7.nodaļa
DVĒSEĻU APRŪPES ĪPATNĪBAS DARBĀ AR OKULTĀ ATKARĪBĀ NONĀKUŠIEM CILVĒKIEM

Dārgie draugi! Pievēršoties šai sarežģītajai, bet mūsdienās tik ļoti svarīgajai un aktuālajai tēmai, vispirms gribās teikt, ka pie apšaubāmās tumšo spēku palīdzības cilvēki ir ķērušies no seniem laikiem, taču XX gadsimta otrā puse un XXI gadsimta sākums, kurā tagad dzīvojam mēs, raksturojas ar līdz šim neredzētu masveida aizraušanos ar okultismu, kā arī ar neaptveramu tā izplatīšanos. Pie tam, atšķirībā no iepriekšējiem gadsimtiem, tas nenotiek atpalikušās tautās un neattīstītās valstīs, bet civilizētās un attīstītās, tā sauktajās „kristīgās” valstīs pasaulē.

Visu zemeslodi ir pārpludinājuši visdažādākie ekstrasensi, dziednieki, burvji un magi. Ir tāds iespaids, it kā kosmiskie bezdibeņi būtu atvērušies un no turienes izverd dēmonisko spēku straume, kura vēlās paverdzināt cilvēku dvēseles un nodot tās elles dziļumiem. Var tikai brīnīties, kā daudzveidīgās okultās prakses un austrumu reliģijas, jau no pašas mazotnes, iekaro cilvēku sirdis. Spilgta liecība un apstiprinājums tam, kā cilvēki masveidā aizraujas un sasaista sevi okultismā, ir skolu un pirmsskolas programmās ieviestie dažādie „New Age” elementi. Tiem var pieskaitīt bērnudārzos un pirmajās klasēs krāsojamos „nevainīgos” apļveida rakstus, ko sauc par „mandalām”, to vēsture iesniedzas budismā, hinduismā un noslēpumainajā Tibetas burvju dzīvē. Pašiedvesmas, meditācijas izmantošana, vilinoša un it kā bērnus un mazuļus nomierinoša mūzika, joga, grupu dinamika un daudz kas cits. Veikali ir piekrauti ar rotaļlietām, kas attēlo raganas, dēmonus, vampīrus, sātanu un tam līdzīgām. Visur izplatītās datorspēles ar okultu bāzējumu, mas­veidā ražotās šausmu filmas, kuras piesaista ne tikai pieaugušos, bet arī bērnus, neskaitāmie „bojeviki”, kas cildina varmācību, nogalināšanu un izvirtību, attiecīgā virzienā formējot un veidojot jaunās paaudzes prātus un pasaules uzskatu. Nav jābrīnās, ka mūsu mazuļi nevar mierīgi gulēt, jo viņus nomoka bailes, bet lielākie bērni, uz vecāku brīdinājumiem un aizliegumiem, reaģē ar tādu niknumu un agresivitāti, ka nelaimīgie tēvi un mātes ir pilnīgā apjukumā un nesaprašanā, no kurienes viņos tas viss ir radies.

Pie daudziem, kas dzīvo pagānismā grimušās tautās, tajā skaitā arī pie mums, slāviem, senču okultās pagātnes sekas izpaužas kā pastāvīga, nepārvarama tieksme pēc ezotērikas un pie visām tām izpausmēm, kur darbojas sātaniskie spēki. Tādēļ, nav pārsteidzoši, ka tādas lietas kā māņticība, ticība pravietiskiem sapņiem, vieglprātīga aizraušanās ar tautas dziedniecības metodēm, kur pamatā ir okultisms, pastiprināta interese par mistiskām parādībām un okultiem fenomeniem ir kļuvusi par mūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu un „piepildījusi” mūs tā, ka to vairs nepamanām.

Bet pats bēdīgākais ir tajā, ka pat kristīgai baznīcai, kas ir izkaisīta pa visu zemes virsu, tas nav gājis garām. Vispārpieņemtā tradicionālā baznīca izrāda zināmu iecietību pret balto maģiju un visādām netradicionālām ārstniecības metodēm. Ne tikai pasaules cilvēki, bet arī kristieši, ir gatavi samaksāt vienalga kādu naudu, lai izveseļotos no savas slimības. Neapgrūtinot sevi ar pielietoto ārstniecības metožu un izmantoto zāļu izpēti, Dieva bērni, bieži vien to neapzinoties, izmanto homeopātijas, antropozofijas, hipnozes, adatu terapijas un citu austrumu medicīnas metožu palīdzību, kuru aizsākumi ir okultismā.

Bez tam, mūsdienu kristīgo novirzienu vidū ir plaši izplatīti un atzīti dažādi dziedinātāji un brīnumdari, kuri ar Jēzus vārdu uz lūpām, iegūst jaunās, un tādēļ ticībā vēl nenostiprinājušās, lētticīgās dvēseles, iepinot tās briesmīgajos melos, kas izplatās arvien vairāk. Tādēļ nav vērts brīnīties un mocīties minējumos, cenšoties atrast atbildi uz jautājumu, kas satrauc visus – „Kādēļ mūsdienās it visur kristiešu vidū ir vērojams garīgs vēsums un kāpēc sātans piedzīvo uzvaru pēc uzvaras?” Jo ar savu vienaldzību un pasivitāti mēs paši esam atvēruši durvis velnam, caur kurām viņš nekavējās ieiet, veiksmīgi īstenojot savu graujošo darbību.

Tā kā kristīgajās draudzēs šim jautājumam tiek pievērsts maz uzmanības vai vispār tiek klusēts par to, tad Dieva bērni ir ne tikai vāji bruņoti, lai cīnītos ar tumsas spēkiem, bet pat pretojas tam, kas varētu dot kaut pašas minimālākās zināšanas šajā jautājumā. Rezultātā viņi top velna piekrāpti, tā vietā, lai viņu uzvarētu. Bruņotam šāda veida cīņām ir jābūt ne tikai pieredzējušam dvēseļu aprūpētājam, bet katram nobriedušam, domājošam kristietim. Tieši šī iemesla dēļ, neskatoties uz to, ka dvēseļu aprūpe ar okulti saistītiem cilvēkiem atbaida kristiešus, laupot vēlēšanos iedziļināties ar to saistītajos jautājumos, īsi un konkrēti tos izskatīt ir absolūti nepieciešams.

To uzsākot, gribētos pievērst uzmanību problēmai, kas slēpjas faktā, ka Dieva bērnu vidū ir ne mazums tādu, kuri uzskata, ka okulti saistīts cilvēks nevar ieticēt uz Jēzu Kristu un pieņemt Viņu par savu personīgo Glābēju, – kas ir absolūti nepareizi. Dvēseļu aprūpes praksē šokē tieši tas fakts, ka draudzes locekļu vidū, dažādās kristīgās konfesijās, ticīgo skaits, kuri pagātnē vai joprojām ir saistīti ar elles spēkiem, nepārtraukti pieaug. Tas izskaidrojams kā ar, jau pieminēto, plašo okulto zāļu un ārstniecības metožu izplatību, tā ar pieaugošo pasaules cilvēku daudzumu, kuri atgriežoties pie Dieva un ieejot draudzē, velk sev līdzi acīmredzamu okultu pagātni.

Mūsdienu kristiešu nākamie maldi ir pārliecība, ka atgriešanās pie Dieva caur grēku nožēlu un piedzimšanu no augšienes, cilvēku automātiski atbrīvo no tumsas varas. Tādas sapratnes dēļ, viņiem ir grūti izprast ticības brāļu un māsu garīgās problēmas, kur okultā saistība noris uz it kā pareizi dzīvotas kristietības fona. Cilvēka prātam tas ir neizprotams, – kādēļ, neskatoties uz apzināto grēku nožēlu un acīm redzamu uzvaru pār kādiem no grēkiem, cilvēkā joprojām var manifestēties kaut kad pagātnē iegūtā okultā atkarība. Tāds apjukums šajā jautājumā ir izskaidrojams ar fakta nezināšanu, ka grēku nožēla un atgriešanās pie Dieva, cilvēka dvēselē modina ticību Glābējam, bet, kas attiecas uz atbrīvošanos no sātana valgiem, pie kura cilvēks reiz vērsies pēc „palīdzības”, te ir nepieciešams nopietns papildus darbs. Tādēļ, palīdzības sniegšana okulti saistītiem cilvēkiem kļūst par arvien lielāku nepieciešamību.

