5.nodaļa
DVĒSEĻU APRŪPE. TĀS METODES
UN PRINCIPI
Dārgie draugi! Mēs ar jums dzīvojam tādā laikā, kad ļoti daudz tiek runāts par cilvēka neatkarību, viņa tiesībām un brīvībām. Cilvēki uzskata, ka neviens viņiem nedrīkst norādīt ko darīt un ko nedarīt, kas ir labs un kas ir slikts. Katrs domā, ka viņš pats var noteikt, kas priekš viņa ir pieļaujams, un no kā būtu jāatturas. Taču dzīves prakse rāda, cik dezorientēts tādā brīvībā var būt cilvēks, un cik bieži viņam ir vajadzīga citu palīdzība. Apstiprinājums tam ir arvien biežākie psihologu, psihoterapeitu un psihiatru apmeklējumi. Pie tam, pie tā tveras ne tikai pasaules cilvēki, bet, diemžēl, visai bieži arī kristieši. Lūk, kādēļ dvēseļu aprūpes tēma ar gadiem kļūst arvien aktuālāka, liekot pārskatīt gadiem un gadu desmitiem izveidojušos vecos priekšstatus un jēdzienus.
Diemžēl, šodien pieejamajā garīgajā literatūrā krievu un latviešu valodā ir grūti atrast dziļas, vienkāršas un saprotamas grāmatas par šo tēmu – dvēseļu aprūpes kalpošanu. Arī pats šis, tik svarīgais un vajadzīgais garīgās darbošanās apgabals ticīgo cilvēku saprašanā ir tik izplūdis un neviennozīmīgs, ka tā rezultātā ir pilnīga neinformētība jautājumā, kuram vajadzētu veltīt īpašu uzmanību. Kā jau daudzos kristīgās dzīves jautājumos, tā arī šajās lietās Dieva bērniem ir dažādi, brīžiem pilnīgi pretēji viedokļi, kas aiziet galējībās: no pilnīgas šīs kalpošanas noliegšanas, līdz stingriem likumiem, kas atkal un atkal liek ticīgajiem sūdzēt savus grēkus. Tieši tāda pieeja šiem jautājumiem ir daudzās sektās un kultos, kas, šajos pēdējos laikos, plaši izplatījušies pa visu pasauli. Pretēji šiem, dvēseļu aprūpes pretinieki paziņo, ka tā ir nepatiesa jau tāpēc vien, ka Svētajos Rakstos nav tādu vārdu „dvēseļu aprūpētājs”, tātad, tas nav biblisks jēdziens.
Tā spriežot, viņi aizmirst faktu, ka vārds „garīdznieks” arī nav atrodams Bībeles lappusēs, taču katrā mūsdienu kristīgajā draudzē ir garīdznieks, un tas nevienu nemulsina. Jaunajā Derībā izmantoja vārdu „gans”, kura vietā tagad lieto „garīdznieks, mācītājs”, ietverot tajā viņa darbības veidu un raksturu. Apustulis Pāvils nekad un nevienu nesauca par dvēseļu aprūpētāju, evaņģēlistu vai misionāru (kr.val.), bet, runājot mūsdienu valodā, tieši tas viņš bija. Stāstot par sevi un savu kalpošanu, viņš, piemēram, saka: „Bez tam vēl viss pārējais, ļaužu pieplūdums ik dienas, rūpes par visām draudzēm. Kur ir kāds nespēcīgs, un es nebūtu nespēcīgs? Kur kāds krīt grēkā, un mana sirds nedegtu?” (2.Kor. 11:28-29). Tas arī ir tas, kas vislabāk raksturo dvēseļu aprūpes kalpošanu. Kā krievu valodas vārds „dvēseļu aprūpētājs” tā vācu „Seelsorger”, nozīmē „tāds, kurš izrāda rūpes par dvēseli” vai „tas, kurš rūpējas par dvēseli”. Viens no dvēseļu aprūpētāja pienākumiem ir izskaidrošana un pamācīšana, bet par padomdevējiem un padomu došanu Dieva Vārds runā ne reizi vien.
Vārdi „dvēseļu aprūpe” runā paši par sevi. Neskatoties uz to, ka Bībelē šādi konkrēti vārdi nav sastopami, tas, ko tie sevī ietver, nemitīgi tajā tiek pieminēts. Vēl jo vairāk, lasot Svētos Rakstus, rodas iespaids, ka dvēseļu aprūpe kā tāda ir galvenais mērķis un iemesls, kādēļ tie vispār ir rakstīti. Ja pamatīgāk iedziļinās katrā Bībeles Grāmatā, sāc saprast, ka tās galvenais uzdevums ir pamācīt, izskaidrot, dot padomu, brīdināt, pierādīt cilvēkam viņa vainu, kas, faktiski, arī ir gādība un dvēseles aprūpe.
Daudzas pārmaiņas dzīvē, lai kādas tās būtu, izraisa zaudējuma sajūtu, bet katrs zaudējums – skaudru vēlēšanos pēc mierinājuma un draudzīgas līdzdalības. Skumjas, kas mūs piemeklē, bēdas, ciešanas, slimības un dvēseles apmulsumu katrs cilvēks pārdzīvo atšķirīgi, bet mums visiem ir nepieciešams savas asaras izraudāt uz kāda pleca, uzdot jautājumus, kas mūs nomoka un izteikt savas problēmas. Lūk, kādēļ tādos brīžos ir ļoti vērtīgi, ja blakus ir cilvēki, ar kuriem iespējams mierīgi izrunāties un tādā veidā novelt no sevis smago nastu. Tad dvēseļu aprūpētājs ir tieši tas cilvēks, kurš mums ir tik ļoti nepieciešams. Jo dvēseļu aprūpe paredz tādu uzticamības pilnu divu cilvēku kontaktēšanos, kur viens atklāj savas dvēseles visslēptākos nostūrus otram, runājot brīvi un atklāti, darot zināmu to, kas nospiež viņa sirdi. Tā paredz viena cilvēka gatavību nest otra nastas, savienoties patiesā lūgšanā Dievam, līdzīgi, kā tas ir rakstīts Svētajos Rakstos: „Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsit Kristus likumu” (Gal. 6:2).
Protams, daži ticīgie var teikt, ka savu sirdi ir jāatver tikai Dieva priekšā. Jā, protams. Viņam vispirms ir jāpasaka tas, kas mūs nomoka un nospiež. Viņā mēs atrodam savu iepriecu mīlestībā, mierinājumu, kopību garā, žēlsirdību un līdzjūtību. Taču, mēdz būt gadījumi, kad grūtās dzīves situācijās dvēsele vēlās arī cilvēcisku kontaktu ar kādu, kurš ir gatavs dalīties ar viņu bēdās, smagumā, skumjās, kurš var atrast viņai tai brīdī piemērotus mierinājuma vārdus, nomierināt, piešķirt vīrišķību, dot padomu, paskaidrot vai pamācīt. Ne velti taču tautā saka: „Dalīta bēda – mazāka bēda, dalīts prieks – pavairots prieks”. Tieši šī iemesla dēļ, palīdzot kādai dvēselei, kura sauc pēc palīdzības uz Viņu, Dievs izmanto Savus bērnus, kuriem ir piešķīris attiecīgas dāvanas un spējas. Arī visa Bībeles vēsture stāsta par to, cik bieži Viņš sniedza nepieciešamo palīdzību, sūtot vajadzīgajā brīdī Savus sagatavotos traukus! Lai par to pārliecinātos, atliek, vien, atcerēties Ābrahamu, kurš gāja palīgā Latam, pazemīgāko no cilvēkiem – Mozu, kuru Dievs lietoja, lai atsvabinātu israēliešus no verdzības Ēģiptē, kā arī Jonatānu, kurš mierināja savu draugu Dāvidu, viņa smagajos dzīves brīžos.
