6.nodaļa
DVĒSEĻU APRŪPĒTĀJS, VIŅA
AICINĀJUMS, PERSONĪGĀS ĪPAŠĪBAS, PIENĀKUMI UN ATBILDĪBA DIEVA PRIEKŠĀ
Jāņa evaņģēlijā ir brīnišķīgs stāsts par cilvēka dziedināšanu, kurš trīsdesmit astoņus gadus cieta no smagas slimības. Vainas dēļ, kura viņu padarīja par nespējīgu patstāvīgi pārvietoties, šis nelaimīgais atradās vietā, kura tiek aprakstīta šādi: „Pēc tam bija jūdu svētki, un Jēzus nogāja uz Jeruzālemi. Bet Jeruzālemē pie Avju vārtiem ir dīķis, kuru ebrejiski sauc Betzata (Betezda), ar piecām stabu ailēm. Tanīs gulēja liels pulks slimnieku: aklu, tizlu, izkaltušu, kas gaidīja uz ūdens kustēšanu. Jo savā laikā eņģelis nolaidās dīķī un ūdeni sakustināja; kurš tad iekāpa viņā pirmais pēc ūdens sakustēšanās, tas kļuva vesels, lai kāda bija viņa slimība.” (Jņ. 5:1-4). Tālāk tiek stāstīts par to, kā Jēzus, kurš tajā dienā atradās pie dīķa, pieiet pie slimā un uzdod viņam jautājumu: „Vai tu gribi vesels kļūt?”, uz ko saņem atbildi: „Kungs, man nav neviena cilvēka, kas mani ienestu dīķī, kad ūdens tiek sakustināts…” (Jņ. 5:6-7).
Ir jāteic, ka šī, pie Betzatas dīķa guļošā cilvēka vārdos atspoguļojas daudzu mūsdienu kristiešu jautājums, kuri pēc ilgiem personīgas dvēseļu aprūpes sarunas meklējumiem, gandrīz vai sašutumā vaicā: „Kādēļ ir tik maz cilvēku, kuri būtu spējīgi sniegt efektīvu garīgo palīdzību?! Ir tik daudz Dieva bērnu, kuriem šī palīdzība ir nepieciešama!”.
Nu ko, tas patiesi tā ir. Dvēseļu aprūpes pieredze rāda, ka parasti uz simtiem un pat tūkstošiem ticīgo cilvēku, kuriem ir nepieciešama garīgā palīdzība, ir tikai viens cilvēks, kurš ir spējīgs viņiem palīdzēt. Un tas nav tādēļ, ka Dievs nav spējīgs piešķirt šīs spējas citiem, bet tādēļ, ka kristieši nav gatavi nolikt savu dzīvi uz altāra, kalpojot savam tuvākam. Tas nav nekas jauns. Tā ir bijis, tā ir un tā būs vienmēr. Savu egoistisko motīvu virzīti, daudzi kristieši vēlas ņemt un iegūt, bet tikai ne dot. Tas Kungs to labi zina, un tādēļ, tāpat kā pravieša Jesajas laikā, meklē, bet ļoti reti atrod tos, kuri uz Viņa aicinājumu „Ko Es lai sūtu? Kas būs Mans vēstnesis?” ir gatavi teikt: „Redzi, es esmu še, sūti mani!” (Jes. 6:8). Šī iemesla dēļ šodien ir grūti atrast cilvēku, kurš, izsakoties Betzatas slimā vārdiem, būtu spējīgs „ienest (Dieva) dīķī” tos, kuri gaida palīdzību no augšienes.
Par nelaimi mūsu miesīgā cilvēcīgā daba ir tāda, ka mēs nemīlam klausīties par problēmām, rūpēm, skumjām, slimībām un citu cilvēku nelaimēm. Katrs ir aizņemts pats ar sevi. Pasaule ir piepildīta ar sāpēm, un tādēļ tajā nav mīlestības. Lielākā daļa cilvēku ir tā ierauti savās nelaimēs, ka nevar, kaut uz brīdi, par tām aizmirst, lai palīdzētu kādam citam. Pie tam, dvēseļu aprūpes cena ir tik augsta, ka nav daudz tādu, kas ir ar mieru to maksāt. Desmitiem un simtiem citu cilvēku dvēseļu problēmas, bēdas, vajadzības, satraukumi, zaudējumi, ciešanas, asaras un meklējumu mokas, kļūst par tāda Dieva kalpa ikdienas maizi no šādas kalpošanas sākuma.
Dvēseļu aprūpētājs ir dziļi ticīgs cilvēks, kurš pamatojoties savā dzīves un garīgajā pieredzē, ir spējīgs atbalstīt, uzmundrināt, nomierināt, pamācīt, izskaidrot un brīdināt par briesmām dvēseli, kura ticībā vēl ir nespēcīga, svārstīga, izmisusi. Viņš nav tāds, kas dzird grēksūdzi, uzklausa gaismā iznestos grēkus un pēc tam par tevi vienkārši pielūdz Dievu, bet ir tuvs un saprotošs draugs, kuram bez bailēm un šaubām var uzticēties. Grūtā brīdī, kad tev jo īpaši ir vajadzīgs atbalsts, palīdzība un gudrs padoms, viņš ir Dieva sūtīts, labais padomdevējs.
Par dvēseļu aprūpētāju var būt gan brāļi, gan māsas Kristū, kuriem ir skaidra atklāsme, ka Dievs ir viņus aicinājis šajā kalpošanā. Ja ņem vērā, ka kristīgajā baznīcā ir apmēram septiņdesmit procentu sieviešu, kurām ir raksturīga iedzimta kautrība, kas liedz atklāt pretējam dzimumam savu intīmo lietu problēmas, tad strīdi par to, vai to var darīt māsas, diez vai šeit ir vietā. Bez tam, iespēja kristietēm atvērt savu sirdi vecākas un garīgi pieredzējušas māsas klātbūtnē, pasarga brāļus no nevajadzīgiem kārdinājumiem, kas ir gandrīz neizbēgami, iedziļinoties sievietes privātajā dzīvē (detalizētāk šo jautājumu izskatīsim nodaļā „Dvēseļu aprūpes zemūdens akmeņi”).
Dvēseļu aprūpētāja darbs ļoti atgādina ārstējošā ārsta darbu. Kā viņš no rīta līdz vakaram ir aizņemts ar tiem, kuriem ir nepieciešamas viņa medicīniskās zināšanas, tā pat dvēseļu aprūpētājs atdod sevi cilvēkiem, kuri meklē garīgo palīdzību. Atšķirība ir tikai tāda, ka pūles tiek pieliktas nevis slimai miesai, bet grēku un problēmu savainotai dvēselei. Cik svarīgs ir aicinājums cilvēkam, kurš vēlas kļūt par labu speciālistu medicīnas jomā, tik pat svarīgi tas ir arī cilvēkam, kurš kļūst par dvēseļu ārstu. Vien vienīgi Dievs zina, kurš ir spējīgs pildīt šo kalpošanu, tādēļ, tikai Viņš nekļūdīsies, aicinot šajā kalpošanā to vai citu Savu izredzēto trauku.
Ja medicīnā var pietikt ar vēlēšanos, pacietību un cenšanos, lai iegūtu zināšanas, kas nepieciešamas šai profesijai, tad dvēseļu aprūpēšanā ar šādām īpašībām ir par maz. Kaut dažās valstīs tiek organizēti dvēseļu aprūpētāju kursi, sagatavojot kristiešus šim garīgajam darbam, dzīves prakse pierāda, ka daudzi no viņiem nav spējīgi šo darbu veikt. Līdzīgs rezultāts ir vērojams arī tad, kad šajā kalpošanā cilvēkus ieceļ baznīca, brāļu padome vai kāds pazīstams evaņģēlists. Kāds svētīts kalpotājs, kurš gadu desmitiem strādāja ar dvēselēm, neilgi pirms savas nāves teica: „Nekādos kursos vai teoloģijas semināros nav iespējams iemācīt dvēseļu aprūpi, tādēļ, ka tā ir Dieva dāvana, kura tiek dota tiem, kurus Tas Kungs uz to aicina”.