Šī joma, garīgās palīdzības sniegšanā, ir ārkārtīgi nozīmīga un ir visgrūtākā, tādēļ, ka šeit nav vieta vienas vai kādas citas konfesijas tradicionālajai dogmatikai un sakrālai likumīgi-uzspiestai dvēseļu aprūpei, kura, drīzāk, atbaida un velna saistīto dvēseli vēl dziļāk iemet izmisumā, nevis dod cerību un paļaušanos uz To Kungu, kurš vēlās palīdzēt. Pie tam, kalpotājam pašam nepieciešama ne tikai svēta dzīve, kuras gala rezultāts ir autoritāte un spēks no augšienes, bet arī paša pieliktas maksimālas pūles, milzīga pacietība un dievišķā Agapes mīlestība. Jo pat tāds cilvēks, kurš ir zem smaga okultisma izraisītā lāsta, ir dvēsele, par kuru pie krusta Kristus izlēja Savas Asinis. Bet ja tā, tad viņš, bez šaubām, ir tā vērts, lai par viņu iestātos lūgšanās un sāktu cīņu, neskatoties uz atriebību un naidu, ko sātans izrāda, jo tas nevēlas izlaist no savām rokām kārtējo upuri.

Apustuļa Jāņa Evaņģēlija vienpadsmitajā nodaļā ir stāsts par Lācara augšāmcelšanos, kuru Jēzus izrāva no nāves ķetnām. Šī brīnuma noslēguma daļa ir aprakstīta šādi: „...Bet Jēzus sacīja tiem: „Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet”” (Jņ. 11:44).

Pestītāja vārdi „atraisiet viņu un ļaujiet iet”, kas teikti tiem, kuri bija šī notikuma aculiecinieki, šodien ir vērsti pie visiem kristiešiem, īpaši pie tiem, kuri ir aicināti rūpēties par dvēselēm. Arī okulti saistītie cilvēki, kaut kādā mērā ir apvīti ar autiem, un arī viņu acis ir pārklātas ar tumsas plīvuru, tādēļ, kad Dieva Dēls viņus atbrīvo, ir svarīgi, lai būtu kāds, kas var šos valgus no viņa noņemt. Tādēļ, uzsākot dvēseļu aprūpes darbu pie okultisma upuriem, ir jācenšas uzreiz nogādāt līdz viņu apziņai uzvarošo vēsti par to, ka Dieva Dēla ciešanas pie krusta un Viņa augšāmcelšanās reizi un par visām reizēm pielikusi punktu sātana iedomātajai varai. Šīs dvēseles vajag pārliecināt par to, saspridzinot visus velna cietokšņus. Kristus tādā veidā ir notriecis pie zemes visus sātaniskos spēkus. Šī uzvara, ko Viņš guvis cīņā starp Dieva Valstību un sātana valstību, ir sagrāvusi sātana cietuma durvis, un tas dod tiesības tiem, kuri atgriežas pie Dieva, būt pārliecinātiem par to, ka viņu dzīvē piepildās vārdi, ko ir teicis Dieva Dēls: „Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā” (Lk. 4:18). Ir svarīgi, lai velna plosītais cilvēks iegūtu pārliecību par šo faktu ne kā tādu, kas kādreiz noticis, bet ka arī viņš pats ir ietverts šajā uzvarā.

Pēc šāda ievada, kur tiek paskaidroti iemesli, kādēļ ar drosmi var sākt nepieciešamo garīgo cīņu, cilvēku uzreiz vajag noskaņot tam, ka priekšā stāvošā cīņa būs grūta un vajadzēs pielikt ne mazums pūļu, lai sasniegtu rezultātu. Ir jāteic, ka okulti saistītiem cilvēkiem, tāpat kā visiem citiem, ir raksturīga tieksme ātri un viegli gūt uzvaru, kura brīnišķīgi, izskanot kalpotāja aizlūgšanai, ir izcīnīta. Taču dvēseļu aprūpes prakse pierāda, ka tāda veida acumirklīga atsvabināšana no sātana varas, kas kļūst par programmas “naglu” gandrīz vai visos mūsdienu šovos, demonstrējot dziedināšanu un brīnumus, neataino reālo situāciju, tāpēc ka tā ir reta parādība. Parasti atbrīvošana noris grūtas garīgas cīņas procesā, kura var ilgt dienām, nedēļām, mēnešiem un dažreiz pat gadiem ilgi, un tās rezultāts ir ļoti atkarīgs no paša okulti saistītā cilvēka. Tieši no viņa ir jāizriet galvenajai iniciatīvai, tādēļ, ka, ja no visas sirds pats nevēlēsies šo atbrīvošanu, tad diez vai viņam ir iespējams palīdzēt.

Uzsākot šādu cīņu, dvēseļu aprūpētājam vispirms ir jānoskaidro tos cilvēka dzīves faktorus, kas varēja kļūt par viņa okultās saistības iemesliem, un tie ir: ārstēšanās pie vārdotājiem un pesteļotājiem, zīlēšana no rokas vai ar kāršu palīdzību, vēršanā pēc „palīdzības” pie burvjiem, magiem, ekstrasensiem un citiem dziedinātājiem, patstāvīgi izmantotie maģiskie vārdi un dažādas dziedināšanas metodes (mieža graudu un kārpu izskaušana, buramvārdu pielietošana kad sāp, rozes, brukas apvārdošana un tamlīdzīgi), kā arī aizraušanās ar spiritismu un dažādiem citiem okultiem fenomeniem. Pie tam, ir vienalga vai kontakts bijis bērna vecumā, vai ir kā sekas paša personīgajai aizraušanās ar šādām lietām, vai ar viņu ir notikušas kādas okultas manipulācijas no citu cilvēku puses, vai viņš pats to ir pielietojis sev un citiem cilvēkiem. Tieši tā pat tas attiecas uz lāstiem, vai tie būtu dzimtas (mantoti no iepriekšējām paaudzēm), vai kāda cilvēka teikti atriebības dēļ, vai dusmu kvēlē pār šo cilvēku (tēva, mātes, kaimiņa, čigāna, u.c. cilvēku), kā par to ir teikts Jēkaba vēstulē 3:8-10.

Ir sarežģīti noskaidrot šādus faktorus, jo daudzas nelaimīgās dvēseles, kas nokļuvušas sātana varā, neko nezina par lāstu, kas smagi gulstas uz viņiem un par to, ka agrā bērnībā (kad viņi naktīs bija nemierīgi, daudz raudāja, bija izbijušies, vai vienkārši slimoja) mammas vai vecmāmiņas, vēloties palīdzēt, nesa viņus pie večām un vārdotājām lai „ārstētu”, un tas notika ar baltās maģijas palīdzību. Reizēm arī pašas veica kādas ar buršanu saistītas manipulācijas. To vidū, kuri ir vērsušies pēc dvēseļu aprūpes palīdzības, ir arī tādi, kuriem pat nav nekādu aizdomu, ka jau no mātes miesām, viņi ir bijuši veltīti sātanam vai „apbalvoti” ar okultām spējām un dāvanām, kuras ir saņēmuši kā mantojumu no savām vecmāmiņām, vectētiņiem, mātēm, tēviem un citiem tuviem radiniekiem. Tādā gadījumā dvēseļu aprūpētājam vajag ieteikt tam, kas pie viņa vērsies, izjautāt vecākus, vecākos brāļus un māsas un citus viņam pazīstamus cilvēkus, lai uzzinātu, kas viņiem ir zināms par šādām lietām. Ja kādu iemeslu dēļ tas nav iespējams, tad ir jāorientējas uz zemāk norādītajām pazīmēm, kas liks viņam kļūt uzmanīgam un aizdomāties par to, vai tik viņš pats nav okulti sasaistīts, zem dēmoniskas ietekmes vai nomācoša lāsta.

Šīs tipiskās pazīmes cilvēkā izpaužas kā viņa negatīvās rakstura iezīmes un sliktas noslieces, kas atstāj pēdas viņa izskatā, uzvedībā, rīcībā, reakcijās, attieksmē pret tuvākajiem, kā arī uz visu turpmāko kristīgo dzīvi, ja viņš atgriežas pie Tā Kunga. Visas šīs iezīmes ir raksturīgas tumsas valdniekam – velnam un atspoguļo viņa sātanisko dumpinieka, meļa, apmelotāja, lepnā, grāvēja, slepkavas un cilvēknīdēja būtību.