Vai tad Vecās Derības pravieši nebija dvēseļu aprūpētāji!? Sūtīti pie izredzētās tautas ar vēstījumu: „Tā saka Tas Kungs Israēla Svētais”, viņi nodeva tiem mierinājuma, pamācības, brīdinājuma vārdus, kā arī Dieva dusmu un tiesas vārdus. Atcerieties dusmīgos vārdus no pravieša Jesajas mutes: „Bēdas bērniem, kas atkritēji,” saka Tas Kungs, „tie izpilda nodomu, kas nenāk no Manis; tie slēdz derību bez Manas piekrišanas un tā krāj grēku uz grēka! Viņi taisās doties uz Ēģipti, neprasījuši Mana padoma, lai tur meklētu patvērumu faraona aizsardzībā un lai atrastu mieru Ēģiptes ēnā. Bet faraona aizsardzība būs jums par kaunu un patvērums Ēģiptes ēnā par apsmieklu!” (Jes. 30:1-3). Citā laikā, Tas Kungs ar Jesajas muti mierināja Savu tautu, dziedinot viņu dvēseles brūces: „Ieprieciniet, ieprieciniet Manu tautu!” saka jūsu Dievs. „Runājiet sirsnīgi ar Jeruzālemi un sakait tai, ka tās ciešanu laiks ir piepildīts, ka tās noziegums salīdzināts, jo tā ir no Tā Kunga rokas saņēmusi divkārtīgu sodu par visiem saviem grēkiem” (Jes. 40:1-2). Līdzīga veida dvēseļu aprūpētājs bija arī pravietis Nātans, ar kura lūpām Dievs atklāja ķēniņa Dāvida laulības pārkāpšanu ar Batsebu un apzinātu viņas vīra nogalināšanu, lai slēptu savu noziegumu. Saruna, kas notika Dāvida un Nātana starpā ir klasisks dvēseļu aprūpes piemērs. No tā, mūsdienās, var daudz ko mācīties.
Jaunajā Derībā aprakstītā Dieva Dēla Jēzus Kristus nesavtīgā kalpošana cilvēkiem ir spilgts rūpju un aizbildniecības par dvēselēm, piemērs. Kā apstiprinājums ir muitnieka Caķeja izmainījusies dzīve, garīgi atjaunojusies un izgaismojusies grēcīgās un visu nievātās samarietes dzīve, kuru Jēzus satika pie akas, kā arī laulības pārkāpšanā pieķertā sieviete, kurai draudēja nomētāšana ar akmeņiem un kuru atveda pie Jēzus. Šeit var pievienot arī slepeno, privāto nakts sarunu Jēzus un Nikodēma starpā, īsā, bet skaidrā vēršanās pie Martas, kura visu laiku bija norūpējusies, trīs gadus ilgusī Sīmaņa – Pētera pamācīšana un mācīšana, un citi piemēri, kas aprakstīti četros Evaņģēlijos. Vēlāk patiesie dvēseļu aprūpētāji, kas bija atdevuši sevi kalpošanai cilvēkiem, bija apustuļi, Jēzus mācekļi un sekotāji. Viņi ir atstājuši nesavtīgas mīlestības piemēru pret tiem, par kuriem viņu Skolotājs pie Krusta bija izlējis Savas Asinis.
Šo svētīto Dieva kalpu laiks sen jau ir pagājis, taču kalpošana, ko viņi veica, ne tikai nav zaudējusi savu nozīmību, bet ir kļuvusi vēl vairāk nepieciešama. Jo mēs dzīvojam tieši tajās pēdējās, grūtajās dienās, par kurām tika pravietots jau daudzus gadsimtus atpakaļ. Stabilitātes trūkums visās dzīves jomās, nedrošība par rītdienu, bailes par bērnu un mazbērnu nākotni, nepārtrauktas psihoemocionālas slodzes un stresa situācijas, kā arī daudz, daudz kas cits, tādā mērā izsūc cilvēku dvēseles un fiziskos spēkus, ka dvēseļu aprūpe kļūst par galēju nepieciešamību, kas ir vajadzīga, praktiski, katram cilvēkam.
Kā jau tika minēts, galvenais dvēseļu aprūpes mērķis ir – garīgas palīdzības sniegšana dvēselei, kuru nomoka tās grēki un problēmas. Tādēļ, personīga saruna ar šādu cilvēku, pirmkārt ir vērsta uz to, lai viņš varētu izteikt savu dvēseles sāpi un padalīties ar dvēseles ciešanām, vai vienkārši sakot, izrunāties. Jau tam vien ir svarīga psiholoģiska nozīme, jo sniedz jūtamu atvieglojumu. Bez tam, savas vainas apzināšanās un izsūdzēšana veic cilvēkā atbrīvošanu un tīrīšanu, radot sirdī un saprātā skaidru atmosfēru.
Ja šāda kalpošana notiek ar Dieva svētību, tad tur vienmēr ir Tā Kunga neredzamā klātbūtne. Protams, tas nenozīmē, ka Dievs ir kopā ar mums tikai dvēseļu aprūpes laikā, tādēļ, ka Savā Vārdā Viņš saka: „...Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam” (Mat. 28:20). Taču šādas tikšanās laikā notiek kaut kas īpašs – cilvēks, liecinieka klātbūtnē, atver savu sirdi Dieva priekšā, kurš nevien dod viņam iespēju izpaust savu dvēseli, bet arī palīdz, savienojoties ar viņu aizbildniecības lūgšanā.
Pamatojoties augšminētajā, dvēseļu aprūpi varam raksturot kā pūļu pielikšanu, lai palīdzētu cilvēkam, kurš ir nonācis dvēseles problēmā, kas radusies pārkāpjot attiecības ar Dievu vai cilvēkiem. Iemesli, kas noved pie šādiem traucējumiem var būt dažādi maldi, kuri nes sev līdzi neskaitāmas kļūdas, miesīgas ciešanas, bet īpaši bieži padarītie grēki. Jo nelaime ir tā, ka ikviens no tiem slēpj sevī, no sākuma neredzamas, briesmas un pēc tam daudzas nopietnas sekas. Kas kādreiz šķita kā brīnišķīgs noslēpums, pārvēršas par īstu murgu. Piedzīvotā bauda pārvēršas par šausmām, bet kaisles brīdim seko gadiem ilgas, rūgtas nožēlas augļi. Grēkotāju šī atmaksa vajā daudzus gadus, dažreiz pat visu dzīvi, izraisot vainas sajūtu un novēlotu grēknožēlu, kas nedod gaidīto atvieglojumu. Visgrūtākais tajā ir nepieciešamība slēpt savu grēku un dzīvot pastāvīgās bailēs tapt atmaskotam.
Dvēseļu aprūpe un ar to cieši saistītā grēksūdze ir pamatotas vienā ļoti svarīgā un tajā pašā laikā vienkāršā atklāšanas principā par visām lietām, kuras jūsu dzīvē bija apslēptas. „...Dievs ir gaisma, un Viņā nav it nekādas tumsības” (1.Jņ. 1:5). Par cilvēku dvēseļu slepkavu, savukārt, ir teikts, ka viņš ir tumsas valdnieks. Viss tas, ko mēs cītīgi slēpjam un atstājam krēslā, ir sātana valstība un pieder viņam. Slēpjot grēku, mēs ne tikai attālināmies no Dieva, bet, gribam to vai nē, noslīdam tumsībā un nonākam sātana varā. Jebkāds ļaunums un visāda nešķīstība, ko esam darījuši un slēpjam, dod sātanam tiesības valdīt pār mūsu dvēselēm līdz tam brīdim, kad tos izteiksim un nosauksim savos vārdos. Bet, tiklīdz tie atklājas, tumsas vara zaudē savas tiesības uz mums. Tas notiek tā: saucot grēkus savos vārdos bez piepušķošanas un samazināšanas, mēs uzrādām aiz tā stāvošo sātanu un tādā veidā viņu atbruņojam. Tā kā viņš ir atrasts un atpazīts, tad viņam ir jābēg un jāpamet savas pozīcijas. Kā tumsa izgaist tur, kur parādās gaisma, tā arī tumsas valdnieks zaudē savu spēku tajā brīdī, kad apslēptais top atklāts.
Grēksūdze ir nekas cits kā grēka uzrādīšana, to izceļot gaismā. Grēka izsūdzēšana ir atteikšanās no patveršanās tumsas zonā. Atklājot savus ļaunos, slepenos darbus, mēs pārejam gaismā. Pie tam, precīzi piepildās tas, kas ir teikts Svētajos Rakstos: „Bet visu, kas tiek gaismā celts, apspīd gaisma, un viss, ko apspīd gaisma, ir gaisma” (Efez. 5:13). Psihologs un Dieva Vārda skaidrotājs Trillhaas šajā sakarā teic tā: „Grēks tas ir noslēpums. Tas cenšas paslēpties, kā kādreiz to izdarīja Ādams un Ieva, kad paslēpās lapu biezoknī pēc sava padarītā grēka. Tikai tas, kurš ir pārdzīvojis šo uzspiesto noslēpumu krītot grēkā, sapratīs, cik liela nozīme ir tā atklāšanai un aptvers, cik svarīga ir grēksūdze dvēseles aprūpes laikā.”