Lai cik tas nebūtu dīvaini, uz šo kalpošanu bieži tiecas cilvēki, kuri ir pārliecināti par sevi, savām spējām un spēku šo kalpošanu pildīt, pie tam, viņu vidū ir ne mazums tādu, kuri lielākā vai mazākā mērā, ir saistīti okultās lietās. Acīm redzot, sātans lieliski zina, ka tieši šajā kalpošanā viņam viegli izdosies pievārēt kā pašu dvēseļu aprūpētāju, tā arī tos, kuri pie viņa vērsīsies. Tādus kalpotājus un kalpotājas biežāk pieveic augstprātība un lepnība, kas parasti ir krišanas priekšvēstneši. Garīgi nobriedušu kristiešu mēģinājumi apstādināt tādus censoņus viņu tieksmē būt par dvēseļu aprūpētājiem, pēdējos izraisa galēji negatīvu reakciju un liek viņiem norobežoties, jo uztver tos, kā viņu spēju nenovērtēšanu un cenšanos traucēt labam nodomam. Tādēļ, šādos gadījumos nevajadzētu censties pārliecināt, bet atstāt Tam Kungam iespēju Pašam salikt visu pa vietām. Jo Viņu pēc tam nevainosi (kā to dara ar dvēseļu aprūpētājiem), ka Viņš, baidoties no konkurences, „liek šķēršļus” cēlām dvēseles tieksmēm. Te ir vietā piebilst, ka tad, kad mēs esam pārliecināti, par savu spēju kalpot Dieva druvā, tad, diez vai ir pienācis kalpošanas laiks, tādēļ, ka tāda pārliecība, parasti, pamatojas mūsu augstprātīgajā un pašpārliecinātajā „ES”. Dievs var izmantot cilvēku tikai tad, kad viņš apzinās savu pilnīgo bezspēcību. Dzīve pierāda, ka dvēseļu aprūpes kalpošanā tiek aicināti tie cilvēki, kuri vismazāk uz to tiecās.
Svēto Rakstu lappusēs ne reizi vien mēs sastopamies ar kāda cilvēka apstiprināšanu tajā vai kādā citā kalpošanā. Apustulis Pāvils teica, ka ne viņš pats sevi veltīja kalpošanai Kristum, bet, jau no mātes miesām, Dievs izredzēja viņu sludināt cilvēkiem Evaņģēliju – glābšanas vēsti (skat Gal. 1:15). Līdzīgi notika arī ar pravieti Samuēlu, kurš vēl pirms ieņemšanas bija apsolīts Tam Kungam. Tieši tāpat izskatījās arī Jeremijas izredzēšana, kad Dievs vēršoties pie viņa, teica: „Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju par pravieti tautām” (Jer. 1:5). Arī katrs no nākošiem apustuļiem reiz sadzirdēja Viņa pavēli, kas rosināja sekot Mesijam. Izskatās tā, ka par īstenu, svaidītu kalpotāju, tai skaitā arī par dvēseļu aprūpētāju, var kļūt tikai tas, kurš šai kalpošanai ir Paša Tā Kunga aicināts, jo dvēseļu aprūpe ir ļoti grūta kalpošana, un pildīt to, iekšēji nesalūstot, var tikai tas, kuram, lai to paveiktu ir piešķirts spēks no augšienes. Ja Pats Dievs aicina cilvēku šajā kalpošanā, tad Viņš tam dod arī visu nepieciešamo.
Kristiešu vidū (īpaši māsu), ir ne mazums tādu, kuri uzskata, ja cilvēki laiku pa laikam uztic viņiem savus sirds noslēpumus, tas nozīmē, ka viņi ir aicināti dvēseļu aprūpes kalpošanā. Diemžēl, tas tā nebūt nav, tādēļ, ka arī neticīgo vidū ir personības, pret kurām apkārtējie sajūt īpašu uzticību. Taču, tikai tādēļ, ka viņiem ir zināmi citu noslēpumi, viņus nevar pieskaitīt dvēseļu aprūpētājiem. Šādos gadījumos, visdrīzāk, runa ir par to, ko saka Svētie Raksti: „Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsit Kristus likumu” (Gal. 6:2).
Senās Romas gudrais – Epiktets, kurš piedzima sešdesmitajā gadā pēc Kristus, šajā sakarā teica tā: „Mācīt kādam gudrību nav tāds darbs, pie kura var viegli un neapdomīgi ķerties. Ir jābūt daudz pieredzējušam, dzīvei jābūt taisnai, bet pats svarīgākais – lai Pats Dievs tevi sūtītu šajā darbā. Atmaskot cilvēkus, atklāt viņu maldus un pievērst patiesības ceļam – ir ļoti grūts darbs, un ķerties pie tā var tikai tad, kad pats dzīvo taisnāk par citiem, un bez tam, sajūt sevī neapšaubāmu aicinājumu mācīt... Tikai turpmāk zini, tā kā tu viņiem norādīsi uz patiesību, tad ir visai iespējams, ka tu tapsi sists. Tas, kurš dzīvo taisnāk par citiem, un māca to cilvēkiem, tas visbiežāk tiek tramdīts un vajāts. Taču, atceries, ka tev ir jāžēlo tie, kuri tevi sit, tādēļ, ka esot patiesības mācītājs, – tu esi visu cilvēku brālis un tēvs”.
Lasot šīs rindas, kas rakstītas gandrīz divdesmit gadsimtus atpakaļ, var tikai pabrīnīties, cik skaidri, precīzi un patiesi tās raksturo aicinājumu, dzīvi un dvēseļu aprūpes kalpošanu. Šis darbs ir ļoti, ļoti smags, un bez palīdzības no augšienes, to nav iespējams veikt. Tas izsūc no cilvēka spēkus un iztukšo kā garīgi, tā arī fiziski, jo ir saistīts ar slimām un grēka izkropļotām dvēselēm, kurām vajag atdot sevi visu un bez atlikuma. Ja svētruna mācītāju uzmundrina un stiprina, tad dvēseļu aprūpe dvēseļu aprūpētāju iztukšo. Tikai tie, kuri ir pilnībā veltījušies šai kalpošanai, spēj saprast, kas ar to ir domāts.
Dvēseļu aprūpi var nosaukt par sava veida varonību, jo cilvēka zemes dzīves laikā nav lielāka varoņdarba, kā pasniegt roku tam, kurš savā ceļā ir paguris. Pasaulē, kur valda egoisms, tikai nedaudzi izvēlas nesavtīgi kalpot cilvēkiem. Un jāatzīst, ka tas nebūt nav viegli. Cilvēki ir ļoti dažādi: komunikabli un noslēgti, runīgi un ieturēti, tādi, kuri uzticas un tādi, kuri ir aizdomīgi, kas pamācības viegli pieņem un tādi, kas pret visu attiecas ar piesardzību, tādi, kas savā laikā aizrāvušies daudzām mācībām par ticību, bet tagad netic vairs nekam. Kādi no mums apraud pat mazāko grēku, bet kādi uzskata, ka, atgriešanās un pestīšanas dienā, viņam ir piedots viss, un vairs nav vajadzība „rakties pagātnē”. Kādam ir bezgala grūti pateikt „piedod”, bet citi pret to attiecas kā pret noteiktu rituālu – viegli lūdz piedošanu un viegli atkal atkārto to, par ko nesen atvainojās. Kontaktējoties ar cilvēkiem, ir nepieciešama liela pacietība, gudrība un īsta Agapes mīlestība, lai katram no viņiem kļūtu par palīdzību un svētību.
Bez tam, tiem, kuri nāk uz dvēseļu aprūpi, ir nepieciešams gudrs padoms, pamācība, izskaidrojums un garīgs atbalsts. Daudzi no viņiem vēl ir mazuļi Kristū, kuri nav spējīgi uzņemt cietu barību. Nereti, viņu neskaitāmajiem jautājumiem nav gala. Kā slimnieks, kurš nāk pie ārsta ar cerību, ka viņam tiks veltīta pienācīga uzmanība, tā arī tas, kurš nāk pie dvēseļu aprūpētāja, sagaida no viņa sapratni, līdzjūtību un līdzcietību. Bet tas, protams, kaut ko maksā. Osvalds Čembers, vēršoties pie kalpotājiem, to izteica tā: „Jēzus teica Pēterim: „Gani manas avis.” (Jņ. 21:16), bet neiedeva priekš viņām barību. Kad ticīgs cilvēks kļūst par maizi, ko lauž, un par vīnu, ko izlej, viņš pats top par barību citām dvēselēm, līdz kamēr viņas iemācīsies pašas saņemt barību no Dieva. Tiem viņš ir pilnīgi jāizdzer un jāizsmeļ līdz galam. Skaties, nodrošinies ar spēku, citādi tevi ļoti drīz sasniegs izsīkums. Pirms dvēseles iemācīsies saņemt barību tieši no Kristus, tās visu saņems caur tevi. Viņām, dvēselēm, tevi ir, burtiski, jāizsūc, līdz iemācīsies saņemt barību tieši no paša Dieva. Priekš Viņa avīm mums ir pienākums būt visam, tāpat kā priekš Viņa Paša.”