1. Kas attiecas uz ārējo izskatu, tad visbiežāk okulti sasaistīti cilvēki izskatās noslēgti, drūmi un sabozušies. Brīžu brīžiem viņiem parādās tumšs, smags skatiens, kas rosina domu, ka caur viņa acīm skatās sātans. Dažreiz viņu seja iegūst nesaprotamu, atbaidošu un biedējošu izteiksmi, kas ātri pārtop atkal parastajā izskatā, ja viņi pamana, ka kāds viņus novēro. Komunikācijā ar apkārtējiem viņi ir vai nu ļoti runātīgi, vai noslēgušies un klusējoši. Viņiem ir raksturīga bieža un krasa noskaņojuma maiņa: no pēkšņas eiforijas līdz ilgstošai depresijai. Bieži viņu reakcijas uz dažādām dzīves situācijām ir neadekvātas un ar prātu neizskaidrojamas.

2. Raksturā viņi ir tādi, kas ātri apvainojas un neaizmirst nodarījumu, ir aizdomīgi, atriebīgi, aprunātāji, skauģi, nesamierināmi, nespējīgi piedot. Viņiem ļoti raksturīgs izteikts egoisms un egocentrisms (koncentrēšanās uz sevi), kā arī tieksme uz pašapmierinātību un paštīksmināšanos. Viņi ir lepni, augstprātīgi, pat tad, ja savā dzīvē neko īpašu nav sasnieguši, mēdz paaugstināties, ir patmīlīgi, pašpaļāvīgi, pašpietiekami, godkārīgi un mīl uzslavas.

3. Attieksmē pret saviem tuvākajiem un apkārtējiem, okulti sasaistīti cilvēki ir rupji, cieti, auksti, prasīgi, uzstājīgi, nepateicīgi, spītīgi, nepakļāvīgi, ironiski un skeptiski noskaņoti. Viņiem ir tieksme pēc varas, valdīšanas un citu apspiešanas. Dažos no viņiem ir šķietama tieksme pēc taisnīguma, kas savienojas ar burkšķēšanu, kurnēšanu un pastāvīgu neapmierinātību ar visu un visiem, pastiprināts prasīgums pret saviem mājiniekiem un pārsteidzoša cietsirdība, kas periodiski atkārtojas. Viņiem raksturīgs kriticisms, ātra sašutuma izrādīšana, citu grēku, kļūdu un neveiksmju meklēšana, gatavība vienmēr nosodīt, apvainot un tieši sacelties. Atrodoties baznīcā, viņi ir galvenie strīdu, ķīviņu, nesaskaņu un šķelšanos iniciatori. Vēl viņiem ir raksturīga nosliece uz simulāciju, meliem, zagšanu. Viņi sola, bet nepilda, viegli ķeras pie aprunāšanas un apmelošanas, nejūtot ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus.

4. Tādiem cilvēkiem ir raksturīga paaugstināta uzbudināmība, dusmošanās, ātra saskaišanās, kas pāraug neizskaidrojamā niknuma lēkmē, līdz pat agresijai. Nereti viņus nomoka domas par nogalināšanu, pie tam nevis ienaidnieku, bet savu tuvāko: vīra, sievas, savu bērnu un vecāku. Vīrs naktī var mocīties ar domām par savas blakus guļošās sievas nogalināšanu, bet tēvu vai māti laiku pa laikam nomoka vēlēšanās ar nazi, nožmiedzot vai kādā citā veidā, nogalināt savu bērnu. Tie, kuri ir spējīgi sevi kontrolēt, burtiski, ir pārmocījušies cīņā paši ar sevi un ar rakstura iezīmēm, kas rodas nezin no kurienes. Viņi nevar saprast no kurienes tas viņiem un kādēļ tas viss ar viņiem notiek. Saprotams, viņi nevienam par to nestāsta, jo baidās, ka no viņiem vairīsies. To visu viņi atklāj tikai personīgā dvēseles aprūpes sarunā.

5. Nereti viņiem naktī mēdz būt bail un viņus nomoka murgaini sapņi, kuru sižetā kāds vēlas viņus nogalināt un tādēļ, naktīs neapzināti kliedzot un pārklājoties aukstiem sviedriem, pamostas. Viņiem ir raksturīgas bailes no tumsas un atrašanās vienatnē, jo pastāvīgi ir sajūta, ka istabā ir kaut kas biedējošs. Laiku pa laikam viņi piedzīvo tumšu ēnu vai šausminošu tēlu parādīšanos, kas viņos izraisa neaprakstāmas šausmas. Ilgstošs bezmiegs, kopā ar uzmācīgu domu virkni, nomainās ar neizskaidrojama iekšēja nemiera sajūtu, ka notiks kaut kas briesmīgs. Tas viņus noved līdz neirozēm un pilnīgam nervu sabrukumam. Periodiski viņus nomoka nemiera lēkmes, neizskaidrojams sajukums dvēselē un nemiers sirdī. Daudzi no viņiem baidās no nāves, viņus var piemeklēt pēkšņas histērijas lēkmes, kas var beigties ar samaņas zaudēšanu.

6. Okulti saistītiem cilvēkiem ir raksturīgi seksuālie grēki, visos iespējamos to veidos. Faktiski viņus visus nomoka netikumi, kas tādā vai citā veidā saistīti ar šo cilvēku dzīves sfēru, tādēļ dvēseļu aprūpes sarunā ir ļoti svarīgi delikāti, bet tieši pieskarties šim jautājumam. Šādu grēku klāt­esamība vispirms atklājas kā acu kārība un miesas kārība, kā arī mutes nešķīstība. Tas izpaužas kā aizraušanās ar pornogrāfiju, neķītru vārdu un cinisku izteicienu lietošanu sarunājoties, netīri jociņi un divdomīgi mājieni. Caur mutes valodu redzama domu, fantāziju un sajūtu nešķīstība. Ne velti, taču, Dieva Vārds teic: „Jo no sirds pilnības mute runā” (Mat. 12:34). Bet, kad sirds ir aptraipīta, tad nepārtraukti krīt pašapmierināšanās grēkā, netiklībā, laulības pārkāpšanā un neskaitāmās seksuālās izlaidībās, tādās kā lesbisms, pedofilija, homoseksuālisms, zoofilija un dzimumsakari ar dēmoniem un nešķīstiem gariem.

7. Pieņemot To Kungu, okulti saistīti cilvēki kļūst vai nu par virspusējiem, nomināliem kristiešiem, vai arī krīt otrā galējībā, tēlojot sevi kā super svētus, katrā izdevīgā brīdī pasvītrojot savu dievbijību. Tāpat viņu garīgajā dzīvē raksturīgas īpašības ir liekulība un divkosība. Viņi visu laiku pasniedz sevi tādus, kādi nemaz nav un ir ar ļoti lielu noslieci uz burta kalpību. Viņiem nepieder uzvarošā dzīve un nav arī pārliecības par glābšanu. Nereti šādi ticīgie izolējas no apkārtējās pasaules un kļūst par kādu sektu vai galēji konservatīvu grupu locekļiem, kurās galvenais ir ārējais izskats un tur pieņemto iekšējo likumu un rituālu ievērošana. Izpildot šos priekšrakstus un likumus, viņiem ir vieglāk tēlot šķietamo dievbijību, aiz tā visa slēpjot savu bezspēcību un pagrimumu. Taču, biežāk viņi izrāda garīgu nepastāvību un, vai nu atkrīt no ticības un atgriežas pasaulē, vai ceļo no vienas baznīcas uz otru, meklējot kaut ko, un paši nezina ko.

