8.nodaļa
SVĒTOŠANĀS UN DVĒSEĻU APRŪPES KALPOŠANAS “ZEMŪDENS AKMEŅI”

Daudzi no mums zina, kādus nāvīgus draudus sevī slēpj briesmas, ko nevaram ieraudzīt ar savām acīm. Pie tām pieder zemūdens koraļļu rifi un zemūdens klintis, kā arī peldoši ledus kalni – aisbergi, ar ko reiz sadūrās un nogrima „nenogremdējamais” kuģis „Titāniks”. Savā viltībā tiem līdzīgi ir smilšu sēkļi, kur var uzsēsties un palikt kuģi, kā arī, pirmajā mirklī nepamanāmās zemūdens straumes, kuras vājāku peldētāju var ievilkt jūras dziļumā, vai ar zaļu sūnu klātie cinīši, kuriem uzkāpjot, cilvēks var tikt ievilkts staignā purvā. Bēdīgi slavens ir arī „Bermudu trijstūris”, kur daudzu gadu garumā bez pēdām pazuda tvaikoņi un lidmašīnas.

Kad domā par tādu šaušalīgu apdraudējumu, kas klusītiņām tev uzglūn, kļūst baisi no apziņas, ka tu šādas situācijas nevari iepriekš paredzēt un no tām izvairīties. To saprotot, cilvēki veic dažādus drošības pasākumus, lai kaut kā sevi pasargātu no jaunām nelaimēm, mācoties no tā, kas jau ir bijis. Tieši tāpat ir jārīkojas dvēseļu aprūpē un svēttapšanas procesā, kur arī mēdz būt sava veida „zemūdens akmeņi”, kuri var mūs nogremdēt ne tikai bezcerībā, bet arī mūžīgajā pazušanā.

Katrs no mums var iekļūt šādās viltīgās lamatās, arī dvēseļu aprūpētājs, pie tam, tas notiek tad, kad mēs pārstājam būt modri un pārkāpjam kādas robežas, aiz kurām mūs sagaida sātans. Briesmīgi neieredzot attīrīšanos, svētošanos un dvēseļu aprūpes kalpošanu, kas viņa tumsības valstībai nodara lielus zaudējumus, viņš pieliek daudz pūļu, lai to apstādinātu, vai, vismaz, nomelnotu. Šāda mērķa vadīts, viņš kārdina dvēseļu aprūpētāju vai to dvēseli, kura ir atnākusi, vedinot viņus uz rīcību, kas varētu iznīcināt tik vērtīgo Dieva darbu. Lai saprastu sātana līkločus un varētu nostāties savas sirds sardzē, no sākuma aplūkosim tās briesmas, kas draud dvēselei, kas tiecas uz attīrīšanos un svētošanos.

1. Pirmkārt, – viņš dara visu iespējamo, lai liktu cilvēkam vilties un tādā veidā atņemtu vēlēšanos iet tālāk šajā virzienā. Tamdēļ, viņš mudina uz darbībām, kuras it kā norāda uz gatavību pazemoties un nožēlot grēkus, tomēr ir kļūdainas. Piemēram, var sastapt tādus ticīgos, kuri sirdsapziņas un Svētā Gara apsūdzēti, ilgi nedomājot, iet un visas draudzes priekšā izsūdz savus grēkus. Tāda publiska grēksūdze un grēku nožēla, kā likums, nedod neko labu. Jo dievkalpojumā parasti piedalās ne tikai draudzes locekļi, bet arī viesi un vēl nestabili savā ticībā jaunatgrieztie, kuri daudz ko vēl nesaprot un kurus šāda kristiešu rīcība var ne tikai samulsināt, bet pat atbaidīt. Bez tam, ne visi kristieši ir spējīgi izturēt dzirdētā smagumu. Var gadīties, ka uzzinot brāļa vai māsas noslēpumu, daži no tiem var savā sirdī viņu nosodīt un sākt aprunāt vai baumot. Tas, ne tikai nepalīdzēs dvēselei, kura nožēloja grēkus, bet liks nožēlot izdarīto un dot solījumu, ka nekad vairs ne ko tādu neatkārtos. Tādā veidā velns viegli sasniedz savu mērķi – uz ilgu laiku vai pat uz visiem laikiem atņemot dvēselei vēlēšanos sakārtot savu dzīvi. Draudzes priekšā visiem jālūdz piedošana tikai par tiem sliktajiem vārdiem un rīcību, kurus visi zina, vai arī tad, ja esam devuši iemeslu nosodījumam, esam bijuši citiem par kārdinājumu un piedauzību. Kas attiecas uz personīgajiem grēkiem, kurus neviens nezina, tos labāk ir nest Tā Kunga priekšā savā lūgšanā, vai izstāstīt dvēseļu aprūpētājam, bet nedarīt zināmus visiem, jo tas viņiem nenāks par labu.