Taču, arī tas vēl nav viss. Reizēm ir ļoti grūti izdabāt cilvēku garīgajām iegribām. Tad viņiem liekas, ka ar viņiem nerunā kā ar līdzīgiem, bet pamāca augstprātīgi, tad uzskata, ka dvēseļu aprūpētājs ir pārāk pieejams un vienkāršs, un ka tā Dieva kalpam neklājas izturēties. Tad ir neapmierināti, ka viņš pārāk daudz runā, tad ir nemierā, ka nav saņēmuši gaidīto padomu. Tad pārliecina citus, ka dvēseļu aprūpe nav vajadzīga, tad ir sašutuši, ka nevar aprūpētāju satikt vai sazvanīt. Tad ir sajūsmā par pret viņu izrādīto uzmanību un palīdzību, te stāsta, ka viņi ir vīlušies šajā cilvēkā. Lai kā rīkotos dvēseļu aprūpētājs, viss ir ne tā un viss ir slikti. Ne velti Tas Kungs saka: „Viņi ir līdzīgi bērniem, kas sēž tirgus laukumā, un cits citam uzsauc un saka: mēs jums esam stabulējuši, un jūs neesat dejojuši; mēs esam jums dziedājuši raudu dziesmas, un jūs neesat raudājuši. Jo nāca Jānis Kristītājs, neēda maizi un nedzēra vīnu, un jūs sacījāt: Viņam ir ļauns gars. Nāca Cilvēka Dēls, ēda un dzēra, un jūs sakāt: redzi, šis cilvēks ir negausis un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs.” (Lk. 7:32-34). Kā redziet, laiki mainās, bet cilvēki nē.
Tieši tādēļ, kalpojot kā dvēseļu aprūpētājam, ir jāiemācās nepievērst uzmanību cilvēku viedoklim un vērtējumam, bet jāpilda Tā griba, kurš tevi ir sūtījis pie cilvēkiem. Uzdodot Pēterim jautājumu „Vai tu mani mīli?” trīs reizes, Jēzus to darīja ne tādēļ, ka šaubījās par viņa mīlestību un uzticību pret Viņu, bet tādēļ, ka vēlējās līdz viņa apziņai un saprašanai nogādāt svarīgāko patiesību, kas ārkārtīgi nozīmīga katram kalpotājam, kur nu vēl dvēseļu aprūpētājam: tikai mīlestība pret Kristu var dot spēku īstenot Viņa doto kalpošanu – gadiem ilgi rūpēties par cilvēkiem, kuriem tas ir nepieciešams. Parastā mīlestība pret Dieva tautu, nav tam pietiekami spēcīga. Jo kristieši var izrādīties ļauni, cietsirdīgi, bezatbildīgi, prasīgi, nepateicīgi, kritiski un pat naidīgi noskaņoti pret dvēseļu aprūpētāju un viņa centieniem palīdzēt. Lai kā viņš viņus mīlētu, tikšanās ar vilšanos ir neizbēgama. Tikai mīlestība uz Pestītāju būs pietiekams stimuls, lai nenolaižot rokas, atdotu sevi tiem, par kuriem Viņš reiz mira, lai cik slikti viņi būtu. Kad tu dziļi un patiesi apzinies, ko priekš tevis ir izdarījis Kristus, tad nekas, lai kā pret tevi cilvēki attiektos, nespēs apstādināt tavu izšķiršanos kalpot viņiem Viņa dēļ.
Līdztekus Agapes mīlestībai, kas balstīta mīlestībā uz Dievu, un ir kā tēva vai mātes maigums pret tiem, uz kuriem tā vērsta, dvēseļu aprūpētājam ir svarīgas arī citas rakstura īpašības, tādas kā: garīgs briedums, spēja pacietīgi uzklausīt cilvēkus, spēja just līdzi citu bēdām, gatavība palīdzēt nelaimē, iekšējs sirds miers, skaidrs prāts un gudrība, spēja klusēt, kas ir svarīga grēksūdzes noslēpuma saglabāšanā, māka raudāt ar raudošajiem un priecāties ar priecīgajiem. Īsāk sakot, spēja nest citu bēdas.
Garīgais briedums – ir dvēseļu aprūpētāja garīgās pieaugšanas rezultāts, kas veidojas piedzīvojot neskaitāmas krīzes, ar nepieciešamību atkal un atkal sākt visu no jauna, un no savas rūgtās pieredzes paņemot pozitīvo, laika gaitā iegūstot dažādas zināšanas un izpratni. Būt nobriedušam nozīmē būt gudram. Būt nobriedušam nozīmē, ka tev par visu ir savs viedoklis, neatkarīgs no citu cilvēku viedokļa un esošajām dogmām, mācībām un sapratnēm. Protams, pat kļūstot nobriedis, dvēseļu aprūpētājs nekļūst par viszini, jo katram cilvēkam ir savas vājības un iespēju robežas. Viņam galvenais ir nespēlēt visziņa lomu, bet būt tādam kāds esi, cilvēkam, kurš esi īpašs, savā veidā neatkārtojams, tāds, kuram piemīt garīgs spēks, pašcieņa un iekšējs skaistums.
Pacietība – tā ir nākamā īpašība, kura absolūti nepieciešama kontaktējoties ar lielu daudzumu cilvēku. Jo daži no viņiem uztver teikto jau ar pirmajiem vārdiem un uzreiz saprot, ko tie viņam nozīmē. Citi ir ar grūtām galvām – tiem vienu un to pašu vajag atkārtot vairākas reizes, pirms tas nonāk līdz viņu apziņai un rosina uz kādu darbību. Kāds stingru toni un rīcības kritiku uztver mierīgi, bet kāds uzreiz apvainojas, izdzirdot vien vārdu, kas aizskar viņa „ES”. Kādam var uzreiz norādīt uz viņa problēmu galveno cēloni, bet ar kādu par to ir jārunā ļoti uzmanīgi, pacietīgi gaidot, kad Svētais Gars pakāpeniski, soli pa solim, vedīs pie sapratnes par galveno iemeslu, kāpēc dzīvē trūkst Dieva svētības.
Līdzīgi kā augi, kuriem ir dažāds augšanas ātrums, arī Dieva bērni ticībā un atziņā par Kungu, pieaug dažādi. Daži jau pēc pieciem – septiņiem gadiem izbrīna ar savu spriedumu dziļumu, bet daudzi, gadu desmitiem savā nominālajā kristietībā, paliek zīdaiņu līmenī. Lai kā arī būtu, Dieva kalps, darbā ar cilvēkiem, nedrīkst aizmirst, ka viņi visi – ir dvēseles, par kurām ir izlietas dārgās Kristus Asinis. Šai cenai, kas Golgātā ir samaksāta par katru bērnu, ir jāpārvērš katru dvēseli, kura vēršas pēc palīdzības pie dvēseļu aprūpētāja, par neizsakāmu dārgumu un īpašas uzmanības vērtu objektu.
Bez mīlestības un pacietības, dvēseļu aprūpētājam ir jābūt līdzcietīgam. Tas viņu satuvina ar cilvēkiem, kuri savā dzīvē iet cauri grūtiem laikiem, un tādēļ viņiem ir nepieciešama kāda palīdzība. Līdzcietība ir ļoti spēcīgas jūtas. Tā rosina dvēseļu aprūpētāju pienācīgi rūpēties par tiem, kuri iet šo ceļu, kuru savulaik ir gājis viņš pats. Nejūtot līdzi savainotajai dvēselei, viņš nespēs tai palīdzēt ne ar padomu, ne vārdiem, ne darbiem. Labākais līdzjūtības piemērs ir Pats Tas Kungs. Nonākot šeit uz zemes, Viņš kļuva par vienu no mums. (skat. Jņ. 1:14). Tādēļ Viņš saprot mūsu vājības un jūt mums līdzi, kā ir teikts: „Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka” (Ebr. 4:15). Līdzīgi kā mēs visi, Viņš dzīvojot zemes dzīvi, izjuta visu, ko izjūtam mēs. Tieši ar Viņa žēlastības spēka palīdzību mēs, skumstošiem cilvēkiem, varam kļūt par līdzjūtīgiem mierinātājiem.