8. Kristieši, saistīti okultismā, nav spējīgi dziļi izprast garīgas lietas. No šejienes izriet nevēlēšanās iedziļināties un studēt Svētos Rakstus, tādēļ, parasti viņi tos slikti saprot, tā pat kā no kanceles skanošās svētrunas. Šajā sakarā, dažiem no viņiem, rodas nepārvarama vēlēšanās aiziet no sapulces. Nereti viņiem ir sevi jāpiespiež lasīt Bībeli tikai tādēļ, ka ir kļuvuši par kristiešiem. Šāda nepatika ir skaidrojama ar no okultās pagātnes nākošo bloķējumu pret visu garīgo. Tiesa, ir iespējama pilnīgi pretēja nosliece uz pārgudru, filozofiski – teoloģisku spriedelēšanu, kas klausītāju neiedvesmo, bet tikai nogurdina. Viņos izpaužas arī tieksme citus pamācīt, mācot kā ir jārīkojas, kaut viņu pašu dzīve ir tālu no ideāla un ļoti bieži neatbilst Svētajiem Rakstiem.

9. Viņiem ir raksturīgi iemigt, klausoties, lasot vai studējot Dieva Vārdu, tas ir tā saucamais „baznīcas miegs”, kā arī ātri aizmirst, no ko runāja pie katedras. Garīgo pamācību jēgu viņi saprot ar grūtībām, tādēļ, ja arī tās klausās, ar sirdi, vienalga, to nepieņem, tātad, arī nepilda. Šiem cilvēkiem ir ļoti spilgti izteikta nespēja pieņemt kādu konkrētu Rakstu vietu, kas uzrunā tieši viņu sirdi. Šī iemesla dēļ, viņiem liekās, ka viss, Bībelē rakstītais, ir vien neko neizsakoši miruši burti. Viņu lūgšanas, kas tiek teiktas visiem dzirdot, parasti ir garas, izstieptas, daudzvārdīgas un uzsvērti daiļrunīgas, bet vārdi, it kā iemācīti no galvas, bez Svētā Gara spēka. Daudzi no šiem cilvēkiem ir pasīvi un vienaldzīgi pret baznīcā notiekošo, vai arī pretēji, – izrāda spēcīgu aktivitāti, ķeroties te pie viena, te pie cita darba.

10. Kristieši, kuri cieš no saistībām okultās lietās, mēdz ilgi atrasties garīgā zīdaiņa līmenī, nenotiek garīga pieaugšana, vai arī viņi ilgstoši stāv uz vietas, neizkustoties ne soli uz priekšu. Apguvuši Glābšanas Evaņģēlija pamatpatiesības, viņi kļūst par nikniem garīgo meklējumu pretiniekiem, uzskatot to, gandrīz vai par Dieva zaimošanu. Dzīvojot formālajā kristietībā, viņi nevēlas lasīt garīgo literatūru, sevišķi to, kura kaut kādā veidā izgaismo okulto atkarību. Vēl vairāk, viņi bieži pat nevēlās, lai tāda literatūra atrastos viņu mājā, tā viņos izsauc nemieru.

11. Bez tam, redzamu nepatiku un asu noliegumu viņos izraisa visas darbības, kas ir vērstas uz palīdzību okulti sais­tītām dvēselēm. To starpā, attiecībā uz kontaktiem ar tumšajiem spēkiem, viņi pilnībā noliedz dziļas un pamatīgas grēksūdzes nepieciešamību dvēseļu aprūpētāja klātbūtnē, sakot, ka Dievs tāpat jau visu zina. Šī pretestība var aiziet tik tālu, ka sāk izpausties kā atklāta pretošanās un agresīvi izlēcieni pret tiem, kuri nodarbojas ar šo kalpošanu. Kad pienāk brīdis sākt atklātu cīņu pret tumsas spēkiem, šiem cilvēkiem rodas neizskaidrojamas iekšējas bailes (izņēmums ir tie gadījumi, kad Tas Kungs patiesi pieskaras cilvēka sirdij. Tad viņam tieši otrādi, rodas kaislīga vēlēšanās uzzināt, cik iespējams daudz, par to, kas viņam varētu palīdzēt, un viņš izrāda gatavību uz visu, lai tik varētu atrast izeju no savām problēmām un garīgā strupceļa).

12. Daudzos no šiem cilvēkiem periodiski rodas šaubas par Bībeles patiesumu un Dieva eksistenci, līdz pat pilnīgai Viņa noliegšanai un zaimojošām domām par Viņu, un tās nav viņu personīgās domas, bet tiek uzspiestas no sātana puses. Mokošās, smagās domas un sevis nolemšana mūžīgai pazušanai, kas rodas pēc tam, no jauna nomaina iekšējas pretestības periodi, kad tiek noliegts viss svētais un dievišķais, īpaši attiecībā uz Jēzus izlietajām Asinīm. Tas viss cilvēkus iedzen šausmās un rosina meklēt palīdzību pie dvēseļu aprūpētāja, taču, līdzko kalpotājs uzsāk runu par attīrīšanās un svētošanās procesu caur dziļu, atklātu un pamatīgu grēksūdzi, iznesot gaismā visus okultos grēkus, viņi tūdaļ noslēdzas un cenšas sarunu novirzīt citā gultnē.

Protams, daudzas no minētajām pazīmēm ir arī patmīlīgu egocentrisku un psihiski nestabilu cilvēku raksturojumā. Taču vairāku vai daudzu no tām klātbūtne cilvēkā, ir neapstrīdams pierādījums, ka viņš ir saistīts okultismā, pat, ja viņš pats to neapzinās vai kategoriski noliedz.

Te būtu vietā pieminēt, ka atrodoties zem okultā sloga, tas reizēm izpaužas arī kādu slimību veidā, tādas kā: no medicīniskā viedokļa neizskaidrojama aptaukošanās vai kārnums, neauglība vai nosliece uz spontāniem abortiem, smagas hroniskas aknu un nieru saslimšanas, artrozes, artrīti un citi vestibulārā aparāta traucējumi, neārstējamas alerģijas, nesaprotamas sirds sāpes, ko pavada ritma traucējumi (kaut ārsti, izmeklējot, neatrod nekādas novirzes no normas), dažas acu pataloģijas un retas kurlmēmuma formas, mēnessērdzība, epilepsija, periodiskas, stipras galvas sāpes, sevišķi ja tās parādās lasot vai studējot Svētos Rakstus, nesaprotamas lēkmes kur tiek zaudēta samaņa, ir krampji un sejas muskuļu raustīšanās, kas laiku pa laikam atkārtojas, dīvainas un neizskaidrojamas paralīzes, multiplā skleroze un imūnsistēmas funkciju traucējumi.

Kristiešu ģimenēs, pār kurām gulstas okultisma lāsts, ļoti tipiski ir ļaundabīgu audzēju gadījumi un depresīvi stāvokļi, bez tam, nevis vienam, bet daudziem cilvēkiem, smēķēšana, alkoholisms vai narkomānija, kā arī dažādas negantas seksuālas perversijas – sekss ar bērniem (bieži tēviem, onkuļiem un vectētiņiem) un dzimumattiecības ar tuviem radiniekiem – onkuļiem, tantēm, brāļiem, māsām, brālēniem un māsīcām. Šajās ģimenēs, biežāk nekā citās, notiek šķiršanās un atsvešināšanās ģimenē, priekšlaicīgas un nedabīgas nāves, pašnāvības, nelaimes gadījumi, autokatastrofas, kas atkārtojas un citas traģēdijas.

Visi Dieva kalpi, kuri nodarbojas ar okulti saistītiem cilvēkiem, ir vienprātīgi viedoklī, ka, ja vispārējā dvēseles aprūpē cilvēkam var dot iespēju izvēlēties – sūdzēt grēkus kalpotāja klātbūtnē vai nē, tad okultos gadījumos pamatīga, dziļa un detalizēta grēksūdze vienkārši ir absolūti nepieciešama. Pie tam, tas attiecas ne tikai uz okultajiem grēkiem un ar tiem saistītajiem seksuālajiem grēkiem, bet par pilnīgi visiem cilvēka netikumiem, citādāk, kā rāda šīs kalpošanas prakse, tādi cilvēki nevar tapt pilnīgi brīvi. Nekāda cita palīdzība, vai tā būtu vienkārša saruna, izskaidrošana un parasta lūgšana, nedod vēlamo rezultātu, ja šie ticīgie nenosauks vārdā visu, kas ir izdarīts, un vispirms to, kas attiecas uz okulto sfēru.