Ienākot Dieva gaismā, atrodot savas dvēseles tumšos traipus un kambarus, mēs ne tikai atbrīvojamies no nedrošības, bailēm un nomāktības, bet arī atgūstam sirdij un dvēselei mieru, tātad, arī dzīvesprieku. Ne jau nejauši reiz psalmotājs teica: „Svētīgs, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki nolīdzināti!... Kamēr es klusēju, mani kauli panīka, un man bija jāvaid cauru dienu, jo Tava roka smagi gūlās uz mani dienām un naktīm. Mans spēks izkalta kā zeme vasaras bulā. (Sela). Tad es atzinos Tev savos grēkos un neapslēpu savas vainas. Es sacīju: „Es izsūdzēšu Tam Kungam savus pārkāpumus!” Un Tu piedevi man manu grēka vainu. (Sela)”.(Ps. 32:1,3-5)
Dievs ir gaisma, kas visur iespraucas un visu apņem. Neviens no mums nevar paslēpties no šīs Gaismas. Tādēļ, izsūdzot Dieva priekšā savus grēkus, mēs neko, ko Viņš nezinātu, neatklājam. Kas attiecas uz grēksūdzi dvēseļu aprūpētāja klātbūtnē, tad tā jau ir pavisam cita lieta. Šajā gadījumā noslēpums, kas tika slēpts no cilvēkiem, patiešām tiek atklāts un grēks atklāti tiek izrunāts. Vai ne tādēļ mums ir daudz grūtāk izsūdzēt grēkus cilvēka klātbūtnē, nekā tikai Dieva priekšā. Jo lūdzot Tā Kunga priekšā mēs varam šovakar izsūdzēt Viņam savu grēku, bet rīt atkal viegli to atkārtot. Kā piemēram dusmas, klaigas, uzbudinājums, ar ko daudzi no mums jau tā ir saraduši, ka dara to kā pašu par sevi saprotamu. Lai cik tas nebūtu dīvaini, tas ko mēs varam katru dienu izsūdzēt Dievam un pēc tam atkal to atkārtot, mums ir kauns stāstīt cilvēkam, jo baidāmies, ka viņš slikti par mums padomās. Kā apstiprinājums var kalpot sekojošs piemērs, kas ņemts no dzīves.
Pie dvēseļu aprūpētāja vērsās jauna kristiete. Sarunas gaitā viņa atzinās, ka nevar uzvarēt sevī grēku – pastāvīgas dusmas un kliegšanu uz bērniem, kuri visu dara ne tā kā viņa māca. Gandrīz katru dienu, izsūdzot šo netikumu Dieva priekšā, nekas viņā nav izmainījies, tādēļ, apzinoties savu bezspēcību, viņa atnāca ar lūgumu kopā lūgt, lai atbrīvotos no sātana varas. Tālākā sarunā noskaidrojās, ka līdzīgu attieksmi viņai nācies piedzīvot visu laiku, dzīvojot vecāku mājā. Tas lika viņai apņemties nekad tā neizturēties pret saviem bērniem. Taču, izrādījās, ka dot solījumu bija vieglāk nekā dzīvē to reāli piepildīt.
Pēc lūgšanas kopā ar dvēseļu aprūpētāju, sieviete sajuta iekšēju atvieglojumu un kaut kādu neizprotamu prieku un pārliecību, ka Dievs viņu ir sadzirdējis. Nākošā dienā jaunā māte centās uzmanīt savu mēli, lai nedotu sātanam iespēju notvert viņu vecajā grēkā. Bet bērni ir bērni, un viņiem ir raksturīgi blēņoties, tādēļ pienāca brīdis, kad mātei nepietika pacietības, un viņa atvēra muti, lai pēc veca paraduma uzkliegtu bērniem. Taču tajā brīdī, kad dusmīgie vārdi bija jau gatavi izlauzties pār lūpām, viņai pazibēja doma: „Es taču šo grēku tikai vakar izsūdzēju. Ja es tagad sākšu kliegt, man atkal vajadzēs iet uz grēksūdzi. Bet tas taču ir kauns!.. Ko par mani padomās dvēseļu aprūpētājs?! Laikam pateiks ka man ir bezspēcīga kristietība! Nekliegšu, tad arī nevajadzēs iet uz grēksūdzi!”
Līdzīga saruna pašai ar sevi, viņā atkārtojās vairākas reizes, un, beidzot pienāca brīdis, kad mazākais dēlēns ar izbrīnu pateica: „Mammucīt, tu esi ļoti izmainījusies! Tu esi kļuvusi tik mīļa un laba! Tagad es tevi mīlu vēl vairāk un centīšos vienmēr paklausīt”.
Lasot par to, droši vien, gribās pasmaidīt. Kas zina, varbūt tas, patiesi, arī ir smieklīgi, bet fakts paliek fakts: ļaužu viedoklis par mums, bieži vien ir svarīgāks nekā Dieva viedoklis. Mēs varam no viņiem vairāk kaunēties nekā no Tā Kunga. Lūk, kādēļ, zinot šo mūsu „vājību”, Debesu Tēvs to izmanto mums par labu, līdzīgi kā tas notika ar šo kristieti. Viņa saņēma tieši to palīdzību, par ko lūdza savās ikdienas lūgšanās.
Jēkaba vēstulē ir teikts: „Izsūdziet cits citam savus grēkus...” (Jēk. 5:16). Kaut šajā Svēto Rakstu padomā nav norādīts, ka tas obligāti ir jādara dvēseļu aprūpētāja klātbūtnē, tomēr, ir apliecināts fakts, par grēku sūdzēšanu gan Dieva, gan cilvēku priekšā. Bībelē ir ne mazums rakstu vietu, kas uzsver tā svarīgumu un nozīmību. Salamana pamācību grāmatā 28:13 ir teikts: „Kas noliedz savu ļauno darbu, tam tas neizdodas, bet, kas tajā atzīstas un turpmāk tā vairs nedara, tas izpelnīsies žēlastību”. Unisonā ar šo seno izteikumu skan arī apustuļa Jāņa vēstījums: „Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības” (1.Jņ. 1:9).
Jēzus mīlētais māceklis šajā pamācībā ne tikai piešķir lielu nozīmi grēksūdzei, bet runā arī par svētībām, kas tai sekos, tā apstiprinot Vecās Derības pravieša Samuela vārdus, kurš, savā laikā vēršoties pie Israēla tautas, atgādināja: „Un tad tie brēca un vaimanāja, griezdamies pie Tā Kunga, un sacīja: mēs esam grēkojuši, jo mēs esam To Kungu atstājuši un esam kalpojuši baāliem un aštartēm! Bet nu, lūdzams, izglāb mūs no mūsu ienaidnieku rokas, un mēs Tev kalposim! Tad Tas Kungs sūtīja Jerubbaalu, Baraku, Jeftu un Samuēlu, un Viņš jūs izglāba no jūsu ienaidnieku rokas, kas bija jums visapkārt, tā ka jūs varējāt dzīvot mierā” (1.Sam. 12:10-11). Tādā veidā, grēku apzināšanās un to izsūdzēšana, ne tikai atver durvis uz piedošanu, bet dod iespēju Tam Kungam mums no jauna parādīt Savu žēlastību.
Tomēr, neskatoties uz visu tās vērtību, būtu neprātīgi dvēseļu aprūpi uzskatīt par kaut ko līdzīgu universālam līdzeklim, kas atrisina visas dzīves problēmas, jo tā, drīzāk, ir palīdzība atrast ceļu, kā izkļūt no tām. Tieši tādēļ to nevar uzskatīt par kaut ko tādu, ko visiem , obligāti ir jādara un ja nedarīs, tad ies bojā. Dvēseles aprūpe – ir pilnīgi brīvprātīga lieta, kuru, nekādā gadījumā nevar nevienam uzspiest, vēl jo vairāk – pārvērst par jaunu likumu. Tā ir mums Dieva dota žēlastība, kuru varam vai nu pieņemt, vai nē. Ir ļoti svarīgi to atcerēties grēksūdzes laikā. Grēku nožēla ir atbrīvošanās no sātana gūstniecības un varas, tādēļ tā ir Dieva žēlastības rezultāts. Bet, kur darbojas žēlastība, tur nevar būt varmācība. Tāpat kā dvēseļu aprūpe, arī grēksūdze ir palīdzība, bet palīdzību nevienam neuzspiež, bet piedāvā. Ne par kādu virzīšanu vai piespiešanu (tiešu vai netiešu, tai skaitā arī psihoemocionālu spiedienu), šajā gadījumā nevar būt runa.