Nākamā dvēseļu aprūpētāja garīgā rakstura īpašība ir iekšējs sirds un dvēseles miers, kas personīgās sarunas laikā pāriet pie tā, kurš, pārdzīvojot sirdī vētru vai drāmu personīgajā vai garīgajā dzīvē, meklē pie viņa palīdzību. Dvēseļu aprūpē kalpojošais nekad nedrīkst aizmirst, ka viņš nevar citiem iedot vairāk kā ir viņam pašam. Viņa sirdsmiers it kā tiek „nodots” tam, kurš ar viņu sarunājas, un šo dvēseli ietekmē nomierinoši un dziedinoši. Bet īgnuma un steigas izrādīšana liek cilvēkam nožēlot to, ka viņš ir vērsies pie tāda kalpotāja. Vienam no neatņemamiem un galvenajiem mērķiem dvēseļu aprūpētāja kalpošanā jābūt spējai nest mieru, cerību un paļāvību. Tādēļ, ja kādu iemeslu dēļ, kādā dzīves brīdī, viņš pats pazaudē iekšējo dvēseles un sirds mieru, viņam uz laiku ir jāpārtrauc dvēseļu aprūpe.
Katram Dieva kalpam, bet sevišķi dvēseļu aprūpētājam, ir jābūt skaidram prātam un gudrībai, kas ir bagātās garīgās un dzīves pieredzes rezultāts, kas palīdzības meklētājā izraisa uzticību un cieņu. Jūtot līdzi atnākušai dvēselei, ir jāsaglabā skaidrs prāts un spēja pareizi analizēt dzirdēto. Nedrīkst steigties uzreiz ņemt savā aizsardzībā pie tevis atnākušo aprūpējamo, jo ir jāatceras, ka cilvēkam ir raksturīgi sevi un notikušo pasniegt sev izdevīgākā gaismā. Dvēseļu aprūpētājam vienmēr ir jāņem vērā, ka cilvēks ir nonācis tajā vai citā situācijā tādēļ, ka savā dzīvē ir pieļāvis kādu kļūdu, kuru tagad ir jāpalīdz atrast. Dvēselei gudru padomu var iedot tikai tad, kad vadies pēc galvenā gudrības avota – Dieva Vārda. Tādēļ, Vārda zināšana, sevišķi tās Rakstu vietas, kuras raksturo cilvēka būtību, kā arī dažādus atkāpšanās un krišanas iemeslus, dvēseļu aprūpētājam ir absolūti nepieciešamas.
Daudz runāt par spēju klusēt un saglabāt grēksūdzes noslēpumu, nav nepieciešams, jo šo jautājumu jau aplūkojām iepriekšējā nodaļā. Bet, kas attiecas uz gatavību palīdzēt, tad, ja dvēseļu aprūpētājs to nespēj, diez vai viņš var pildīt šo kalpošanu. Dzīve, kas ir veltīta cilvēkiem un nolikta uz Dieva altāra, nozīmē sevis pilnīgu atdošanu tajā brīdī, kad kādam tas ir nepieciešams. Kā ārsts, kurš aizmirst par savām sāpēm, lai cik lielas tās būtu, un steidzas, kad viņu sauc slimnieks, tā arī dvēseļu aprūpētājam, aizmirstot par savām problēmām un vajadzībām, uzreiz ir jābūt gatavam pastiept palīdzīgu roku tam, kurš tajā brīdī to meklē. Senos laikos medicīnas simbols bija degoša un kūstoša svece, kura, dodot savu gaismu cilvēkiem, pati sadeg. Šī ilustrācija lieliski ataino tā dzīves jēgu, kurš pilnībā ir sevi veltījis slimām un savainotām dvēselēm. Un tādēļ, īsie, bet daudznozīmīgie vārdi „Dodot gaismu citiem – sadega pats(i)”, ko iecirstu viņu kapakmenī, būtu labākā balva garīgajiem tēviem un mātēm.
Kaut Dieva Vārds saka: „Priecājieties ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud” (Rom. 12:15), šīs spējas, diemžēl, piemīt tikai nedaudziem, tādēļ, ka pārsvarā mūs priecē tikai tas, kas pieder mums, un apbēdina tikai tas, kas mums dara neērtības un sāpes. Citu cilvēku ciešanas mūs, parasti, maz interesē, jo izsauc mūsos personīgu nemieru, bet tas, tiem, kuri ir aizņemti tikai ar sevi, ir kā papildus slodze, no kuras viņi, iespēju robežās, cenšas izvairīties. Bet dvēseļu aprūpētājs nevar iztikt bez šīs lieliskās, cilvēciskās īpašības, tādēļ, ka tā ir nozīmīga un nepieciešama daļa viņa kalpošanā.
Dažiem Dieva aicinātiem dvēseļu aprūpētājiem tiek dota vēl kāda brīnumaina spēja – atsevišķos gadījumos just otra cilvēka grēku, tā kā par to ir teikts Svētajos Rakstos: „Grēks čukst bezdievīgajam viņa sirdī: nav jākautrējas Dieva vaiga priekšā.” (Ps. 36:2). Parasti tas notiek tādā gadījumā, kad cilvēks vēlas saprast savu moku un attālināšanās no Dieva iemeslu, bet nav gatavs uz dziļu un patiesu sava grēka atzīšanu un radikālu tā nosodīšanu un atteikšanos no tā. Tad nu viņš rīkojas tā, kā tālāk ir teikts: „Viņš pats sevi mierina: noziegums paliks apslēpts, nebūs tam atriebēja. Viņa mutes vārdi ir nelietīgi un pilni viltības, viņš vairs nedara, kas saprātīgs un labs. Gulēdams viņš izdomā nelietību, viņš iet pa ceļu, kas nav labs, ļaunumu viņš neatmet” (Ps. 36:3-5).
Šādi cilvēki, vēršoties pie dvēseļu aprūpētāja, tikai atņem viņa dārgo laiku un tērē dvēseles spēkus, kurus varētu, ar lielāku jēgu, veltīt citiem cilvēkiem. Zinot kalpotāju ierobežotos spēkus un iespējas, Dievs nāk viņiem palīgā un atklāj (liekot to viņa garā), kas tas ir par grēku, kas vada priekšā sēdošo cilvēku: netiklības gars, neapmierinātības, kritikas un citu nosodīšanas gars, u.c. Šāda Dieva vadība, kaut kādā mērā ir garu izšķiršanas dāvana, par ko ir pieminēts 1.Kor. 12:10.
Šādā gadījumā dvēseļu aprūpētājam ir jāpielieto nogaidīšanas princips un jāpiedāvā dvēselei meklēt Tā Kunga vaigu, lūdzot atvērt garīgās acis, lai varētu redzēt savu grēku. Vai arī rīkoties vēl stingrāk – uzstādīt noteikumu, ka nākamajā reizē uz kopīgu sarunu var ierasties tikai tad, ja viņš vai viņa ir izšķīrušies par bezkompromisa garīgo cīņu un tiešu un atklātu sarunu. Šādos gadījumos ir jālūdz vadība no Augšienes, lai zinātu, kurš no šiem ceļiem konkrētā gadījumā ir saprātīgāks un pieņemamāks, jo tikai Tas Kungs zina katra sirdi, un kļūdas šādos gadījumos nepieļaus.
