – viņa nodomāja un kā atbilde viņas acīs iekrita šīs nodaļas pirmās rindiņas, kur runa bija par tuksnesi un izkaltušo noru un par viņu līksmošanos un uzziedēšanu. „Cik tas ir patiesi, – čukstēja kristiete, atkal noslīgstot uz ceļiem. – Arī mana dvēsele tagad izskatās kā miris, izkaltis tuksnesis, kura sauc uz debesīm pēc lietus”.

Neizlaižot no rokām Bībeli, kura acumirklī bija kļuvusi par skaidru Debesu Tēva balsi, viņa caur asarām turpināja lasīt: „Priecāsies tuksnesis un izkaltusī nora, klajums līksmos un ziedēs kā puķu lauks! Stipriniet nogurušās rokas, dariet stingrus ļodzīgos ceļus! Sakait izmisušām sirdīm: „Esiet stipras, nebīstieties! Redzi, te ir jūsu Dievs! Atriebība nāk un Dieva atmaksa! Viņš pats nāk, un jūs izglābs!” Tad aklo acis atvērsies, un kurlo ausis atdarīsies. Tad klibais lēkās kā briedis, un mēmo mēle gavilēs, jo ūdens izverd tuksnesī un strauti izkaltušā klajumā. Un svelošā smilts taps par ezeru, un izkaltusī zeme par ūdens avotu; kur agrāk mājoja šakāļi, tur augs zāle un niedres” Jes. 35:1, 3-7).

„Tēvs, mans dārgais! – raudāja sieviete, – Tas viss taču ir par mani un man! Tieši manas rokas ir garīgi nogurušas, un tieši man vajag, lai Tu nostiprinātu manas kājas, kuras meklē garīgu atbalstu. Mana dvēsele ir samulsusi patiesības meklējumos. Tieši es esmu garīgi mēma un kliba! Tas viss ir precīzi par mani, un neskatoties uz visu to, Tu tomēr dāvā man šeit dotos apsolījumus par to, ka manas dvēseles tuksnesī izlauzīsies ūdens un tās izkaltusī zeme taps par ūdens avotu?!” Kad caur asarām viņa tā runāja, sirdī ieskanējās klusa un maiga balss: „Jā, tā ir Mana atbilde uz tavu sau­cienu. Lūk, ceļš, kuru tu lūdzi uzrādīt, un tas saucas par svēto ceļu. Un tā kā nešķīstie pa to nevar staigāt, tev ir jāsāk tieši ar savu attīrīšanos. Nebaidies, ka tev nav tajā pieredzes. Nostājoties uz tā, tu vairs nekad neapmaldīsies”.

Tā Tas Kungs atbildēja savai meitai, kura sauca uz Viņu. Viņš izlēja Debesu gaismu viņas saprātā un no šī brīža sākās viņas attīrīšanās un svētošanās process. Pirmais, kas tika likts viņas sirdī, – savest kārtībā savas attiecības ar neticīgo vīru un bērniem – pusaudžiem, kuri nevēlējās neko zināt par Dievu. Viņas pazemība un patiesā nožēla, brīdī, kad viņa lūdza tiem piedošanu par visu to slikto, ko viņi varēja viņā ieraudzīt, tā satrieca viņus, ka viņi dziļāk aizdomājās par viņas ticību Dievam, un savukārt izmainīja savu uzvedību. Pēc tam Svētais Gars atvēra viņas acis uz to, kā viņa izturējās pret saviem kolēģiem kā kristiete, nerādīja viņiem gaismu, tādēļ viņas nākamais solis bija konfliktu risināšana ar viņiem. To izdarīt viņai nebija viegli, jo aizskartā patmīlība un domas par to, ka arī viņi rīkojās netaisni attiecībā pret viņu, brīžiem tādā mērā kļuva par šķērsli, ka viņa mocījās vairākas dienas un pat nedēļas, līdz uzvarēja savu lepno „ES”, kurš nevēlējās pazemoties. Brīžiem uznāca žēlums pret sevi, un tad viņa, piepūlot gribu, atsauca atmiņā dažus vārdus, kas bija viņai kļuvuši par Dieva atklāsmēm: „To sauks par svēto ceļu. Nešķīstie tur nespers savu kāju”. Šādi atgādinājumi viņu ne tikai sapurināja, bet deva jaunus spēkus iet tālāk.

Pienāca laiks, kad Tas Kungs atgādināja Savam bērnam par okultajiem grēkiem, kurus viņa piekopa, vēl būdama neticīga, kā arī lietas, kuras bija vairāk kā piecpadsmit gadus vecas, kas viņu pamudināja griezties pie dvēseļu aprūpētāja palīdzības un atteikties no velna varas pār viņu. Pēc tam viņa izmantoja visas iespējas, lai izlabotu to slikto, kas bija viņas pagātnē. Bet vissmagākā un nogurdinošākā bija cīņa ar grēkiem un rakstura īpašībām, kas bija iesakņojušās, kuras bija mantotas no vecākiem, vecmāmiņām un vectētiņiem. Viņa bieži manīja, ka tas, kas viņai iepriekš nepatika viņos, tagad ir viņā pašā. Bet agrāk viņai nebija nekādu aizdomu, ka tas viņā ir. Cīnoties ar šiem grēkiem, kas, liekas, bija viņai asinīs, viņa tā sevi izsmēla, ka brīžiem gribēja mest visu pie malas, taču, doma par to, ka pati taču lūdza To Kungu, lai parāda viņai ceļu, kas izved no garīgas bezizejas, lika sakost zobus un palikt šajā karstajā krāsnī, kur dienu no dienas sadega viņas iepriekšējā, miesīgā, cilvēcīgā daba.