Kaut grēksūdze, kā palīdzība, ir neapšaubāma, tomēr, apgalvojums, ka tai vienmēr ir jānotiek tikai dvēseļu aprūpētāja klātbūtnē, diez vai var atzīt par pareizu, jo Bībelē nav neviena konkrēta norādījuma, kas to apstiprinātu. Kā izņēmums var būt vien tie gadījumi, kad tas ir ne tikai vēlami, bet absolūti nepieciešami. Piemēram, ja cilvēks ir tik ļoti grēka saistīts, ka kļūst par bezgribas vergu, nespējot bez kāda palīdzības izrauties no šīs verdzības. Tāda pati pieeja tiek izmantota lūgšanā par slimā dziedināšanu, kurš cieš no fiziskas slimības. Bet ļoti svarīgi tas ir tad, kad ir nepieciešams veikt atteikšanos no sātana varas, okultās saistības vai ļauno garu apsēstības gadījumos (detalizētāk šis jautājums tiks apskatīts septītajā nodaļā).
Tādā veidā, dodot cilvēkam padomu par iespēju vērsties pie dvēseļu aprūpētāja un personīgi aprunāties, nevajag teikt, ka viņam obligāti ir jāiznes gaismā savi grēki. Pareizāk ir teikt, ka viņš var to izdarīt, ja meklē garīgu palīdzību savā cīņā ar grēku un vēlas to uzvarēt. Pēc tam šim cilvēkam ir jādod pilnīga brīvība izdarīt savas nākamās izvēles. Jo uz jebkādu spiedienu dvēsele atbild ar pretestību, bet esot šādā stāvoklī, viņa nav spējīga uzņemt nekādas pamācības, lai cik pareizas un gudras tās būtu. Iespēja izmantot gan dvēseļu aprūpi, gan grēksūdzi, ir mūsu priekšrocība, kas apliecina pret mums parādīto Dieva žēlastību. Taču šo iespēju izmantošana vai nē, ir tikai mūsu izvēle, nepieļaujot pār personu nekādu spiedienu vai varmācību.
Par nožēlu jāsaka, ka mūsdienās ir kalpotāji, kuri, savu draudžu locekļiem, grēksūdzi uzsver kā kaut ko obligātu un pilnīgi nepieciešamu. Viņi vai nu paši par to runā, vai sūta pie viņiem uzticības personas un pārliecina viņus noteikti to izdarīt. Un pat ir sašutuši un sāk attiekties ar aizdomām un vēsumu pret tiem, kuri, kaut kādu iemeslu dēļ, to nedara. Tāda uzvedība ir galēji nepareiza, jo atgādina vienu no raksturīgākajām kultu un sektu iezīmēm, kur grēksūdze tiek lietota kā kontroles un manipulācijas metode. Vēl rupjāka kļūda ir, ja dvēseļu aprūpi ierobežo vienīgi ar grēksūdzi, tādēļ, ka tādā gadījumā tā neatbilst savam galvenajam uzdevumam – rūpēm un aizbildniecībai par dvēseli.
Galvenā loma dvēseļu aprūpē ir Dieva trešajai esībai – Svētajam Garam. Neviens, izņemot Viņu, nevar rosināt dvēseli atklāt savus grēkus. Radot cilvēku, Dievs savai radībai piešķīra brīvo gribu, un cilvēkam ir tiesības izlemt, kā viņam rīkoties. Arī pats Tas Kungs nekad neizmanto vardarbību. Viņš tikai piedāvā un pēc tam dod iespēju izvēlēties. Kas gan tādā gadījumā esam mēs, cilvēki, ka varam kādam likt darīt to vai ko citu?! Mēs varam ieteikt vai dalīties ar kaut ko, ko paši esam piedzīvojuši un kas mums ir palīdzējis, bet pieprasīt, lai kāds darītu to, ko uzskatām par pareizu, mums nav tiesības. Ja kāds tā rīkojas, tad ar to viņš parāda, ka vadās nevis no vēlmes palīdzēt dvēselei, bet gūt no tā kādu labumu sev, izmantojot to savos sliktos vai pat savtīgos nolūkos. Ja kāds kalpotājs vai kalpotāja patiesi ir Dieva aicināti šajā dvēseļu aprūpes kalpošanā, tad nav vajadzības aicināt pie sevis cilvēkus, tādēļ, ka viņi paši meklēs iespēju personīgi aprunāties ar viņiem. Tikai tāda veida dvēseļu aprūpe atbilst saviem uzdevumiem un mūžībai nes lielākos augļus.
Diemžēl, kristiešu vidū ir ne mazums tādu karstgalvju, kuri izrāda savu personīgo iniciatīvu, un, neļaujot darboties Svētajam Garam, paši sāk „atvērt” cilvēkiem acis uz viņu grēkiem. Šim nolūkam tiek izmantoti jau iepriekš sastādīti grēku saraksti, kurus lasot, cilvēkam ir jāpasaka, kuri no sarakstā minētajiem grēkiem viņiem piemīt. Citi, piespiežot cilvēkus uz to, uzskaita visus dzīvē un Bībelē sastopamos grēkus, liekot cilvēkam to apstiprināt ar „jā” vai „nē”, tas nozīmē, vai tev šis grēks piemīt, vai tu esi brīvs no tā. Ir jāsaka, ka šāda piespiedu „attīrīšanās” visdrīzāk tiek darīta ķeksīša pēc, un tai nav nekā kopēja ar patiesu grēksūdzi. Tikai Svētais Gars var atvērt cilvēkam acis uz viņa reālo garīgo stāvokli, dāvājot dziļu savu grēku apzināšanos un nožēlošanu. Tad dvēsele pati vēlās būt svētīta, jo ir gatava ne tikai tos iznest gaismā, bet arī uzsākt cīņu līdz pienāks pilnīga un galīga uzvara.
Kad kristieši vēršas pie dvēseļu aprūpētāja, izsakot vēlēšanos iznest gaismā savus grēkus, viņi bieži nezina kā to pareizi izdarīt. Lūk, ir divi veidi vai metodes, kā tos var izcelt gaismā.
1. Kad grēku sūdzētājs iet cauri savai dzīvei, sākot no pašas bērnības un atklāj visu, kas nomoka un plosa viņa dvēseli, pie tam, nav svarīgi vai tas bija pirms, vai pēc ieticēšanas.
Te ir jāpiebilst, ka daudzi mūsdienu kristieši uzskata, ka gaismā ir jāiznes tikai tie grēki, kurus, pēc pirmās grēksūdzes, mēs esam darījuši apzināti. Grēki, kuri padarīti, kad vēl bijām neticīgi, tiek piedoti vienu reizi un uz visiem laikiem, dienā, kad atgriežamies pie Tā Kunga un kļūstam par Viņa bērniem. Tāds uzskats diez vai izturēs Dieva Vārda pārbaudījumu, ja vērsīsimies pie viena panta, kurš dod īstas ticības, nevis liekulīgas dievbijības, atslēgu: „Bet kam to nav, tas ir akls un stulbs, un ir aizmirsis, ka viņš ir šķīstīts no veciem grēkiem” (2.Pēt. 1:9).
2. Kad grēku sūdzētājs vispirms nosauc pašus apkaunojošākos un negantākos grēkus, par kuriem viņam ir visgrūtāk runāt. Pie tiem parasti pieder visi, bez izņēmuma, seksuālā lejupslīde un perversijas, kā arī tas, kas saistīts ar okulto pagātni un okultismu (detalizētāk par to būs runa septītajā nodaļā).
Ir jāatceras tas, ka seksuālie un okultie grēki, ļoti bieži, apvienojas un iet roku rokā, tādēļ, ja cilvēka dzīvē ir okultas lietas, ir ļoti liela iespējamība, ka būs arī seksuālie grēki un otrādi. Pēc tam, kad ir atklāti grēki, kas visvairāk nomāc dvēseli, var pāriet pie pārējiem, tādiem kā: nepaklausība, īgnums, ļaunums, niknums, apvainošanās, rūgtums, lepnība, kriticisms, nosodīšana, aizvainojums, ļaunatminība, nespēja piedot, aborti, zagšana utt.
Iznesot savus grēkus gaismā, ir labāk, ja to dara detalizēti, pēc principa: „kur, kad, kā un ar ko es grēkoju”. Tas nozīmē, ka ne vienkārši uzskaitīt padarīto, tādā veidā noraujot vienīgi galotnes „nezālēm”, bet tiekot, katram no tiem, līdz saknei, un censties izraut ar visu sakni. Kā pierādījums tam var kalpot sekojošs piemērs.