Pasaule ir pilna ar sirdīm, kurām ir nepieciešams mierinājums, un, lai to mācētu izdarīt, pašam ir kaut kas jāpiedzīvo. Lai dziļās, Dieva dotās patiesības varētu nodot citiem, ir jānostaigā grūts, saspringtu meklējumu, stingras disciplīnas, daudzu gadu garīga rūdījuma, neskaitāmu ciešanu ceļš. Jo par patiesu mierinātāju var kļūt tikai tas, kurš pats ir ļoti daudz cietis. Tieši šī iemesla dēļ nākamajiem dvēseļu aprūpētājiem nākas izraudāt ne mazumu asaras, piedzīvot bēdas, slimības un skumjas, kuru jēgu viņi izprot, kad satiekas ar cilvēkiem, kurus arī ir piemeklējušas šādas bēdas. Ciešot no miesīgām kaitēm un atrodoties slimnīcas palātā, tāds kalpotājs iepazīs citu cilvēku Dievišķās mierināšanas mākslu. Pārsienot viņa dvēseles vātis, Debesu Ārsts māca palīdzēt savainotām sirdīm, kuras savā laikā tiks pie viņa atvestas. Stāstot par saviem piedzīvojumiem un no Augšienes dāvāto mierinājumu, dvēseļu aprūpētājs izmanto to pašu balzāmu, ko reiz pielietoja Dievs. Un tad, nospiestajai dvēselei, sāpju un bezcerības vietā atnāk cerība, kas dod atvieglojumu un mierinājumu. Tādā veidā darbojoties pie trauka, kuram paredzēts kļūt par dvēseļu aprūpētāju, Tas Kungs māca viņam daudzas dzīves un garīgās gudrības, lai vēlāk varētu pamācīt citus. Tāda dvēseļu aprūpētāja savlaicīga sagatavošana dara viņu spējīgu izpildīt konkrētus, viņam dotos uzdevumus. Lūk, daži, svarīgākie no tiem:
a) mierināšana un atbalsts, tā ir laipnu, sirsnīgu vārdu izmantošana, pārliecināšana un konkrētu piemēru izmantošana, kas gala rezultātā, bēdu satriekto cilvēku nomierina, atvieglo ciešamās sāpes un iedveš paļāvību un cerību. Pravieša Jesajas grāmatā ir lieliski vārdi, kas atspoguļo šī dvēseļu aprūpes uzdevuma svarīgumu un nepieciešamību: „Ieprieciniet, ieprieciniet Manu tautu!” – saka jūsu Dievs. „Runājiet sirsnīgi ar Jeruzālemi un sakait tai, ka tās ciešanu laiks ir piepildīts, ka tās noziegums salīdzināts, jo tā ir no Tā Kunga rokas saņēmusi divkārtīgu sodu par visiem saviem grēkiem.” (Jes. 40:1-2). Ir jāpiezīmē, ka Trīsvienīgā Dieva trešo Personu sauc – Mierinātājs Gars. Diemžēl, cilvēkam ir raksturīgi, ka viņš kārdinājumos, pārbaudījumos un dažādās dzīves grūtībās, zaudē iekšējo mieru un krīt bezcerībā un panīkumā. Tādos brīžos ļoti gribas, lai līdzās ir kāds cilvēks, kurš var atrast īstos mierinājuma vārdus, kas aizsniedzas līdz sirdij un pārbaudījumā vai bēdās, tevi garīgi atbalsta.
b) uzmundrināšana un iedvesmošana – tā ir visu iespējamo veidu pielietošana, lai cilvēku izvestu laukā no pesimistiskā un bezcerīgā stāvokļa, iedvestu viņā spirgtumu, uzlabotu garastāvokli, dotu ticību labākai nākotnei, piešķirtu vīrišķību nenolaist rokas un turpināt dzīvot, darboties un iet tālāk. Cilvēkam, kurš ir garīgi vājš un atrodas dvēseles ciešanās, ir īpaši nepieciešams uzmundrinājums un līdzdalība. Tas Kungs visu laiku iedvesmo savus bērnus, jo tiem ir tendence ātri krist izmisumā un panīkumā. Līdzīga loma ir arī dvēseļu aprūpētājam, pie tam tādā veidā piepildot Svēto Rakstu pavēli, kas skan tā: „Stipriniet nogurušās rokas, dariet stingrus ļodzīgos ceļus! Sakait izmisušām sirdīm: „Esiet stipras, nebīstieties! Redzi, te ir jūsu Dievs! Atriebība nāk un Dieva atmaksa! Viņš Pats nāk un jūs izglābs!” (Jes. 35:3-4).
c) pamācīšana nozīmē garīgi slimu un novārgušu cilvēku, kuri ir sapinušies savās problēmās un nelaimēs, informēšana un pamācīšana. Pamācītājs ir sava veida skolotājs, audzinātājs un vadītājs, kura nozīmību Bībele vairākkārtīgi uzsver (skat. 2.Ķēn. 12:2; Sal.pam. 9:9; 22:6; Ebr. 13:7). Pamācīšana ir bijusi visos Dieva tautas esības laikos. Vien agrāk un tagad tā izskatās dažādi. Kā teologi pamāca ļaudis caur saviem teoloģiskajiem rakstiem, misionāri nes Labo Vēsti tiem, kuri vēl nezina Dievu, evaņģēlisti vēršas pie cilvēku masām lielos un mazos evaņģelizācijas pasākumos, bet draudžu gani un sludinātāji nodarbojas ar savu vietējo draudžu locekļu garīgo pamācīšanu, tā dvēseļu aprūpētāji strādā ar katru cilvēku individuāli. To darot viņi iedziļinās cilvēku individuālajās problēmās un vajadzībās, palīdz ar kopīgām lūgšanām, dod vērtīgus padomus un pamācības, kuras veicina cilvēka garīgo izaugsmi. Bet tas ir tieši tas, kas pietrūkst šodienas kristietībai, un ko cilvēki īpaši augstu novērtē. Dvēseļu aprūpētāja dotais padoms, viņa pamācība un uzmundrinājums, bieži vien ir tā „maize”, kas tiek nodota tālāk un daudzām dvēselēm kalpo par mierinājumu un svētību. Ne velti apustulis Pāvils, daloties ar Timoteju savā bagātajā pieredzē, reiz teica tā: „Un, ko tu esi dzirdējis no manis, daudziem lieciniekiem klāt esot, to cel priekšā uzticīgiem cilvēkiem, kas būs noderīgi mācīt atkal citus.” (2.Tim. 2:2).
d) vēl viens dvēseļu aprūpētāja uzdevums ir izskaust pretošanos Dieva Vārdam, bez kā īstenošanas nav iespējams saņemt garīgo dziedināšanu. Darbs ar cilvēkiem viņam ir jāsāk no tā stāvokļa, kurā tie atrodas, līdz viņi sapratīs, kas tiem pietrūkst. Pēc tam, šīm dvēselēm ir jāceļ priekšā Kristus dzīves normas, kaut viņi, iespējams, centīsies pārliecināt, ka nekad tās nespēs piepildīt. Ir jāpārliecina par to, ka to vēlas Jēzus, un Viņš negaida neko tādu, kas mums nebūtu pa spēkam. Jo tādēļ jau Tas Kungs mums ir dāvājis Svētā Gara spēku, lai mēs kļūtu līdzīgāki Viņam. Ja, neskatoties uz visiem izskaidrojumiem un pūlēm, cilvēks tomēr turpina pretoties Dieva Vārda prasībām, uzskatot tās par neizpildāmām, tad diez vai viņš varēs piedzīvot savas dvēseles dziedināšanu.
Dvēseļu aprūpes kalpošanā Dievs saviem kalpiem un kalponēm ne tikai atklāj neaptveramus Savu bērnu dvēseļu noslēpumus, bet arī piešķir autoritāti un lielas pilnvaras, kuras ir ļoti svarīgas dodoties garīgajās cīņās, sevišķi, ja darīšana ir ar okulti saistītiem cilvēkiem. Dvēseļu aprūpētājam tas viss kļūst ne tikai par garīgo universitāti, bet arī uzliek tam daudzus pienākumus, kā ir rakstīts: „...Jo no katra, kam daudz dots, daudz prasīs, un, kam daudz uzticēts, no tā jo vairāk atprasīs” (Lk. 12:48). Tieši šī iemesla dēļ, tas pret ko Dievs ir iecietīgs parastam kristietim, dvēseļu aprūpētājam ir grēks, kas nes sev līdzi stingru sodu. Kā nu ne, tādu pieeju var saprast, jo, ja dvēseļu aprūpētājs kaut kādā veidā novērsīsies no patiesības, tas neizbēgami atspoguļosies tajos, kurus viņš pamāca. Pamanot savu personīgo egoismu, nevērību, rupjību, neiecietību, vienaldzību un bezsirdību, viņš liek ciest tiem, kuriem ir nepieciešama garīgā palīdzība un atbalsts. Bet īpaši graujoši uz cilvēkiem iedarbojas tas, kad no dvēseļu aprūpētāja puses tiek dota brīva vaļa savam „ES”. Ja šo ļaunumu sevī pilnīgi nenonāvē, tad dvēseļu aprūpētājs nespēs ilgi veikt savu kalpošanu, un agri vai vēlu, būs to jāpamet.