Tā ritēja mēneši, viens aiz otra, un gadi, un Dieva darbs pie viņas dvēseles turpinājās. Kaut brīžiem sievietei likās, ka viņa ir tāda pati kā bijusi, vīrs, bērni un apkārtējie cilvēki manīja viņā redzamās izmaiņas. Pazuda dusmas un apvainošanās. Pazuda vēlme apspriest un kritizēt citus cilvēkus, sašust par viņu vārdiem un rīcību. Viņa pārstāja būt visu laiku norūpējusies un steidzīga. Prasīgumu un nepacietību nomainīja miers, pacietība un iecietība. Kad pēc lūgšanas un laika kopā ar To Kungu, viņa iznāca no savas guļamistabas vai izgāja uz ielas, mājinieki un kaimiņi izbrīnīti apstājās un skatījās viņas sejā, kura izstaroja mieru, prieku un kaut kādu īpašu iekšēju rāmumu, kas vilka pie viņas ar nepārvaramu spēku. Tā, dienu no dienas, viņa kļuva priekš viņiem par to gaismu, par kuru mums runā Svētie Raksti.

Visas šīs pārmaiņas nevarēja neatsaukties uz attiecībām ģimenē. Ar gadiem vīrs sāka izrādīt vairāk uzmanības un mīlestības pret viņu. Bērni savu cieņu izrādīja ar to, ka atvēra mātei savu sirdi, līdzdalot savas problēmas vai lūdzot viņai padomu, vai lūgšanu atbalstu, kaut paši jau vairākus gadus bija kristieši. Viņi ne reizi vien pārliecinājās, ka Dievs dzird viņas lūgšanas un nepārprotami atbild uz tām. Arī viņi paši to vēlējās no visas sirds.

Šīs kristietes garīgais stāvoklis runāja pats par sevi. Spēja dzirdēt Dieva balsi un tapt vadītai no augšienes, kļuva par viņas dzīves normu, bez kuras viņa vairs nevarēja iedomāties savu sekošanu Tam Kungam. Viņas sirdsapziņa kļuva tik jūtīga pret grēku, ka ne paaugstināta balss, ne apslēpta neapmierinātība, ne mirkļa sašutums nepalika nepamanīti. Svētais Gars uzreiz viņai uz to norādīja, aicinot nekavējoties nākt pie Tā Kunga ar grēknožēlu un lūgumu pēc piedošanas. Divdesmit piecus gadus ejot pa šo ceļu, kas reiz viņai tika atklāts, padarīja viņu par pilnīgi citu cilvēku, patiesi, „jaunu radījumu Jēzū Kristū”. Iepriekšējais, vecais bija pagājis, viss bija tapis jauns. Laiku pa laikam viņa ar izbrīnu konstatēja, ka divu, triju un vairāku nedēļu laikā nepateica, neizdarīja un nepadomāja neko tādu, kas varētu apbēdināt To Kungu. Kā apliecinājums tam bija kluss prieks, miers un dziļš dvēseles miers, kas tagad valdīja viņas sirdī. Tas, kas kādreiz šķita neiespējams, kļuva par dzīves realitāti. Draudzes locekļi, kuri labi viņu pazina, neslēpa savu sajūsmu par to, ko māsa ir sasniegusi. Taču, kad viņa dalījās ar saviem pārdzīvojumiem un centās viņus pārliecināt par nepieciešamību arī uzsākt šo „ceļu, kur pat nepraša nevar apmaldīties”, viņi samulsumā šūpoja galvas, uzskatot, ka tas viņiem nav pa spēkam. Tikai daži izlēma sekot šim piemēram, par ko vēlāk bija ļoti pateicīgi viņai, jo pārliecinājās par visa tā patiesumu, par ko kādreiz viņa bija stāstījusi.

Kad tu uzsāc attīrīšanās un svētošanās ceļu, bieži patiešām liekas, ka tev nav pietiekoši daudz spēka, lai uzveiktu visus ienaidniekus, kas tevi ir aplenkuši. Tomēr, atliek tikai uzsākt šo cīņu, kad izrādās, ka tev blakus jau ir Tas, Kuram pateicoties, tu kļūsti uzvarētājs. Mūsu cerības būtu veltas, ja mēs neuzsāktu cīņu, bet trīcot un drebot stāvētu un gaidītu Debesu Atpestītāja palīdzību. 5. Mozus grāmatā ir ļoti labi vārdi, kas pamāca mūs un aicina būt bezbailīgiem: „Un Tas Kungs man sacīja: redzi, Es esmu jau sācis tev nodot Sihonu un viņa zemi; stājies pie tās pakļaušanas, lai varētu to ieņemt” (5.Moz. 2:31).

Redziet, Dievs ir gatavs jeb kurā brīdī nākt palīgā, taču Viņam ir patīkami vērot, kā Viņa bērni kļūst par garīgiem kareivjiem un paši iet cīņā. Visu laiku atvairot ienaidnieka uzbrukumus un virzoties uz priekšu, mēs ne tikai garīgi nostiprināmies, bet arī, paši to nemaz nemanot, kļūstam līdzīgāki Kristum, kas pēc būtības ir katra patiesa Dieva bērna dzīves galvenais mērķis. Tad, nu izdarīsim visu, kas ir no mums atkarīgs, lai nostātos uz attīrīšanās un svētošanās ceļa, izpildot Dieva gribu, kas mums ir nolikta no augšienes. To neizdarot, varam iekļūt to skaitā, kuri tā pat kā senos laikos, ar sāpēm būs spiesti teikt: „Pļauja ir jau pāri, beigusies arī augļu ievākšana, bet glābšanu mēs neieguvām!” (Jer. 8:20)

NĀKAMĀ NODAĻA