Kāds jauns cilvēks, kuru bija saistījis pašapmierināšanās grēks, daudz cīnījās, lai to uzvarētu. Tā kā nebija nekādu panākumu, tad viņš nolēma runāt ar dvēseļu aprūpētāju un sarunas laikā cēla šo grēku gaismā, nosaucot to vārdā. Cik gan liela bija viņa vilšanās, kad pēc grēksūdzes nepiedzīvoja gaidīto atbrīvošanu un turpināja apgānīt savu miesu. Nolēmis, ka grēksūdze viņam tik un tā nepalīdzēs, viņš pārtrauca to darīt. Pagāja diezgan daudz laika. Grēks viņu pārņēma aizvien vairāk un vairāk. Beidzot pienāca brīdis, kad šis jauneklis nolēma vēlreiz griezties pie dvēseļu aprūpētāja. Šajā reizē viņam tika piedāvāts iet dziļāk un izstāstīt tieši kas viņu provocē uz šo grēku, kur, kādā veidā un ar ko viņš savā iztēlē šo grēku veic. To viņš arī izdarīja. Tas, kas notika pēc tam, pārsteidza viņu pašu. Izrādījās, ka pietika nosaukt divu meiteņu vārdus, par kurām domājot, viņš to darīja, un viņas pilnībā pazuda no puiša atmiņas, pārstājot ar saviem tēliem uzbudināt viņa iztēli. Bez tam, viņa kārtējās krišanas šajā grēkā kļuva arvien retākas, kas, protams, viņu iepriecināja. Taču, arī tas vēl nav viss. Laikam ritot, viņa garīgais stāvoklis manāmi uzlabojās. Parādījās tieksme uz attīrīšanos un svētošanos, tieksme dziļāk studēt Bībeli un meklēt Dieva tuvumu, kas, protams, atspoguļojās visā viņa tālākajā dzīvē.
Tātad, jo dziļāk, pamatīgāk un konkrētāk tiek veikta grēksūdze, jo lielāku labumu tā dod. Daudzu ticīgo augsti novērtētais Dieva vīrs Osvalds Čembers, par to saka sekojošo: „Dieva klātbūtnē es sevi neapzinos par grēcinieku kopumā, nekonkrētā nozīmē, bet redzu un apzinos kādu konkrētu grēku manā dzīvē. Ir viegli teikt: „Es zinu, ka esmu grēcīgs”. Bet Dieva priekšā aiz šīs vispārējās frāzes nepaslēpsies, tādēļ, ka Viņš norāda uz kaut ko noteiktu, un mēs atzīstam, ka esam izdarījuši to, vai kaut ko citu... Tāda apziņa vienmēr liecina par to, ka esam pabijuši Dieva klātbūtnē. Tad mēs grēku vairs nevispārinām, bet zinām, kā konkrēti esam vainīgi Dieva priekšā, un tieši par ko Viņš mūs atmasko. Svētais Gars pievērš mūsu uzmanību kaut kam konkrētam, un Dievs mūs apsūdz tieši tajā. Ja mēs pieņemsim šo apsūdzību, Viņš mūs ievedīs mūsu sirds dziļumos, tur, kur mūsu grēks ir ņēmis savu iesākumu... Kad pravietis Jesaja ieraudzīja Kungu Cebaotu visā Viņa svētumā, viņš sajuta nevis savu grēcīgumu vispār, bet, konkrēti savas nešķīstās lūpas. Un tas bija kas konkrēts, ko viņš tūdaļ atzina un tūdaļ saņēma atbildi no Dieva, kuru apraksta šādi: „Tad pielidoja man klāt viens serafs, viņam rokā bija kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra. Ar to viņš aizskāra manu muti un teica: „Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts, un tavi grēki piedoti!” (Jes. 6:6-7). Attīrošā uguns ir jāpielieto tai vietā, kur ir sakoncentrēts grēks, tad attīrīšana būs pilnīga.
Taču, ar to nekas nebeidzas. Par maz ir atzīt savus grēkus un nosaukt tos vārdā, ir jāpieņem arī stingrs lēmums no tiem tikt brīvam. Ja nožēla par padarīto grēku un tā izstāstīšana turpmāk nenoved pie cīņas un pilnīgas grēka atstāšanas, tad tam nav jēgas. Dieva Vārdā rakstītais nav teikts par tiem, kuri ir gatavi sūdzēt savus grēkus, bet: „...kas tajā atzīstas un turpmāk tā vairs nedara, tas izpelnīsies žēlastību” (Sal.pam. 28:13). Vairākkārtīga viena un tā paša grēka sūdzēšana, bez neatlaidīgas cīņas ar to, un patiesas nožēlas par to, ka nav uzvaras, ir veltīga un nedod nekādu garīgu palīdzību. Cilvēks, kurš rīkojas šādi, tikai uz kādu laiku nomierina savu sirdsapziņu un zināmā mērā sevi māna, bet nesaņem patiesu atbrīvošanu no grēka verdzības. Pēc grēka izsūdzēšanas ir, tēlaini izsakoties, „jāaizslēdz visas durvis ar lielu atslēgu, un atslēga jāizmet pa logu”, tas ir, jāsadedzina visi tilti, kas varētu noderēt, ja rodas vēlēšanās atkāpties, lai tādā veidā atņemtu sev jebkādu iespēju pie tā atgriezties.
Bet, arī tas vēl nav viss. Pēc grēku izsūdzēšanas ir jānes atgriešanās augļi, bez kā viss, kas ir paveikts, būs nekas cits kā dievbijīga izrāde. Jānis Kristītājs, tiem cilvēkiem, kas nāca nožēlot un sūdzēt grēkus, reiz teica tā: „Tad nu nesiet patiesus atgriešanās augļus...” (Lk. 3:8). Bet tas nozīmē „sakārtojiet visu to ļauno, ko esat darījuši”. Muitnieks Caķejs, apzinājies ka zadzis, to nožēloja un nekavējās pateikt Jēzum, ka visiem, kurus ir apzadzis, nozagto atdos četrkārtīgi, ko neapšaubāmi arī izdarīja.
Atgriežoties pie iesāktās tēmas, ir jāpiebilst, ka dvēseļu aprūpes kontakts divu cilvēku starpā izveidojas trijos sekojošos gadījumos:
a) Gadījumā, kad, pēc Tā Kunga gribas, notiek spontāna, neplānota tikšanās;
b) Ja cilvēks, kuram vajadzīga palīdzība, pats vēršas pie dvēseļu aprūpētāja;
c) Kad dvēseļu aprūpētājs, kādu īpašu iemeslu dēļ (notikusi traģēdija, smaga slimība, nāves tuvošanās utt.) pats nāk pie tā, kurš ir nomāktā stāvoklī.
Dvēseļu aprūpes klasiskā forma ir personīga saruna aci pret aci, taču, ņemot vērā, ka tas ne vienmēr ir iespējams, ir pieļaujams, ka saruna notiek pa telefonu vai rakstiskā veidā.
Cik veiksmīgi un svētīgi norisināsies dvēseļu aprūpes saruna, ir atkarīgs gan no palīdzības meklētāja, gan no dvēseļu aprūpētāja. Ir ļoti svarīgi, lai cilvēks neatnāktu citu pierunāts, nedz arī emocionālā pacēlumā vai kādu apstākļu, kas uz to vedina, ietekmē (izlasot grāmatu, noklausoties svētrunu vai sarunu), bet pēc Svētā Gara ierosas, brīdī, kad viņa dvēsele tam ir pilnībā gatava. Jo patiesāks ir cilvēks, jo dziļāka viņam ir sava grēcīguma apziņa un vēlēšanās izmainīt savu dzīvi, jo lielāku rezultātu dos šāda tikšanās. Dvēseļu aprūpētāja galvenais uzdevums ir – klausoties cilvēkā, noteikt un palīdzēt viņam ieraudzīt galveno iemeslu, no kura ir veidojušās visas problēmas. Kad tas būs sasniegts, kopā ar viņu atrast pareizo ceļu, lai tās pārvarētu.
Katrs dvēseļu aprūpētājs, veicot individuālo sarunu, nedrīkst aizmirst svarīgākos dvēseļu aprūpes principus. To izmantošana palīdzēs izvairīties no daudzām kļūdām.
1. Pirmkārt, ir pacietīgi un uzmanīgi jāuzklausa cilvēks, kurš runā, uzdodot uzvedinošus jautājumus vai atgriežot pie galvenā tikai tad, ja viņš savā stāstā aizklīst tālu prom, pieminot otršķirīgas lietas. Pēc tam dvēseļu aprūpētājs var kaut ko precizēt, izskaidrot, nomierināt, piešķirt drosmi, atbalstīt, ieteikt, darot to mierīgā, maigā un neuzbāzīgā veidā. Šajā visā ir ļoti svarīgi, vadīties pēc iekšējās Dieva balss, nesteidzinot attīrīšanās procesu, sniedzot iespēju Tam Kungam runāt cilvēka sirdī un sirdsapziņā, pamazām vedot no vienas fāzes nākamā. Šī iemesla dēļ, pirmajā reizē ir labāk nenoskaņot cilvēku uz ātru un vieglu rezultātu, paužot to neapdomātām un pārsteidzīgām frāzēm, kā: „Nu, re, mēs tagad palūgsim, un viss atrisināsies”, tādēļ, ka tā nenotiek vienmēr. Pakāpenība, neatlaidība, pacietība, spēja gaidīt uz To Kungu un būt Viņam pateicīgam par vismazākajām uzvarām, ir neatņemami dvēseļu aprūpes principi.