Pamācot savus garīgos bērnus, dvēseļu aprūpētājam ir milzu atbildība Dieva priekšā par viņu dvēseļu stāvokli, tādēļ ka, ja kādos jautājumos viņš dos viņiem nepareizu pamācību, tas atspoguļosies visā cilvēku turpmākajā kristīgajā dzīvē, bloķējot viņu prātus tālākai patiesības uzņemšanai. Ne velti Dieva Vārds saka: „Māci savam bērnam viņa ceļu, no tā viņš neatstājas arī tad, kad viņš jau vecs kļuvis” (Sal.pam. 22:6). Kā apstiprinājums tam var kalpot sekojošs piemērs.
Kādu jaunu meiteni, viņai vēršoties pie Kunga, dvēseļu aprūpētājs pamācīja šādā veidā: „Tavas apžēlošanas brīdī tev tiek piedoti visi tavas iepriekšējās dzīves grēki, tā, it kā tie nekad nebūtu bijuši. Tādēļ, tev nekad vairs nevajag lūkoties atpakaļ un tos izrakt no pagātnes. No šī brīža tu esi Viņa izredzētais bērns, kuram pieder visa Dieva mīlestības pilnība un Viņa nevainojamība.” Jaunatgriezusies dvēsele, dzirdot no cienījamā kalpotāja visus šos vārdus, pieņēma tos visā nopietnībā un kā karogu iznesa cauri visai savai sešdesmit gadus ilgajai kristīgajai dzīvei, kurā, diemžēl, nepārtraukti bija kādas problēmas. Lieta tāda, ka līdz ieticēšanai viņai bija sakari ar okulto pasauli, izmantojot burvestību metodes, lai atbrīvotos no kārpām, un ņēma aktīvu dalību skolas draudzeņu spiritisma pulciņā, kur ar šķīvīša palīdzību tika izsaukti mirušo gari. Kad astoņdesmit gadu vecumā, pastāvīgu baiļu dēļ, kas viņu vajāja pa naktīm, šī sieviete vērsās pie dvēseļu aprūpētāja, tas noskaidrojis viņas iepriekšējos kontaktus ar tumsas spēkiem, piedāvāja lūgt un atteikties no okultajiem grēkiem, uz ko viņa reaģēja ar kategorisku atteikumu. Par cēloni tam bija pirmā kalpotāja skaidrojums, kurš jaunībā bija pārliecinājis viņu, ka nožēlot grēkus, kas darīti pirms atgriešanās, nav nepieciešams. Šī nabaga dvēsele, šādā stāvoklī – bez miera sirdī, devās mūžībā.
Atbildību, kādu nes dvēseļu aprūpētājs, var izskaidrot vēl ar to, ka tie ļaudis, kas vēršas pie viņa pēc palīdzības, ar laiku sāk viņu atdarināt. Neapzināti viņi lieto tos pašus vārdus, izteicienus, reakcijas, uzvedību un pat attieksmi pret Dievu un saviem tuvākajiem. Cilvēku dzīvēs Bībele sāk ieņemt to pašu vietu, kāda tā ir skolotājam. Arī lūgšanām tiks veltīts tik pat daudz laika cik viņš to dara. Ja dvēseļu aprūpētājs, esot ciešanās un bēdās, neieslīgst sagrauztībā un nomāktībā, viņa garīgie bērni būs „izlieti” pēc tā paša parauga. Kontaktējoties ar saviem dedzīgajiem garīgajiem vecākiem, jaunie kristieši pārņem no viņiem darbīgo ticību, nedziestošās mīlestības dzirksti pret postā ejošajām dvēselēm, tiekšanos un gatavību kalpot Tam Kungam un daudz ko citu. Tieši tādēļ, vēršoties pie ticīgajiem Korintā, apustulis Pāvils teica: „Tagad jūs pamācu: Sekojiet manai priekšzīmei!” (1.Kor. 4:16).
Taču, ar šādu līdzināšanos un miesīgo un garīgo īpašību „nodošanu” viss, diemžēl, nebeidzas. Kā tas notiek ar miesīgajiem vecākiem, kuri caur gēniem nodod savas rakstura īpašības un izskatu, garīgie tēvi un mātes caur dvēseļu aprūpi (sevišķi ja tā ilgst gadiem) var „apbalvot” savus aizbilstamos ne tikai ar ko labu, bet arī ar grēcīgu „mantojumu”, ja viņi savā laikā nebūs pilnībā uzvarējuši kādu savu netikumu. Piemēram, kāds dedzīgs un visu mīlēts sludinātājs, kura dziļās Bībeles zināšanas izbrīnīja daudzus ticīgos, cieta no acu kārības, par ko, protams, kaunējās un nevienam nestāstīja. Veicot arī dvēseļu aprūpētāja kalpošanu, kaut viņš pareizi pamācīja, attiecībā uz netiklību, bet pašam esot saistītam šajā jomā, viņš savu grēku nodeva tiem, kuri nāca pie viņa uz sarunām. Šādas kalpošanas rezultāts bija visai bēdīgs. Nepietika ar to, ka visi viņa miesīgie bērni bija netiklības izmocīti, bet arī visi tie, kuri kādreiz bija viņa garīgi pamācīti, saņemot šo „dāvanu”, daudzus gadus mocījās ar acu kārību, kaut iepriekš nekas tāds viņos nebija.
Līdzīga „garīga inficēšanās” var notikt ar jebkuru citu grēku, vai tā ir daudzvārdība, sevis cildināšana, citu kritizēšana, burta kalpība, paštaisnums, paaugstināšanās, mūsdienu farizejisms un daudz kas cits, pat pārlieku liela aizraušanās ar izklaidēm un hobijiem. Tas kļūst redzams tikai tad, kad dvēsele aiziet pie kāda cita dvēseļu aprūpētāja, kurš labi pazīst pirmo padomdevēju, precīzāk, viņa vājības, kļūdas un neveiksmes. Protams, nevajag runāt ar cilvēku par šādu viņa „mantojumu”, lai neizsauktu viņā ieļaunošanos uz iepriekšējo kalpotāju. Šī problēma te ir skarta tikai tādēļ, lai tie, kuriem ir dvēseļu aprūpes kalpošanas, vēlreiz un nopietni padomātu par savu atbildību Dieva un dvēseļu, kuras pie viņiem nāk, priekšā.
Darot savu darbu, dvēseļu aprūpētājs nekad nedrīkst aizmirst, ka maksa par dzīvi, kas piepildīta ar kalpošanu tuvākam, būs baumas, aprunāšanas, apvainojumi un lamas. Jo sātans nepārtraukti atriebjas tam, kurš uzdrīkstas viņam iebilst, iestājoties par dvēselēm, kuras velns nomoka. Pie kam, visbiežāk savus uzbrukumus sātans izraisa caur tiem, par kuriem patreiz vai kaut kad agrāk norisinājās garīga cīņa. Lūk, tādēļ, dvēseļu aprūpētājam vienmēr ir jābūt gatavam ka cilvēks, kuru viņš pamāca un iestājas par viņu lūgšanās, var vēlāk sacelties un kļūt par ienaidnieku, stāstot kā pār viņu, it kā, valdīja. Protams, tādi cilvēki nekad neatceras, ka gandrīz vai dievišķoja to, pie kura vērsās, un ar trīsām, kā Dieva gribu, pieņēma viņa padomus.