Pēc grēksūdzes ir nākamais solis, un tā ir lūgšana, kurā šis cilvēks skaļi izsaka savu atteikšanos no sātana varas pār viņu. Jo, lieta tāda, ka, aizraujoties ar okultām lietām, viņš, to apzinoties vai nē, noslēdz ar sātanu līgumu, kurš noteikti ir jālauž, un pēc tam zaudē, tā sakot, savu juridisko spēku. Šo atteikšanos labāk ir teikt kalpotāja klātbūtnē (visbiežāk dvēseļu aprūpētāja), kurš ir kā liecinieks.

Vācu valodā šāds akts saucas „Lossagegebet”, kas krieviski, burtiski tulkojot, nozīmē „atbrīvojošā lūgšana” vai „lūgšana ar atteikšanos”. Tā nozīmē ne tikai atteikšanos no sātana varas, bet arī grēknožēlu un pateicību Dievam par dāvāto iespēju un žēlastību. Šai lūgšanai nav kādas noteiktas formas vai šablona. Tā tiek teikta brīvā formā, un viņas uzdevums ir, lai okulti saistītais cilvēks izteiktu vārdus, kas sarauj saites ar velnu un elles tumsības spēkiem, kuru pakalpojumus viņš vienreiz vai vairākkārtīgi, kādreiz ir izmantojis. Tādas atteikšanās lūgšanas aptuvens paraugs varētu būt šāds: „Jēzus Kristus Vārdā un liecinieka klātbūtnē, es atsakos no visiem maniem kontaktiem ar okulto pasauli, un visām iespējām, kad sātans varētu pretendēt uz mani, un pilnībā atdodu sevi Tā Kunga rokās. No šī laika es pilnībā piederu tikai Viņam un tikai Viņu atzīstu par savu Kungu un Ķēniņu, Dievu un Valdnieku”.

Smagākos gadījumos, kad cilvēks okultismā ir dziļi ieslīdzis, izmantojot baltās un melnās maģijas, buršanas, spiritisma, sātanisma „palīdzību”, vai ar savām asinīm ir parakstījis līgumu ar velnu, ir bijis dziednieks, burvis, mags, ekstrasenss un tam līdzīgi, darot to apzināti, tad būtu labāk, ja šādu atteikšanos viņš veiktu daudz konkrētākā veidā, sakot: „Piesaucot mana Kunga Jēzus Kristus Vārdu, es atsakos no tevis un tavas varas pār mani, sātan! Atbrīvojoties no tavām važām, tagad es pilnībā piederu tikai manam Glābējam, nododu sevi Viņa rokās, un patveros zem Kristus svētajām Asinīm, kas izlietas Golgātā. No šī laika, sātan, tev vairs nav varas pār mani, un tu nevari valdīt pār mani, jo turpmāk es nevēlos neko kopīgu ar tevi”.

Veicot šādu atteikšanos no sātana varas, vispareizāk būtu atteikties no katra konkrētā okultā grēka, kas bijis pagātnē darīts, nosaucot tos vienu pēc otra un katru savā vārdā. Piemēram: „Es atsakos no māņticības, hiromantijas, zīlēšanas ar kārtīm un no rokas, no spiritisma caur garu izjautāšanu ar šķīvīša palīdzību. Es atsakos no kārpu likvidācijas ar buršanas metodēm, no vēršanās pie večām, lai apvārdotu izbīli, bruku un rozi. Atsakos no maģiskiem vārdiem, kurus esmu teicis(teikusi), pieburot ļaunu cilvēkiem ( nosaukt cilvēku vārdus), kā arī no visādām okultām darbībām, kuras citi ir veikuši ar mani. Atsakos no homeopātisku preparātu lietošanas, no hipnozes un visām manis izmantotajām okultajām ārstniecības metodēm (uzskaitīt), un netradicionālās medicīnas, no aizraušanos ar sapņu tulkošanas grāmatām, NLO, horoskopiem, utt”.

Šāda veida atteikšanās velnam ir ļoti „rūgta tabletīte”, tādēļ viņš visiem spēkiem cenšas tam traucēt. Pretestība izpaužas šādi – cilvēks izjūt spiedienu no ārienes, vai pretestību no iekšienes. Viņš pieliek pūles, bet nevar sakoncentrēties, ar grūtībām piemeklē vārdus un tajā pašā brīdī aizmirst, ko gribēja teikt. Viņš mēģina skaļi izteikt savu atteikšanos, bet tā it kā iestrēgst viņa rīklē, aizpeld un izgaist no atmiņas. Zīmīgi ir tas, ka šādu pazīmju izpausmes stiprums ir tieši proporcionāls saistības pakāpei. Šādos gadījumos dvēseļu aprūpētājam ir jānāk talkā un pašam jāsāk izrunāt atteikšanās vārdi, lai pretī sēdošais vai telefona otrā galā esošais cilvēks, varētu tos uzreiz atkārtot.

Kad okulti saistītais ir veicis šādu atteikšanos un vērsies pie Tā Kunga ar lūgumu piedot un šķīstīt, tagad ieteicams lūgt dvēseļu aprūpētājam, kurš, izmantojot savu, no Dieva piešķirto autoritāti garīgajā pasaulē, pavēlot tumsības spēkiem, kas ir un darbojas cilvēkā, Kunga Jēzus Vārdā pamest cilvēku. Arī šādai lūgšanai šablonu nav. Tā varētu skanēt apmēram tā; „Piesaucot Jēzus Kristus vārdu un, man, kalpotājam doto autoritāti, pamatojoties Dieva Vārdā: „Es jums dodu varu....” un piesaucot mūsu Pestītāja izlietās Asinis pār sevi, pavēlu, tev sātan, liec mierā šo dvēseli. Tas Kungs lai tevi norāj, velns, un lai Viņš tev atņem varu pār šo cilvēku, tādēļ ka es esmu liecinieks tam, ka viņš (viņa) atteicās no tevis un tagad pilnībā pieder tikai Dievam. No šī brīža tev vairs nav varas pār šo Dieva bērnu!” Pēc nelielas pauzes šo pavēli var nobeigt ar sekojošu lūgšanu: „Debesu Tēvs! Es uzticu Tev Tavu meitu (dēlu) un lūdzu, lai Tu Pats viņu turpmāk vadītu un vestu dzīves ceļā tā, kā Tu vēlies”.

Izlietojot varu, kas dāvāta no augšienes, dvēseļu aprūpētājam, protams, ir jābūt īstenam Jēzus māceklim, jābūt šķīstītam un viņa dzīvei jābūt sakārtotai, citādi, tāda viņa iebrukšana sātana valstībā var beigties ar nopietnām sekām, līdzīgi kā tas notika ar septiņiem Skevas dēliem, par kuriem ir stāstīts Apustuļu darbu deviņpadsmitajā nodaļā. Lūdzot šādas lūgšanas nav ieteicams uzlikt rokas, tādēļ, ka pat Jēzus to nedarīja, bet tikai izteica pavēli ļaunajiem gariem un tumsības spēkiem atstāt cilvēku. Atsakoties no sātana varas, svarīga loma ir psiholoģiskajam faktoram, bez tam ne tikai tādēļ, ka atklājas tas, kas ir bijis tumsā, bet arī tādēļ, ka cilvēks apzināti iziet no sātana pakļautības un kļūst par cita Kunga – Jēzus īpašumu, un tas nozīmē, ka no šī brīža atrodas Viņa apsardzībā. Kaut arī velns ir spēcīgs, Dievs – ir VISSPĒCĪGS, tādēļ, atrodoties Viņa apsardzībā, vairs nav jābaidās no tā, kurš ir vājāks. Šī apziņa atnes dvēselei mieru, fizisku atvieglojumu, un dažreiz, pat pilnīgu miesas un psihisko dziedināšanu, ko labi var redzēt sekojošā piemērā.

Kāda kristiete, kura astoņpadsmit gadus sirga ar depresiju, savas veselības dēļ, bija spiesta mēnešiem ilgi atrasties slimnīcā psihoterapijas nodaļā un ilgstoši lietot antidepresantus. Bet, pat tad, kad kļuva labāk, un viņu izrakstīja mājās, viņa tik un tā palika drūma un nomākta. Tas viss aizgāja tik tālu, ka organisms vairs nespēja pieņemt medikamentus, bet dvēsele, burtiskā nozīmē, tiem pretojās. Viņu mocīja neizskaidrojama trauksme, dažādas bailes, nelabas priekšnojautas, pastāvīgi sirds – asinsvadu sistēmas un kuņģa – zarnu trakta traucējumi. Visas medicīniskās izmeklēšanas un medikamentozā ārstēšana nedeva vēlamos rezultātus. Par viņu lūdza lūgšanu grupa un draudze, taču, bez panākumiem.