Diemžēl, ticīgo vidū ir ne mazums cilvēku, kuri pabūdami dvēseles aprūpes sarunās divas, trīs reizes, izlemj, ka visu, kas ir atkarīgs no viņiem, ir jau izdarījuši, un tagad ir tiesīgi gaidīt no Dieva tūlītēju rīcību un pārmaiņas. Iznesot gaismā savu lepnību un pašpārliecinātību, atklājot netiklības garu, kas viņus nomoka, atsakoties no okultiem spēkiem, pie kuriem ne reizi vien bija griezušies, viņi uzskata, ka uzreiz ir jāsaņem brīvība un pestīšana. Taču praksē viss izskatās pavisam savādāk. Mēs visi labi zinām, ka no smagas traumas un grūtas slimības, cilvēks ne jau uzreiz atlabst, un ne jau uzreiz viņā atgriežas iepriekšējās spējas un spēki. Tas notiek daudzu dienu, nedēļu vai pat mēnešu laikā. Var ātri inficēties vai iegūt smagu traumu, bet lai atlabtu un pilnībā taptu vesels, parasti ir nepieciešams laiks.
Tieši tā pat tas ir ar garīgām kaitēm. Pieļaut aizvainojumu, sadusmoties, kļūt lepnam, nozagt, izdarīt laulības pārkāpšanu, iekrist netiklībā vai okultisma tīklos – ir ļoti viegli, bet tikt brīvam no šīs grēku karaļvalsts, parasti ir ļoti grūti. Lai grēcinieks taptu garīgi dziedināts un kļūtu par „jaunu radījumu Jēzū Kristū” ir nepieciešams laiks, piepūle, būt modriem, stāšanās pretī kārdinājumiem, cīņa ar savu „ES”, lūgšana, gavēnis un daudz kas cits, ko mūsu miesīgajam cilvēkam, protams, negribas darīt. Savus grēkus mēs vācam gadiem un gadu desmitiem ilgi, bet tikt no tiem vaļā vēlamies dažu dienu laikā.
Ja cilvēks nopietni un dziļi ir nolēmis attīrīt un sakārtot savu dzīvi, tad viņam būs vajadzīgas vairākas, dažreiz pat daudzas, sarunas ar dvēseļu aprūpētāju. Svētais Gars pamazām atgādinās un atklās to, kas ir jāiznes gaismā. Šādai pieejai mūs nevajadzētu biedēt vai mulsināt, jo, zinot cilvēciskos spēkus un iespējas, Tas Kungs mums neatklāj visu uzreiz, lai mēs garīgi nesalūztu, bet dara to pamazām un uzmanīgi, soli pa solim.
2. Nākamos divus dvēseļu aprūpes principus var atrast šeit: „Un citus, kas šaubās, apžēlojiet, glābiet, no uguns izraudami, citus apžēlojiet ar bailēm, nīzdami pat miesas apgānītās drēbes” (Jūd. 22-23).
Dzīve rāda, ka cilvēki dažādi attiecas pret savu padarīto grēku. Vieni visu dzīvi nožēlo un apraud kādu pieļauto grēcīgo rīcību, bet citi dzīvo ar mierīgu sirdsapziņu, kaut aiz muguras ir smagu noziegumu virtene. Kā apstiprinājums var būt runa par vienu un to pašu grēku, kuru dvēseļu aprūpes sarunās nesa gaismā divas, krietni gados, nesen atgriezušās sievietes.
Viena no viņām pēc dzērāja vīra pieprasījuma izdarīja abortu. To īstenojot, viņa mocījās visu turpmāko dzīvi, apzinoties sava nodarījuma smagumu, pie tam tādā mērā, ka brīžiem iekrita dziļā depresijā. Naktīs viņu mocīja briesmīgi sapņi, kur viņas nogalinātais bērns atkal un atkal sauca uz viņu un lūdzās, lai pasaka kādēļ viņa atņēma viņam dzīvību.
Kāda cita sieviete izdarīja septiņus abortus, bet viņai nebija ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu par to, ka ar ārstu roku palīdzību ir izlējusi pašas bērnu asinis. Pat kļūstot kristiete, viņa nevēlējās apjaust visa izdarītā smagumu un meklēja tam attaisnojumu: „Tās bija nevēlamas grūtniecības, – viņa teica, – Es mācījos institūtā, tad rakstīju zinātņu kandidāta disertāciju, tad to vajadzēja aizstāvēt. Mūsu mazā dzīvojamā platība nepieļāva to, ka mums būtu bērni. Bez tam, tajā laikā es vēl biju neticīga”. To visu stāstot, viņa nepieļāva nekādas vainas apziņas izpausmes. Nebija ne tās apzināšanās, ka viņas rokas ir mazuļu asinīs mērktas, ne nožēlas par izdarīto, ne tiekšanās lūgt Dievam piedošanu un žēlastību. Stāsts par šīm slepkavībām bija vienkārša viņas dzīves faktu konstatācija.
Pirmajai kristietei vajadzēja stāstīt par Dieva žēlastību un apžēlošanos, kas ir izplesta pār katru, kurš nožēlo grēkus. Bet otrās gadījumā bija jāpielieto apustuļa Jūdas teiktie vārdi: „un citus glābiet no uguns izraudami”.
3. Dvēseļu aprūpes kalpošanā ir ļoti svarīgi ievērot nogaidīšanas principu. Kā vecmātei nav pieļaujams, ka bērns tiek ar varu izrauts no mātes miesām, lai atvieglotu viņas mokas, tā pat dvēseļu aprūpētājs nedrīkst dvēseli virzīt uz grēksūdzi, ja tā iekšēji vēl nav gatava. Ja mēs ļausim Svētajam Garam izdarīt visus priekšdarbus, tad vēlāk, dvēseles aprūpes tikšanās reizēs, varēsim vērot „durvju atvēršanās” principu, satiekot sirdis, kuras tiecas uz dziļu attīrīšanos un alkst svētuma.
Dvēseļu aprūpē nav nekādu šablonu. Jo individuālāka ir pieeja katram cilvēkam, jo labāk. Reizēm ir prātīgi atnākušajam ieteikt vēl kādu laiciņu meklēt Dieva vaigu un iekšēji nopietnāk attiekties pret priekšā stāvošo tikšanos. Citkārt ir jānoliek malā viss, un jāuzklausa palīdzības lūdzējs, jo viņš šādai sarunai ir pilnībā nobriedis un tuvu nervu sabrukumam vai dvēseles spēku izsīkumam. Tad jeb kāda vilcināšanās un atlikšana, šim cilvēkam, var bēdīgi beigties.
4. Veicot dvēseļu aprūpi, ir svarīgi neaizmirst, ka tā pamatojas atklātā, uzticēšanās pilnā sarunā, nevis grēkus sūdzoša cilvēka uzklausīšanā. Ja dvēseļu aprūpētājs pieņem tikai grēksūdzi, un nesakot ne vārda uzsāk lūgšanu, ar visu būtni rādot, ka viņam nav laika, tad diez vai šī tikšanās atbilst savam uzdevumam. Nesadzirdot tik nepieciešamos sirsnības pilnos vārdus vai labu padomu, vai gudru pamācību, cilvēks gan aiziet it kā saņemot atvieglojumu, bet bez gandarījuma un ar kaut kādu nepatīkamu, smagu sajūtu, ka kalpotājam, kurš sēdēja viņa priekšā, būtībā, nebija nekādas daļas gar viņu.
Patiesam dvēseļu aprūpētājam ir jāinteresējas ne tikai par grēkiem, bet arī par aprūpējamā dvēseles un garīgām problēmām. Labāk retāk pielietot dvēseles aprūpes sarunas, bet darīt to dziļi un pamatīgi, lai tās būtu kā atklāta un sirsnīga saruna, nekā darot to bieži, kā nepieciešamību vai formalitāti un tikai tāpēc, lai ievērotu tādu vai citādu mācību.