Lai nu kā, bet šī parādība nav nekas jauns. Pravietis Jeremija, kurš neizsakāmi mīlēja savu tautu un kuru Dievs vairākkārtīgi lietoja, lai ar viņa muti brīdinātu Israēlu, norādot, ka ir radusies atkāpšanās no patiesības, pastāvīgi cieta no to dusmām un naida, pret kuriem bija vērsti Tā Kunga vārdi. Viņu aprunāja, par viņu ņirgājās, laupīja godu un pat mēģināja nogalināt, sakot: „...Iznīcināsim šo koku ar tā augļiem un izdeldēsim to no dzīvo zemes, ka nepiemin vairs tā vārdu” (Jer. 11:19). („...ieliksim indīgu koku viņa barībā un izdeldēsim to no dzīvo zemes, ka nepiemin vairs viņa vārdu” krievu val.) Noguris no vajāšanām, draudiem un nomelnošanas, pravietis savās dvēseles skumjās teica: „Visi mani draugi sagaida no manas puses kādu nepareizu rīcību: „Varbūt viņš ļaujas apmuļķot sevi un mēs varam viņam pieķerties; tad viņš ir mūsu rokās, un mēs varam viņam atriebties!” (Jer. 20:10).
Arī mūsdienās, dažādās variācijās, atkārtojas līdzīga situācija. Tā, kāda ticīga sieviete, kura pa telefonu vērsās pēc palīdzības pie dvēseļu aprūpētāja, gadiem viņam nedeva mieru, zvanot par katru sīkumu ne tikai dienā, bet arī naktī, lūdzot, lai viņš lūdz par viņu brīžos, kad viņa jutās garīgi slikti. Kad viņš pateica sievietei, ka tā nevar rīkoties, jo viņa nav vienīgā, kurai nepieciešama palīdzība, un viņai vajadzētu padomāt arī par citiem, ne tikai par sevi, kā arī par viņu, un rēķināties ar viņa spēku un laiku, viņa briesmīgi sašuta, jo uzskatīja, ka tas ir viņa tiešais pienākums. Izteikusi viņam savu neapmierinātību, viņa nenorima, bet sāka izplatīt par šo kalpotāju visneiedomājamākās baumas. Tas, ko viņš kādreiz viņai bija teicis, tika aprakstīts visnepievilcīgākajā veidā, pārliecinot, ka šis cilvēks ir lepns un augstprātīgs, visiem stāstot kā viņš viņu noraidīja un aizvainoja, bet nepamanot to, ka viņā pašā kliedza sašutušais un augstprātīgais „ES”, kas bija apvainojies saņemto norādījumu dēļ.
Līdzīgi gadījumi dvēseļu aprūpē nav retums, taču, lai cik sāpīgi būtu to dzirdēt un cik grūti to pārciest, dvēseļu aprūpētājam ir pilnībā jānomirst cilvēku viedokļiem, aprunāšanām, nopēlumiem un uzslavām, degot vien vienai svētai vēlmei – piepildīt to, uz ko viņu ir aicinājis Tas Kungs. Kad mēs esam aizņemti ar Dieva rīkojumu izpildīšanu, mums vienkārši neatliek laika attaisnoties un aizsargāties. Taisnīguma meklēšana attieksmē pret mums nozīmē mūsu novirzīšanos no uzticības Debesu Tēvam. Ja mēs nepārtraukti meklējam taisnīgumu, tad, pašiem to nepamanot, kļūstam neapmierināti, prasīgi un viegli ieslīgstam sevis žēlošanā, uzdodot vienu un to pašu jautājumu: „Kādēļ ar mani tā izrīkojas?”.
Atskārsme par Dieva gribas piepildīšanos it visā, kas ar mums notiek, palīdzēs pacietīgi un draudzīgi attiekties pret tiem, kuri mūs tādā vai citādā veidā sāpina. Bez tam, ir svarīgi neaizmirst, ka, kā ar jebkuru ticīgu cilvēku, tā Dievs visu laiku strādā arī ar dvēseļu aprūpētāju. Bet tas nozīmē, ka Dievs, šādas nepatīkamas personas var izmantot kā ieročus, lai piepildītu Savus gudros plānus. To saprotot, mēs pat varēsim kļūt pateicīgi par tādā veidā atnestajām svētībām, un tas palīdzēs uz visiem laikiem atbrīvoties no sašutuma un kurnēšanas.
Pilnībā sevi atdodot Dievam un cilvēkiem un tā kalpojot ilgus gadus, dvēseļu aprūpētājam var iestāties garīgs izsīkums, kas raksturojas ar pilnīgu dzīvības spēku izsīkumu. Tas notiek nevis grēka dēļ, bet tieši kalpošanas dēļ, un tur nav nekā neparasta. Ja kalpotājam ir piešķirts spēks no augšienes, viņš tik un tā ir tikai parasts cilvēks, kura miesa var nogurt, piekust un izsīkt. Parasti tādos brīžos liekas, ka tu esi uz savu spēku un iespēju robežas. Ja tā notiek, pirmkārt vajag pārskatīt savus plānus un motīvus – kādēļ tu esi ķēries pie šīs kalpošanas. Ar ko tava kalpošana sākās un kas bija tās pamats? Vai tas bija Dieva aicinājums, uz ko atbildot, tu sāki šo grūto darbu, paļaujoties uz Viņu, vai tevi vadīja vienkārši labvēlīga attieksme pret cilvēkiem un vēlēšanās viņiem palīdzēt? Varbūt kādi deva tev tiesības uz to, esot pārliecināti, ka tu tiksi galā? Vai tā bija tava labā vēlme, kurā tu neaprēķināji savus spēkus un tagad saki savā sirdī: „Ak, Kungs, es to vairāk neizturēšu!”?
Ja pēc šādas paša analīzes tu tomēr nešaubies par savu izredzētību un aicinājumu, tad tev vienkārši ir vajadzīga fiziska atpūta un dvēseles miers, kas ir nepieciešams katram, kurš saspringti un ilgi strādā. Nevajag visiem skaidrot, ka tu esi ļoti piekusis, jo, ne katrs to sapratīs. Var gadīties, ka atsakot kādam palīdzību, viņš tevi pat nosodīs. Vienkārši izdari to, ko reiz darīja Jēzus, kad atradās savā cilvēciskajā miesā. Viņš laiku pa laikam pameta ļaužu pūļus, kas viņam ik uz soļa sekoja un meklēja pie Viņa palīdzību, un nogāja tuksnešainās vietās un kalnos, lai paliktu vienatnē ar Savu Tēvu (skat. Mk. 6:46). Tieši tā pat Viņš rīkojās ar saviem mācekļiem, kad rūpējoties par viņiem, brīžiem teica: „Nāciet vieni paši savrup kādā vientuļā vietā un atpūtieties maķenīt” (Mk. 6:31).
Tātad, pilnībā veltot sevi kalpošanai Dievam un cilvēkiem, nedrīkst aizmirst prātīgos un pamudinājuma pilnos vārdus, kas ir teikti Svētajos Rakstos: „Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams, un ka Dieva Gars jūsos mājo? Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, tas jūs esat” (1.Kor. 3:16-17). Tādā veidā, katrs no mums, tai skaitā arī dvēseļu aprūpētājs, atbild par savu ķermeni, un viņam nav tiesību to graut, novedot līdz pilnīgam izsīkumam. Rūpējoties par dvēselēm, laiku pa laikam vajag pamest viņu problēmu virpuli un savas neskaitāmās darīšanas, lai nošķirtos un būtu kopā ar To Kungu. Šis laiks kopā ar To, kurš pats ir neizsīkstošs spēka Avots, atjauno ne tikai garīgi, bet arī fiziski, atnesot tavā dvēselē klusumu, mieru un vēlamo atpūtu.
Nobeidzot šo nodaļu, gribētos sniegt dažus padomus tiem, kuri gatavojas sevi atdot to dvēseļu aprūpei, kurām ir vajadzīga cilvēku palīdzība:
1. Nesāciet dvēseļu aprūpes kalpošanu paši pēc savas iniciatīvas, jo diez vai spēsiet to nest, bez tā spēka, kas tiek dots no augšienes. Taču, arī neatsakieties no tā, ja Tas Kungs jūs aicina šajā grūtajā un cēlajā kalpošanā.