Tas tā turpinājās līdz brīdim, kad viņa vērsās pie pieredzējuša dvēseļu aprūpētāja. Uz jautājumu, vai viņas dzīvē ir apslēpti grēki un tai skaitā, vēršanās pēc palīdzības pie okultiem spēkiem, viņa tūdaļ atbildēja apstiprinoši. Sekojošajā dvēseļu aprūpes sarunā noskaidrojās, ka šīs sievietes dzīve, līdz viņa kļuva ticīga, bija pilna ar dažādām māņticībām, kārpu un miežgraudu izdeldēšana ar burvestību metodēm, piedalīšanos spiritisma seansos, kur, ar „šķīvīša dancināšanas” metodi tika izjautāti gari, kā arī vēršanās pie ekstrasensiem un dziedniekiem. Pēc tam, kad kļuva ticīga, ne reizi vien lietoja homeopātiskos preparātus un izmantoja adatu terapijas ārstniecības kursus. Lūk, ar šādu okultā mantojuma buķeti un neizsūdzētu grēku vezumu, viņa gadiem ilgi uzskatīja sevi par kristieti, bija vietējās draudzes locekle un pieņēma Svēto Vakarēdienu.

Pēc pirmās grēksūdzes un lūgšanas ar atteikšanos no okultajiem spēkiem, viņa sajuta manāmu uzlabojumu. Dievs turpināja strādāt ar viņas dvēseli, vienu pēc otra atklājot grēkus, kuri arī tika nesti gaismā. Ar katru grēksūdzi viņai kļuva vieglāk un vieglāk. Pazuda bailes, manāmi uzlabojās miegs, sāpes sirdī, kuņģī un zarnās kļuva arvien retākas. Pamazām sieviete samazināja lietojamo zāļu devu, un pēc dažiem mēnešiem vispār pārtrauca tās lietot. Protams, šis piemērs nedod pilnīgu garantiju, ka visi, kas sirgst ar līdzīgām dvēseles un miesas vainām, noteikti atlabs, līdz ko būs ķērušies pie dvēseļu aprūpes. Taču, fakts, ka okulto grēku atklāšana un atteikšanās no sātana varas nes labus augļus, ir neapstrīdams un apstiprinās praktiskajā dzīvē.

Dažreiz dvēseļu aprūpētājiem tiek uzdots jautājums, vai var lūgt atteikšanās lūgšanu par tuviem radiniekiem un sev dārgiem cilvēkiem, tas nozīmē – lūgt viņu vietā, ja viņi paši nejūt nepieciešamību vai vienkārši nevēlas to darīt? Diemžēl, nē. Atteikšanās lūgšanu ir jālūdz pašam okulti saistītajam un sātana saistītam cilvēkam. Vienīgais izņēmums ir mazi bērni, kuri ir kļuvuši par bezpalīdzīgiem okulto darbību upuriem, kad viņu vecāki, vecvecāki vai kādi citi tuvinieki, vēloties „palīdzēt”, ir pakļāvuši viņus šai ietekmei. Tādos gadījumos tēvs vai māte var par viņiem lūgt atteikšanās lūgšanu (labāk brīdī, kad viņi guļ), lūdzot Tam Kungam piedošanu, ja paši ir bijuši tā iniciatori.

Manā personīgajā dvēseļu aprūpes praksē ir bijis tikai viens gadījums, kad garīgi spēcīga kristiete, kura bija svētīta aizlūdzēja, esot viena miesa ar savu, kaut ticīgo, bet okulti saistīto vīru, viņa vietā slepeni atteicās no pār viņu valdošajiem spēkiem (jo viņš atteicās to darīt) un piedzīvoja redzamus pierādījumus tam, ka bija sadzirdēta. Taču, tā notiek ļoti reti. Saišu saraušana ar sātaniskajiem spēkiem ir jāveic pašam okulti saistītajam cilvēkam, vienalga kādā vecumā viņš ir, sākot no pirmajiem pusaudža gadiem, kad bērns jau ir spējīgs saprast to, ko vecāki viņam stāsta. Vislabāk, ja to dara tēvs vai māte, lūdzot arī savam bērnam piedošanu par to, kas izdarīts nezināšanas dēļ, gribot viņam palīdzēt, bet patiesībā viņam ļoti kaitējot. Pēc tam arī pašam pusaudzim, jaunietim vai jaunietei vajadzētu vērsties pie dvēseļu aprūpētāja, iznest gaismā grēkus un kopā lūgt atteikšanās lūgšanu. Dievs nekad neko nedara varmācīgi, bez cilvēka, kuram tas ir nepieciešams, līdzdalības.

Ir jāteic, ka šīs zemes ķēniņš visai negribīgi šķiras no saviem upuriem, tas nozīmē, dvēselēm, kuras reiz bijušas pakļautas viņa varai. Pēc atteikšanās lūgšanas viņš var mēģināt cilvēku iebiedēt un uzspiest domas, ka no tās lūgšanas nav nekādas jēgas. Tādos brīžos, ar stipru ticību un Jēzus Kristus Asinīm, ir jāstājas velnam pretī. Šajā pozīcijā ciešot sakāvi, velns, parasti, meklē citu iespēju, kā atgriezt sev šo pazaudēto dvēseli. Ne velti Lūkas evaņģēlija vienpadsmitajā nodaļā ir runa par to, ka nešķīstie gari mīl atgriezties tajās vietās, kur ir mitinājušies. Tādēļ, katram cilvēkam, kurš atsvabinājies no sātana valgiem, turpmāk ir jābūt ļoti uzmanīgam un vērīgam, lai atkal no jauna nenokļūtu okultajā atkarībā.

Diemžēl, okulti saistītu cilvēku dvēseļu aprūpē ne sevišķi bieži, bet mēdz būt tā, ka visas pūles ir veltīgas. Nereti tas notiek tad, kad pēc palīdzības atnākušais cilvēks pats pārtrauc jebkādu cīņu, vai arī tad, kad viņš, pilnīgi apzinoties, ko dara, pārkāpj to robežu, aiz kuras vairs nepastāv Dieva apsardzība un aizsardzība. Šādas rīcības sekas izpaužas pilnīgā nespējā lūgt atteikšanās – atbrīvošanās lūgšanu. Viņš it kā cenšas izspiest no sevis šo lūgšanu, bet mēle viņam neklausa. Dažiem no viņiem mēdz būt mokošas žokļa vai rīkles spazmas, līdz pat draudam nosmakt.

Tā, viena sieviete dvēseļu aprūpes sarunas laikā runāja pilnīgi normāli, izklāstot savus šausminošos okultos grēkus, bet, kad pienāca brīdis lūgt atbrīvošanās – atteikšanās lūgšanu, viņa it kā pazaudēja valodu. Mēģinot pārvarēt krampjus, kas bija izkropļojuši viņas seju, nelaimīgā centās izspiest no sevis kaut vienu vārdu, bet tas viņai neizdevās. Tad, cenšoties sevi pārvarēt, viņa sasprindzināja visu ķermeni un tā saspieda rokas, ka krakšķēja pirkstu locītavas, taču, arī tas nelīdzēja. Jūtot savu bezspēcību, viņa beigu beigās sāka raudāt. Kad dvēseļu aprūpētājs lūdza par viņu, viņai ar grūtībām un caur aizsmakumu izdevās izdvest: „Es nevaru. Mani it kā kāds žņaudz. Mana rīkle un mēle ir kā paralizētas. Es izjūtu neaptveramu iekšēju pretestību, kuru nespēju izturēt, tādēļ... lieciet mani mierā!” Ar šiem vārdiem viņa pēkšņi pielēca kājās, strauji izskrēja no istabas un vairāk nekad neatgriezās.