Bet tiem, kuri meklē garīgo palīdzību, ir jāatceras, ka dvēseļu aprūpētājs ir cilvēks, un viņa spēki un fiziskās iespējas ir ierobežotas. Viņš tieši tā pat piekūst, kā mēs visi, viņam ir nepieciešama atpūta, jo dvēseļu aprūpe ir ļoti smaga kalpošana, un par to vislabāk zina tie, kas ar to nodarbojas. Šī iemesla dēļ ir neprātīgi un egoistiski uzskatīt, ka dvēseļu aprūpētājam vienmēr ir jāatrod priekš mums laiks, jebkurā brīdī, kad mēs pie viņa vēršamies. Ir cilvēki, kuri šajā jautājumā ir līdzīgi garīgiem vampīriem. Domājot tikai par sevi, viņi ir spējīgi „izsūkt” tos, pie kuriem griežas pēc dvēseles aprūpes palīdzības. Ir arī tādi kristieši, kuri saņem apmierinājumu un īstu baudu no šādas sarunas. Šajā stundā, nonākot uzmanības centrā, viņi it kā uzplaukst. Viņiem tik ļoti patīk kontaktēšanās ar dvēseļu aprūpētāju, ka viņi kļūst par „hroniskiem pacientiem”.
Pirmajā brīdī rodas iespaids, ka šie cilvēki meklē padomu un garīgu palīdzību. Taču, faktiski, tieši tas viņiem nemaz nav vajadzīgs, tādēļ, ka viņi jau sen ir pieņēmuši lēmumu un zina, ko vēlās un kā rīkosies. Ja dvēseļu aprūpētāja dotais padoms sakrīt ar viņu plāniem, viņi vēl vairāk nostiprinās savā viedoklī, bet, ja nē, tad pilnībā atmet visu, kas bija viņiem teikts, un spītīgi rīkojas pēc sava prāta.
Jūtot, ka tevi tikai izmanto, un neredzot pienācīgus rezultātus, kam vajadzētu būt pēc šīm tikšanās reizēm, dvēseļu aprūpētājam vajadzētu vai nu ierobežot, uz laiku pārtraucot tās, vai uzstādīt kādas prasības, lai šo kalpošanu varētu turpināt. Piemēram, piedāvāt atnākt nākošo reizi tikai tad, kad pār grēku, kurš nepārtraukti tiek sūdzēts, būs piedzīvota kaut maza uzvara. Savam aizbilstamajam var uzdot kādu uzdevumu, kas viņam ir jāizdara, pirms nākt uz nākamo sarunu. Šāda rīcība ne tikai atsijā tos, kuri neuztver dvēseļu aprūpi nopietni, bet arī palīdz velti netērēt laiku.
5. Dvēseļu aprūpe ir garīga palīdzība, nevis viena cilvēka nepārtraukta vadība otra cilvēka dzīvē. Līdzīgi kā Džona Banjana grāmatā „Piligrima ceļojums”, kad Evaņģēlists uzradās Kristieša dzīvē tikai tad, kad viņš nonāca grūtās vai bezizejas situācijās, arī dvēseļu aprūpētājs „parādās” Dieva bērnu ceļā tikai tad, kad viņiem ir nepieciešama garīga palīdzība. Izvedot piligrimu no „bezrūpības lapenes”, „panīkuma takas”, „izmisuma pils” un citām grūtām situācijām, Evaņģēlists norādīja uz patieso ceļu, no kura viņš bija novērsies, bet pēc tam atkal nozuda. Tieši tā ir jābūt dvēseļu aprūpē, citādi tās kļūs par cilvēcisku atkarību un izstums To Kungu no tās vietas, kura pienākas tikai Viņam.
Dvēseļu aprūpētāja uzdevums nav sajūsminātu pielūdzēju, kuriem pastāvīgi ir nepieciešami padomi un pamācības, pulcēšana ap sevi. Viņa darbs – iemācīt tiem, kuri vēršas pēc palīdzības, ieraudzīt un atrisināt savas problēmas, dzirdēt Dieva balsi un meklēt personīgus kontaktus ar Viņu, mācīties dzīvot uzvarošu dzīvi un pieaugt kristīgajā ticībā. Bēdas tam kalpotājam, kurš nevirza savus aprūpējamos pie dvēseļu Pestītāja, bet pats pie sevis, tādā veidā padarot tos pilnīgi atkarīgus no sevis. Ja cilvēks pastāvīgi griežas pie dvēseļu aprūpētāja, lai no viņa mutes uzzinātu Dieva gribu savai dzīvei, tad var ar pārliecību teikt, ka viņa garīgajā audzināšanā tikusi pieļauta nopietna kļūda.
6. Dvēseļu aprūpes procesā, pie katras no dvēselēm, iestājas brīdis, kad ir jāpārtrauc pārmērīga aizbildnība un viņš ir „jāizlaiž” no savām rokām, dodot iespēju Tam Kungam izvest cilvēku caur vairākām kļūdām, un, iespējams, pat kritieniem, lai caur to iegūtu, kaut rūgtu, bet tik ļoti nepieciešamu pieredzi, aptvert savu bezspēcību un izvērtēt prioritātes. Cilvēkam tas viss nāk tikai par labu. Līdzīgi, kā tas notiek vecāku aklā mīlestībā, nedrīkst visu laiku censties paglābt dvēseli no jel kādām grūtībām. Kā zaudējumi, slimības un bēdas palīdz iegūt izturību, stabilitāti un dzīves pieredzi, tā pat garīgie meklējumi un pārdzīvotās ciešanas, „izkristalizē” dvēseli, tā nosakot, vai tā kļūs par trauku, kuru lietos Debesu Valdnieks, vai taps redzama tā nepiemērotība darbam Dieva vīna kalnā.
7. Sākot kādas konkrētas dvēseles aprūpi, ir jābrīdina, ka kopīgo sarunu un lūgšanu rezultāts lielā mērā būs atkarīgs personīgi no šīs dvēseles. Ir tā, ka ļoti daudzi cilvēki, vēršoties pie dvēseļu aprūpētāja, cer uz vieglu un ātru palīdzību. Gandrīz visi tiecās bez cīņas, savu pūļu pielikšanas un sava „ES” krustā sišanas saņemt to, ko viņi vēlas (vai tā ir dziedināšana, finanšu un ģimenes problēmu risināšana, atbrīvošanās no kāda grēka, kurš nomoka), nesaprotot, ka tieši slinkums ir tas iemesls, kāpēc nav uzvaras un Dieva svētības viņu dzīvēs. Izdzirdot par šādas rīcības nepieciešamību no savas puses, palīdzības meklētāji uzreiz zaudē interesi, pārtrauc sarunu un atkāpjas, pat nemēģinot sasniegt vēlamo rezultātu.
Piemēram: kāds jauns cilvēks – ticīgu vecāku bērns, pēc viņu ieteikuma piezvanīja dvēseļu aprūpētājam, lūdzot, lai palīdz viņam atbrīvoties no narkomānijas, kuras atkarībā ir vairāk kā divpadsmit gadus. Izmēģinot dažādas medicīniskas ārstniecības metodes, kodēšanu, atrašanos rehabilitācijas centrā, tā pat nesekmīgu vēršanos pie ekstrasensiem un vārdotājiem, viņš nolēma izmēģināt arī šo variantu, paļaujoties uz to, ka Dieva kalpa lūgšana uz līdzenas vietas varēs darīt brīnumu. Kad viņam tika pateikts, ka palīdzēt var tikai Tā Kunga pārdabiskais spēks, Kurš ir atsvabinājis daudzus, līdzīgus viņam, un pie Kura ar visu sirdi ir jāvēršas arī viņam, lai sāktu garīgo cīņu, šis cilvēks, apdomājot, ko tas var maksāt, nenoklausījies līdz galam, klusēdams nolika telefona klausuli.