2. Dvēseļu aprūpes jautājumos centieties neko neatlikt uz vēlāku laiku. Kavēšanās garīgās palīdzības sniegšanā var būt bīstama. Pēc palīdzības alkstošajiem tā ne tikai liedz šo atbalstu, bet pašā dvēseļu aprūpētājā izsauc vainas apziņu un nožēlu. Bieži ir tā, ka izdzirdot, ka šajā brīdī priekš viņa nav laika, cilvēks aiziet un vairs neatgriežas. Ja kristietis ir nobriedis grēksūdzei un savas sirds atvēršanai, ir jānoliek malā visi citi darbi un jāpievēršas tikai viņam. Pamācot cilvēku un dodot viņam padomu, ļoti svarīgi ir pievērst uzmanību kādā garā, formā un tonī mēs to darām. Jo gadās tā, ka pasacītā ideja ir pareiza un laba, bet tas kā tas tiek pasniegts, visu sabojā.
3. Uzklausot to, kurš meklē palīdzību, iedziļinoties viņa problēmās un vajadzībās, ir svarīgi pēc iespējas ātrāk likt saprast viņam galveno, un tas ir nekas cits kā grēks. Atcerieties to paralizēto no Marka evaņģēlija otrās nodaļas, kuru četri viņa draugi atnesa un caur jumtu nolaida pie Jēzus kājām. Šo cilvēku galvenais mērķis bija redzēt savu draugu veselu. Taču, kad Jēzus redzēja un pienācīgi novērtēja viņu ticību, Viņš, tomēr, nesāka ar slimā miesas vainām, bet ar viņa dvēseli, sakot: „Bērns! Tavi grēki tev ir piedoti!”, jo tieši grēks ir tas, kas nošķir no Debesu Tēva, kas noved pie garīga atslābuma, dvēseles apjukuma, miera iztrūkuma, un nereti arī pie miesas slimībām un vainām. Tādēļ, atceroties šo, Tā Kunga atstāto piemēru, kalpojot dvēselēm, arī sāksim ar to, ar ko sāka Viņš – vest dvēseles pie savu grēku apzināšanās, un tikai pēc tam pāriet pie tā, kas ir šo grēku sekas. Paralizētais cilvēks varēja piecelties, paņemt savu gultu un doties uz mājām tikai pēc tam, kad viņam tika piedoti grēki. Tieši tāpat arī mums, šodienas paralizētajiem Dieva bērniem – vispirms ir nepieciešama grēka atziņa, grēku nožēla un grēku piedošana.
4. Kad dvēsele, kura ir nomocījusies savos meklējumos, atnāk pie dvēseļu aprūpētāja, nekādā gadījumā nedrīkst sākt ar to, ka „atrotot piedurknes”, no visa spara ķeramies klāt pie viņas vecās pasaules, garīgās domāšanas, uzskatu un priekšstatu graušanas. Jo ne velti tautā saka, ka „graušana nav būvēšana”, ar to domājot, ka, lai sagrautu daudz prāta nevajag, turpretim būvēšanai nepieciešama gudrība, zināšanas, pacietība un garīgi apgaismots prāts. Bēdas kalpotājam, un tajā skaitā arī dvēseļu aprūpētājam, kurš graujot cilvēkā veco, nenorāda ceļu, kā uzcelt jauno! Tad viņam labāk neķerties pie šī smalkā un delikātā darba. Cilvēka slimīgi – jūtīgajā dvēselē nedrīkst ielauzties kā zilonim trauku veikalā. Citādi var sastrādāt tik daudz problēmu un bēdu, ka gadiem ilgi nevarēs tikt ar tām galā.
5. Jau pašā sākumā katram dvēseļu aprūpētājam, kurš sniedz palīdzību dvēselēm, ir jāzina, ka viņš nav pilnvarots uzņemties viņu dzīves vadīšanu. Brīdinot par šo, Osvalds Čembers teica: „Visstingrāko mācības stundu mēs saņemam tad, kad ietiepīgi atsakāmies saprast, ka mēs nedrīkstam jaukties citu dzīvēs. Ir nepieciešams daudz laika, lai aptvertu, cik bīstami ir padarīt sevi par „Dieva darbu”, tas nozīmē, jaukties Dieva plānos mūsu tuvāko dzīvēs. Tas ietver sevī arī labo nodomu atbrīvot kādu no bēdām, kas viņu piemeklējušas, tādēļ, ka to darot, mēs aizskaram to, ko Debesu Tēvs ir pieļāvis, un tādā veidā esam kā šķērslis, lai piepildītos Viņa griba. Mēs varam otram piedāvāt kaut ko, ko mums nav tiesības piedāvāt, ieteikt to, ko mums nav tiesības ieteikt. Ja būs nepieciešams, lai tu ko ieteiktu, tad Dievs to darīs caur tevi tiešā Svētā Gara vadībā. Tava daļa ir vien būt tik pareizās un tuvās attiecībās ar Dievu, ka tu vienmēr vari zināt un atšķirt, kad caur tevi runā Dievs, tavam tuvākajam par svētību.”
6. Katram, kurš ir aicināts dvēseļu aprūpes kalpošanā, ir ļoti svarīgi mācēt noņemt no sevis cilvēku rūpes un nastas, bēdas, satraukumus un problēmas, nododot tās Tam Kungam. Tas arī ir noslēpums kā svešu sadzīves vētru viducī saglabāt savu dvēseles mieru. Ja viņš to neiemācīsies, tad ilgi nevarēs izturēt un ļoti drīz garīgi salūzīs. 19.gs. vācu kalpotājam Kristoferam Blumhardam bija šī brīnumainā spēja pēc uzmanīgas cilvēku uzklausīšanas un nopietnām lūgšanām par viņiem, viegli un bezrūpīgi aizmigt. Kad viņam jautāja kā viņam tas izdodas, viņš atbildēja; „Vai tad Dievs ir tik bezspēcīgs, ka man Viņam jāpalīdz ar savu nemieru? Katru dienu iestājas tāds brīdis, kad mums vienkārši ir jānomet viss dienas smagums un jāatdod tas Tam Kungam”. Tāda pieeja ir pilnīgā saskaņā ar Bībelē teikto; „Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums” (1.Pēt. 5:7). Starp citu, tiem, kurus Dievs ir aicinājis šajā darbā, to nav grūti izdarīt.
7. Esot Dieva ieliktiem šajā kalpošanā un saņemot gudrību no augšienes, ir svarīgi to darīt, ne lai vairotu savu slavu, bet lai vairotu Dieva slavu. Bēdas tiem dvēseļu aprūpētājiem, kuri savu aicinājumu izmanto, lai cilvēku vidū iegūtu autoritāti un saņemtu no viņiem pateicības un atzinību, tā nemanot pārtopot par pielūgsmes un uzslavu objektiem! Jo kalpojot Dievam un cilvēkiem, mēs tik un tā paliekam nevērtīgi vergi, par kuriem Svētajos Rakstos ir teikts: „Tas pats arī ar jums: kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: Mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums” (Lk. 17:10).
8. Dvēseļu aprūpes kalpošanā, kas pieprasa pilnīgu pašatdevi, ļoti svarīgi ir atcerēties Bībeles brīdinājumu: „Nolādēts lai ir, kas Tā Kunga darbu dara nolaidīgi!” (Jer. 48:10). Jo tas attiecas uz pašu dārgāko, kas ir mūsu Glābējam – cilvēku dvēselēm, par kurām Viņš pie krusta izlēja Savas Asinis. Ja vispār kāds darbs ir tā vērts, lai pie tā ķertos, tad tas ir arī tā vērts, lai to veiktu ar visu uzcītību. Darbā ar dvēselēm tas ir jo svarīgāk un pat ir kā obligāts un neatņemams noteikums.
9. Dvēseļu aprūpētāju, tāpat kā citus cilvēkus, var piemeklēt vilšanās, panīkums un bezspēks, sevišķi ja viņš redz, ka tie, kuriem viņš veltīja daudzas savas dzīves stundas un dienas, sāk arvien vairāk attālināties no Tā Kunga, vai pēkšņi saniknojušies, dodas karā pret viņu pašu. Un tad liekās, ka visam izdarītajam nav jēgas un ka tavā kalpošanā nav bijis Dievs. Tādos brīžos ir jāatceras, ka Dieva samaksa par mūsu darbu nav mērāma pēc tā, ka ir redzamas pārmaiņas, kas notikušas dvēselē, bet gan pēc tā, cik pūļu un centības esam ielikuši katrā no viņiem, darot to kā priekš Tā Kunga. Tā nu stiprināsimies ar Bībeles vārdiem; „Tad nu nepiekusīsim labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim” (Gal. 6:9).