Cits gadījums. Kāds jauns cilvēks, kurš reiz, ar savām asinīm bija parakstījis kontraktu ar velnu, pilns apņēmības pārtraukt to ar dziļas grēksūdzes un atteikšanās lūgšanas palīdzību, atnāca uz dvēseļu aprūpi. Viņš stāstīja, ka vīlies savā nominālajā kristietībā, muļķīgā jaunekļa iedomā, nolēma izmēģināt uz ko ir spējīgs sātans. Aizejot kalnos, viņš iegrieza sev pirkstā un uz sagatavotas papīra lapas ar asinīm uzrakstīja solījumu kalpot velnam, ja tas viņu apveltīs ar kādām īpašām spējām. Savu īso vēstījumu iespraužot klints spraugā, viņš steidzīgi devās prom, bet viņa prātu caurstrāvoja doma: „Neprātīgais, ko tu esi izdarījis!” Apstājoties kā iemiets, viņš tūdaļ pagriezās un skrēja atpakaļ, lai paņemtu atpakaļ šo nelaimīgo zīmīti, bet tās tur vairs nebija.

No tā laika viņš pazaudēja mieru, viņu nomocīja Dievu zaimojošas domas un naids pret visiem apkārtējiem cilvēkiem. Pēc diviem gadiem, galīgi nomocījies, viņš, beidzot atnāca uz dvēseles aprūpi. Tik ilgi, kamēr šis, no Dieva atkāpies kristietis sūdzēja savus grēkus, viss bija labi, bet tiklīdz viņam tika piedāvāts izteikt atteikšanās lūgšanu, notika neticamais. Viņa mute sagriezās atbaidošā sātaniskā smīniņā, bet viņš pats it kā pārakmeņojās. No visa spēka nabags centās atkārtot kalpotāja priekšā teiktos vārdus, bet tas viņam neizdevās. Viņa mēle, vārda tiešā nozīmē, bija paralizēta. Kad dvēseļu aprūpētājs sāka par viņu stipri lūgt, viņš gārdzot spēja izdvest vien vārdu „Es...”, un tā arī palika ar atvērtu muti, kura turpināja virināties, bet bez skaņas. Nelaimīgais skatījās ar šausmu pilnām un izvalbītām acīm, sita sev pa lūpām, bet tas neko nemainīja, viņš palika pilnībā mēms. Šajā piemērā ir labi redzams, cik bīstami ir aiziet pārāk tālu eksperimentos ar sātanu un tumsas spēkiem. Nedomājot par sekām, tu vari pārkāpt šo pēdējo robežlīniju, un tad vairs nebūs iespēja atgriezties atpakaļ.

Dvēseļu aprūpes prakse rāda, ka ne tikai okulti saistītiem, bet arī atbrīvošanu piedzīvojušām dvēselēm ir raksturīga kaut kāda neizskaidrojama iekšēja tieksme pēc dažādām izpausmēm, kas saistīts ar neredzamo garu pasauli. Pie šādiem cilvēkiem, sātanam visvieglāk ir nākt „gaismas eņģeļa” izskatā, pie tam, visbiežāk, visādu garīgu pārdzīvojumu veidā – pēkšņi redzot kustīgas, mirdzošas, krāsainas lodes, ieraugot parādībā dažādus „svēto tēlus”, izjūtot patīkamu siltumu un citus līdzīgus fenomenus. Sevišķi bieži tas notiek ar tiem, kuri pagātnē ir nodarbojušies ar spiritismu, tas ir izsaukuši un izjautājuši mirušo garus, kuru vietā pie viņiem ieradās dēmoni un atbildēja uz uzdotajiem jautājumiem.

Cilvēkam, kurš ir lūdzis atbrīvošanas – atteikšanās lūgšanu un kļuvis brīvs no tumsības spēkiem, ir jāizdara sekojoši soļi – jāiznīcina visi priekšmeti, kas tādā vai citādā veidā ir bijuši saistīti ar sātanu un viņa tumsības spēkiem. Tās var būt dažādas figūriņas, suvenīri, statujiņas, kas dāvinātas un atvestas no zemēm, kur tiek atzīts budisms, hinduisms un dažādās izpausmēs esošais pagānisms. Iznīcināšanai jāpakļauj arī homeopātiskie, antropozofiskie un burvju, vārdotāju un šamaņu izgatavotie preparāti, uzlējumi un ziedes. Bez tam, ir jāsavāc visi mājās esošie ieraksti ar dažādām pop, rok grupām (ieskaitot arī tā sauktās kristīgās), attēli, sadzīves priekšmeti un apģērbi ar noslēpumainiem pagānisma rituālu un dievekļu attēliem, kā arī viss cits, kam varētu būt saistība ar okulto pasauli. No tā visa ir jāatbrīvojas visefektīvākajā veidā, piemēram, sadedzinot, salaužot gabalos, iemetot dziļos ūdeņos un tam līdzīgi.

Tāda rīcība nav fanātisms, bet kaut kas pilnīgi nepieciešams. Jo cilvēkiem ir žēl iznīcināt pirktas vai dāvinātas lietas, sevišķi zelta rotas zodiaka zīmju, pakava, čūskas, nagu un vēl kādu šaubīgu veidojumu izskatā. Ejot uz kompromisu, viņi dāvina šos priekšmetus saviem paziņām vai nodod uzpirkšanas punktos, saņemot atpakaļ kaut nelielu daļu no iztērētajiem līdzekļiem. Tā rīkojoties viņi nedomā par to, ka izmantos naudu, kas iegūta par zeltu, kas bija veltīts tam, kas tur bija attēlots, bet nododot šādas rotas citiem, viņi nodod līdzi arī to lāstu, ko tas sevī nes. Tātad, radikāla jebkādu priekšmetu, kas saistīti ar okultisma lāstu, iznīcināšana ir vienīgais veids kā atbrīvoties no visa tā, ko tas var atnest sev līdzi.

Kā apstiprinājumu tam, to gribētos ilustrēt ar kādu piemēru no vienas kristietes dzīves, kuru viņa pati lūdza iekļaut šajā grāmatā. Kārtējo reizi viesojoties pie saviem radiniekiem, viņa, kā dāvanu no savas audžu mātes, saņēma skaistu, melnu, smalkā tamborējumā veidotu šallīti. To dāvinot, vecā sieviete teica, ka tā esot kā ģimenes relikvija, kas pa sieviešu līniju tiek nodota no paaudzes paaudzē. Tādā veidā šis galvas ģērbs ir ceļojis no rokas rokā daudzu paaudžu garumā, bet izskatījās kā jauns. Tā kā pēdējai tās īpašniecei nebija savas meitas, viņa nolēma „stafeti” turpināt, nododot to savai audžumeitai. Glaimota tādēļ, ka viņai ir izrādīts tāds gods, kristiete ar pateicību pieņēma šo „dārgo dāvanu” un kārtīgi izpriecājusies par to, nolika skapī, lai izdevīgā brīdī uzliktu.

Ar laiku šajā ģimenē, kas jau tā cieta no okultās apsēstības, lietas kļuva vēl sliktākas. Sievietes neticīgais vīrs šausmīgi dzēra. Bērni kliedzot modās pa naktīm, jo viņus sapņos mocīja briesmoņi. Vēl viņos iedzina šausmas biedējoši, izplūduši, želejveidīgi, tēli, kas lidinājās pa dzīvokli. Pašai sievietei, kura bija ļoti dzīvespriecīga, aktīva un enerģiska, sākās depresijas lēkmes, kas noveda līdz izmisumam. Tas viss lika viņai ieiet gavēnī un pastiprināti lūgt, lai Tas Kungs atklāj, kas ir visa notiekošā iemesls. Debesu Tēvs atbildēja uz Sava bērna lūgšanām, skaidri norādot uz dāvināto šallīti. Kaut, cilvēcīgi spriežot, viņai bija žēl šo skaisto lietiņu, viņa tomēr izlēma to sadedzināt. Bet kāds izbrīns viņu pārņēma, kad, neskatoties uz visu piepūli to aizdedzināt, no smalkiem, dabīgās šķiedras diegiem tamborētā šallīte, neaizdegās. Ugunij nebija varas pār to.