8. Dvēseļu aprūpē ir jābūt uzmanīgam un spriest spējīgam visās reakcijās, izteikumos un ieņemot tādu vai citādu pozīciju. Ir tā, ka ar cilvēkiem, kuri vēršas pēc padoma, bieži vien ir ļoti, ļoti grūti. Problēma ir tajā, ka katrs vēlās saņemt tieši to un tieši tādu palīdzību, kādu viņš iedomājies. Bet Svētais Gars, kurš ir Mierinātājs Gars, mierina, apgaismo un palīdz pavisam ne tā kā to darām mēs, cilvēki. Dvēseļu aprūpētājam ir ļoti svarīgi iemācīties nesteigties „palīdzēt” ar saviem padomiem un personīgo gudrību, bet gaidīt Dieva laiku un lūgt gudrību no Viņa. Dažos gadījumos, sevišķi, ja tas skar ģimenes problēmas un nepatikšanas, un ir saistīts ar kristiešu savstarpējām attiecībām, labāk ir nesteigties, nenostāties tā pusē, kurš ir vērsies pēc palīdzības. Jo cilvēks, diemžēl, ir tā iekārtots, ka ļoti vētraini reaģē uz visa veida apvainojumiem un sāpēm, kas skar paša personu, tajā pat laikā ievaino kāda cita dvēseli, to pat nepamanot. No tā arī rodas atbildes reakcijas – kas pieprasa, apsūdz un uzbrūk, tajā gadījumā, ja vainīgais aizskar viņa godu, un attaisnošanās – aizsargāšanās, kad radušos problēmu iemesls ir viņš pats. Lūk, kādēļ, klausoties pēc palīdzības atnākušā stāstu, dvēseļu aprūpētājam ir jāpaliek savos spriedumos neitrālam, cenšoties savu sarunu biedru taktiski un maigi pārslēgt no sevis uz to, kā citu acīs varētu izskatīties viņa paša teiktie vārdi, rīcība un darbības, tā palīdzot viņam paskatīties uz notikušo no malas.
9. Svarīgs punkts dvēseļu aprūpē ir kopīga noslēdzošā lūgšana. Ņemot vērā, ka cilvēks savus grēkus un problēmas, visu pirms sūdz Dievam, viņam ir pirmajam jāsāk lūgšana, lūdzot piedošanu Tam Kungam un pateicoties par parādīto žēlastību. Šādā brīdī dvēseļu aprūpētāju var salīdzināt ar palīgu dzemdībās, kurš pats bērnu nelaiž pasaulē, bet tikai palīdz kādam to veikt. Viņš nevar arī piedot šīs dvēseles grēkus un noņemt vainas smagumu. To dara tikai Tas Kungs. Ja pēc grēksūdzes pirmais lūdz dvēseļu aprūpētājs, lūdzot Debesu Tēvu piedot grēku sūdzētājam, tad neviļus rodas priekšstats, ka viņš spēlē starpnieka lomu cilvēka un Dieva starpā, kas ir pilnībā pretrunā ar Svētajiem Rakstiem, kuri saka: „Jo ir viens Dievs kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem, – cilvēks Kristus Jēzus” (1.Tim. 2:5). Tikai noslēgumā dvēseļu aprūpētājs pievienojas cilvēka lūgšanai, viņu atbalstot un pielietojot no augšienes doto autoritāti. Gadījumos ar okultā atkarībā esošiem un apsēstiem cilvēkiem, viņa loma strauji paplašinās, bet par to sīkāk runāsim vēlāk.
Paveicot savu kalpošanu, dvēseļu aprūpētājam, kurš bija palīgs, ir jāpakāpjas malā un jāļauj, lai turpmāk Tas Kungs māca, pamāca un vada cilvēku. Viņš nevar kļūt kādam citam par ceļvedi vai ceļa līdzinātāju. Viens no svarīgākajiem principiem psihoterapijā ir – pēc kursa noslēgšanas ārsts pārtrauc kontaktu ar pacientu. Līdzīgi ir jābūt arī palīdzot dvēselei. Atkarība no dvēseļu aprūpētāja dvēselei dara lielu ļaunumu, novedot pie personības kulta un sektantisma, tā vietā, lai meklētu kontaktu ar To Kungu. Šāda pieeja ir bīstama gan palīdzības meklētājam, gan pašam dvēseļu aprūpētājam, jo var piepildīties Svēto Rakstu vārdi: „...Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu par savu atbalstu un elkoni un kura sirds atkāpjas no Tā Kunga” (Jer. 17:5) un „Es esmu Tas Kungs, tas ir Mans Vārds, savu godu Es citam nedošu nedz Savu slavu elkam” (Jes. 42:8). Būtībā, dvēseļu aprūpētāji nav tie, kuri visu zina un visu var, bet ir tikai Dieva kalpi, par kuriem evaņģēlists Lūka saka: „...mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums” (Lk. 17:10).
10. Viens no svarīgākajiem dvēseļu aprūpes principiem ir grēksūdzes noslēpuma neizpaušana. Visam, kas ir nests gaismā dvēseles aprūpes sarunas laikā, ir jāpaliek starp Dievu, grēku sūdzētāju un dvēseļu aprūpētāju. Izņēmums ir tikai tie gadījumi, kad cilvēks pats dod atļauju vai pat lūdz, lai viņa stāstītais tiktu izmantots kā piemērs citu dvēseļu pamācībai. Parasti tādi cilvēki saka: „Ja mana rūgtā krišana var kalpot kā garīga palīdzība un brīdinājums maniem ticības brāļiem un māsām, tad es priecātos, kaut tādā veidā viņiem kalpot”. Taču, jebkurā gadījumā, nododot tālāk viņa stāstu, nedrīkst darīt zināmu viņa vārdu, sevišķi ja tas skar ģimenes problēmas un seksuālos grēkus. Pats grēcinieks, ja vēlās, to var stāstīt citiem cilvēkiem, bet dvēseļu aprūpētājs neko tamlīdzīgu nedrīkst darīt. Pretējā gadījumā viņš atņem sev tiesības uz šādu kalpošanu.
Apspriežot kāda grēksūdzi brāļu sapulcē vai kalpotājiem savā starpā, tas nonāk arī viņa sievas un citu draudzes locekļu ausīs, un noved pie tā, ka cilvēks zaudē uzticēšanos un noslēdzas savā sirdī. Tieši tādēļ daudzi ticīgie neuzdrīkstas savas dvēseles problēmas uzticēt savu draudžu kalpotājiem, meklējot kādu no malas, vai vēršas pie dvēseļu aprūpētāja, kurš ir atbraucis no tālienes un atradīsies šeit tikai neilgu laiku. Bet, tā kā tāda iespēja ir ļoti reti, nomāktība apslēpto grēku dēļ, dievkalpojumos jūtama arvien vairāk un vairāk.
Gadās arī tā, ka cilvēks vēl nav paspējis atklāt savu grēku, iznesot to gaismā Dieva un kalpotāja klātbūtnē, kad nākošajā dievkalpojumā no kalpotāja mutes skan kaut kas tāds, kas cieši saistīts ar šo grēksūdzi, pie tam tik asi un nesaudzīgi, ka grēkus nožēlojušam gribās bēgt no šīs sapulces. Viens no šādiem „cietušajiem” reiz izteicās: „Pārdzīvojot ko tādu, es sev devu solījumu: galējas nepieciešamības gadījumā labāk iešu pie katoļu priestera, kuram pie iesvētīšanas amatā ir jādod klusēšanas zvērests, nekā pie mūsu mācītāja vai sludinātāja, kur nav nekādas garantijas, ka izstāstītais tiks paturēts noslēpumā”.
Var tikai nožēlot, ka kristīgo draudžu locekļiem ir tik maz uzticības pret tiem, kuriem Dievs ir uzlicis atbildību par viņu dvēselēm. Jo katra gana galvenais uzdevums ir rūpēties par slimiem, ievainotiem un velna bultu ķertiem, tiem, kuri no Dieva ganāmpulka viņam ir uzticēti, vadoties pēc principa – nenodarīt ļaunu. Šajā sakarā neviens kalpotājs nedrīkst aizmirst, ka atklāta un patiesa grēcinieka, kurš nožēlo, grēksūdze – tā ir Dieva žēlastība un viņam pasniegta palīdzīga roka, bet ne garīgu žagaru pielietošanas iespēja vai tūlītēji piemeklējumi no baznīcas puses.
Šo nodaļu nobeidzot, gribētos vērsties pie tiem, kuri pašlaik vaid un mokās, apzinoties savus grēkus, bet neuzdrīkstoties kaut ko darīt lietas labā. Atcerieties, kad Svētais Gars pieskaras cilvēka sirdij, vedinot viņu uz darbību, ir ļoti svarīgi tūlīt un uzreiz, neatliekot uz rītdienu, atbildēt uz šo aicinājumu. Dzīve un dvēseļu aprūpe pierāda, ka ļoti daudzas dvēseles nav atgriezušās pie Tā Kunga tikai tādēļ, ka palaida garām savu stundu, vilcinoties ar grēku nožēlošanu. Tas pats notiek arī tad, ja Dieva Gars dod iespēju un vedina dvēseli iznest gaismā savus grēkus. Ja mēs, labi apzinoties, ka tas ir jāizdara, to nedarām, tad sodam paši sevi, palaižot garām savu iespēju, kura, visticamāk, vairs nekad nebūs. Tad nu intensīvi lūgsim par to, lai mēs būtu īpaši jūtīgi un gatavi izpildīt visu, ko Svētais Gars mums saka.