Šādas parādības satriekta, kristiete ataicināja pie sevis kādu brāli – kalpotāju, kurš atnāca, paņemot līdzi nelielu benzīna kanniņu. Viņi kopā aizbrauca uz tuvējo mežu, bagātīgi aplēja šalli ar benzīnu un atkal mēģināja aizdedzināt, bet, diemžēl... Uguns mēles plivinājās starp valdziņiem, bet pašu tamborējumu neskāra. Šāda bilde iedvesa šausmas un redzami demonstrēja šajā izstrādājumā ielikto vareno dēmonisko spēku. Viņi vairāk kā stundu neveiksmīgi noņēmās, lai savu darbu izdarītu līdz galam, bet tā arī nevarēja to izdarīt. Ar degvielu piesūcinātā, papīriem un zariem apkrautā šallīte palika nebojāta, bet viss apkārtējais sadega. Beigu beigās viņiem nekas cits neatlika kā vienkārši ierakt to zemē. Tikai pēc tam kristietes sirdī atgriezās ilgotais miers.

Kā redziet, pret šādām lietām nevar vieglprātīgi attiekties, jo tam visam ir nopietnas sekas. Šajā gadījumā var pieņemt, ka viena no šīs dzimtas pārstāvēm (bet tas varēja būt noticis XVIII gs. beigās, XIX gs. sākumā) tādā veidā „apbalvoja” nākamās paaudzes ar smagu okultu lāstu, kurš, daudzu gadu desmitu garumā, vienu ģimeni pēc otras, pārvērta gruvešos. Līdzīgā veidā, šādu lietu īpašnieki var tikt veltīti sātanam, apdāvināti ar pārdabiskām spējām, kļūt par magiem un ekstrasensiem, „ārstēt” cilvēkus un dzīvniekus, pareģot nākotni, redzēt neredzamo, kontaktēties ar mirušo gariem, pieburt slimību, uzlikt lāstu, veikt daudz ko citu, kas ir ārpus parastajām cilvēciskajām spējām. Sātans nesnauž. Viņš izmanto cilvēku ziņkārību un zinātkāri, kā arī vēlēšanos izzināt neaizsniedzamo, lai varētu atvērt ceļu uz viņu dvēselēm un iegūt pār viņiem varu.

Visgrūtākie gadījumi dvēseļu aprūpes praksē ir gadījumi, kad okultā verdzība ir savienojumā ar psihiskām slimībām un dažāda veida apsēstībām, kuras nevar, īsumā, dažos teikumos, aprakstīt. Tādēļ ar šīm dvēseļu aprūpes sadaļām ir jāiepazīstas tam speciāli veltītajā literatūrā. Attiecībā uz pirmo, gribētos teikt, ka esot okultā atkarībā līdzi ejošie psihes traucējumi, tādi kā: maniakālās depresijas sindroms, dažāda veida psihozes un šizofrēnija, kuras pavada nospiestība, apspiestība, lielummānija un balsu dzirdēšana, dvēseļu aprūpētājam nepieciešams zināšanu minimums medicīnā par šādiem stāvokļiem. Tādēļ, būtu labi izstudēt speciālo literatūru, vai vēl labāk apmeklēt specializētus kursus. Optimāls risinājums ir dvēseļu aprūpes kalpošana apvienojumā ar ārsta profesiju, bet tas, diemžēl, ir salīdzinoši rets gadījums. No savas personīgās ārsta un dvēseļu aprūpētāja prakses varu izstāstīt vienu piemēru, kas lika man daudz domāt, salīdzināt un analizēt dzirdēto un redzēto, pirms nonākt pie secinājuma, ka vienā konkrētā gadījumā bija redzama izteikta okulta saistība apvienojumā ar mantojumā nodotu šizofrēniju, un tas bija tā.

Meklējot garīgo palīdzību, pie manis vērsās kāda jauna, tikko ieticējusi meitene, kura pirmās sarunas laikā atstāja patiesas kristietes iespaidu, kura meklē patiesu attīrīšanos un svētošanos. Neskatoties uz to, ka viņai vēl nebija pat deviņpadsmit gadu, viņas pagātni izraibināja neskaitāmi kontakti ar okulto pasauli un seksuālie grēki. No agras bērnības viņu nomocīja nakts biedēkļi un šausmīgi sapņi, kas lika domāt par mantotu lāstu vai viņas „ārstēšanu” bērnībā ar burvestību metodēm un līdzekļiem. Pārsteidza arī viņas seksuālo domu netīrība un tieksme pēc visa mistiskā. Viņa lasīja horoskopus, grāmatas par NLO un dvēseles astrālajiem ceļojumiem, piedalījās spiritisma seansos un bija medijs. Bez tam, viņa dzirdēja daudzas balsis, kuras pēc viņas ieticēšanas izmainīja savu raksturu – no pavēlošām un valdonīgām pārvēršoties maigās un pamācošās, ko viņa, protams, uzskatīja par Dieva vadību. Bez tam, viņai bieži bija redzējumi, kas pēc atgriešanās arī izmainīja savu raksturu – no šausminošiem uz patīkamiem, – gaišu būtņu parādīšanās, kas līdzīgas jaukiem eņģeļiem.

Šī meitene vairākkārtīgi iznesa gaismā savus grēkus un tad pieņēma ūdens kristību. Par viņu vairākkārtīgi lūdza atzīti garīgi spēcīgi Dieva vīri, pārliecinot, lai viņa tic pilnīgai atbrīvošanai. Viņa aktīvi piedalījās savas draudzes dzīvē, dziedāja korī. Tā pagāja divi gadi, kuros viņa periodiski nāca uz dvēseles aprūpes sarunām. Pirmais, kas radīja aizdomas par līdzās esošo šizofrēniju, – bija pieaugošs domu haotiskums un nespēja konkrēti izstāstīt savus „garīgos” pārdzīvojumus. Vēlāk, uzmanīgu darīja spilgti izteiktas „augstvērtīgas”, bet patiesībā murgainas idejas, rupjš emocionāls defekts un pazīmes, kas liecina par pakāpeniskām personības izmaiņām un sabrukumu. Arvien vairāk nostiprinoties savos pieņēmumos, es satikos ar viņas māti, kura atļāvās pastāstīt, ka meitenes tēvs ir nevis tagadējais patēvs, bet cilvēks, kurš cieta no šizofrēnijas. Pēc meitenes ievietošanas psihiatriskajā slimnīcā, diagnoze apstiprinājās, un viņa kļuva par pastāvīgu tās pacienti, periodiski veselu gadu un pat ilgāk intensīvi ārstējoties.

Kas attiecas uz apsēstu cilvēku dvēseļu aprūpi, tad ņemot vērā šīs tēmas plašumu un šīs kalpošanas specifiku, kas varētu šokēt plašu auditoriju, varu tikai īsumā pateikt, ka atšķirībā no visiem citiem minētajiem gadījumiem, šeit pūles, kas pieliktas tikai no dvēseļu aprūpētāja puses, būs par maz. Ir nepieciešama ticībā spēcīgu, garīgi pieredzējušu un varbūt pat attiecīgi apdāvinātu Dieva vīru, kā arī aizlūdzēju, kas gavēnī un pastiprinātā modrībā spējīgi iestāties gan par kalpotājiem, gan velna mocītajām dvēselēm, pieaicināšana, laikā kad tiks īstenota cīņa ar dēmoniem un ļaunajiem gariem, kas valda cilvēkā. Virspusēja un atvieglināta pieeja šim jautājumam beidzas nevis ar uzvaru, bet sakāvi un rūgtu vilšanos.

Noslēgumā var piebilst, ka ķeroties pie palīdzības sniegšanas okulti atkarīgiem cilvēkiem, dvēseļu aprūpētājam ir jāatceras par iespēju, ka pasaules telpas ļaunie gari uzbruks un atriebsies. Šie uzbrukumi vienmēr ir vērsti pret tiem, kuri iestājas par šādiem nelaimīgajiem, sevišķi, ja viņi ir spēcīgā atkarībā vai apsēsti. Bez tam, sātans savu niknumu izlej ne tikai pār pašu kalpotāju, bet arī pār viņa ģimenes locekļiem, kas izpaužas kā slimības, finansiālas problēmas, dažādas nelaimes un bēdas, kā arī aprunāšana un apmelojumi, kurus izplata, lai cik paradoksāli tas būtu, paši okulti saistītie cilvēki un ticības brāļi un māsas. Paciešot šos uzbrukumus, ir jāatceras arī tas, ka viss ir Dieva kontrolēts un Viņš nepieļaus neko, kas ir pāri mūsu spēkiem.

NĀKAMĀ NODAĻA