2. Nākamā kļūda, kas var tikt pieļauta attīrīšanās un svētošanās procesā ir – sākt atklāt savus seksuālos grēkus savam vīram vai sievai. Protams, neviens nevar mums aizliegt to darīt. Daži vīri un sievas pat pieprasa tādu grēksūdzi. Diemžēl, dzīve un dvēseļu aprūpes prakse rāda, ka šādas atzīšanās ne tikai neatrisina, bet vēl jo vairāk saasina ģimenes dzīves problēmas. Kaut bieži laulātie apgalvo, ka varēs to izturēt, patiesībā tas viņiem ir ļoti grūti. Citus kritienus un kļūdas viņi pieņem samērā viegli, bet netiklību un laulības pārkāpšanu, nerunājot jau par vairākkārtīgu neuzticību, tas otrai pusei iecērt tik dziļu psihisku traumu, ka saindē visu turpmāko ģimenes dzīvi. Un, pat, ja vīrs vai sieva saka, ka ir piedevuši, ģimenes konfliktos un krīžu laikos, stāstītais uzpeld atmiņā, kļūst par neuzticēšanās, greizsirdības, aizdomu, apvainojumu, pārmetumu, aizvainojumu iemeslu un pat kļūst par cēloni nodevībai. Nereti šādu cilvēku laulības dzīve beidzas ar šķiršanos. Atzīties kādreiz izdarītā seksuālā grēkā vajag tikai tad, ja vainīgā puse nešaubās, ka vīrs (sieva) to nojauš un bez tam sen zina. Tad dziļa grēka nožēla viņas (viņa) priekšā un sirsnīga piedošanas lūgšana, vienkārši ir nepieciešama. Visi pārējie gadījumi, kas attiecas uz dzīves intīmo pusi, saistās ar dvēseles aprūpi.

3. Vēl kāda triks, ko sātans pielieto, attiecībā uz dvēselēm, kas tiecas uz svēttapšanu, – viltoSvēto Garu, kurš atver mūsu acis, lai ieraugām savus grēkus. Izmantojot ciešanas un spilgti izteikto paša grēcīguma atziņu, kā arī cilvēka neinformētību šajā jautājumā, viņš pievienojas attīrīšanās procesam un sāk mocīt un atņemt spēku, apvainojot te vienā, te otrā grēkā, dažreiz pat „atgādinot” to, kas patiesībā vispār nav bijis. Šī svešā balss, kas uzdod sevi par mūsu sirdsapziņas balsi, komandē, liek, pieprasa un piespiež darīt ko tādu, kas ir ārpus visiem veselā saprāta ietvariem. Tādos gadījumos, vislabāk, ir pārstāt tai paklausīt un, pie pirmās izdevības, vērsties pie pieredzējuša dvēseļu aprūpētāja vai kāda cita kalpotāja, kurš palīdzēs tikt skaidrībā ar šo situāciju un atmaskos velna mahinācijas. Ja to neizdarīs, viegli var iekrist maldos un aiziet nepareizajā virzienā, esot pārliecinātam, ka tiec Svētā Gara vadīts.

4. Attīrīšanās un svētošanās „zemūdens akmens” ir arī pārmērīga emocionalitāte uztverot to, ko mums atklāj Tas Kungs, vai to, ko mums domās ieliek sātans. Tad vieni sāk noskumt un izmist, uzskatot sevi par šausmīgiem grēciniekiem, kuriem Dievs vairs nevar piedot un tādā veidā nonāk garīgā strupceļā, gaidot nenovēršamu sodu, kas nāks pār viņiem. Citi arī krīt galējībā, sākot „zvanīt visus trauksmes zvanus” un brauc simtiem vai tūkstošiem kilometru, cerībā satikt cilvēku, kurš ar vienu mājienu atrisinās visas viņu problēmas. Tādiem cilvēkiem reizi pār visām reizēm vajag atcerēties, ka mēs esam tāda Dieva bērni, Kuram „žēlastība ir augstāka par tiesu”, un, ka viss, ko Viņš iesāk, Viņš noved līdz galam un nekad nesteidzas, un nekad nenokavē. Viņam visam ir savs laiks un Savs plāns katrai dvēselei. Tas Kungs nenoplūc negatavus augļus, bet dod iespēju tiem nogatavoties, vai, runājot garīgi, no sākuma aizved dvēseli līdz sapratnei, kas tieši viņai ir galvenais, un tikai pēc tam īsteno dzīvē nodomāto. Skrienot pa priekšu var sastrādāt tik daudz nelaimju, ka pēc tam mocīsies gadiem, kamēr atraisīsi to, ko pats esi samezglojis.

Izņemot slēptos „zemūdens akmeņus”, kuri sagaida kristieti viņa attīrīšanās un svētošanās ceļā, ir arī briesmas, kuras uzglūn ne tikai cilvēkam, kurš vēršas pēc dvēseļu aprūpes palīdzības, bet arī pašam dvēseļu aprūpētājam.

1. Kas attiecas uz pirmo gadījumu, tad šeit sātans izmanto mūsu pieķeršanos, kura rodas kā atbildes reakcija uz mums izrādīto sirsnīgo iejūtību, cilvēcisko līdzdalību, sapratni, līdzjūtību un gatavību palīdzēt. Atklātās sarunas, kas ir dvēseļu aprūpes pamatos, noved pie īpašas uzticēšanās un labvēlības veidošanās. Tas veicina atkārtotu kontaktēšanos, sevišķi tad, ja tas notiek ar garīgi nobriedušu kristieti un tāda tikšanās garīgi bagātina. Jo katrs cilvēks novērtē pamācības un gudrus padomus, sevišķi brīžos, kad viņam ir problēmas un tas ir īpaši nepieciešams. Tātad, dvēseļu aprūpes sākuma posmā pieķeršanās ir dabīga un pilnībā izskaidrojama. Bet gadās, ka tā ieilgst un, šis, mums tik vērtīgais cilvēks, izstumj no savas vietas Dievu, kļūstot par kristīgās dzīves normu, neko labu nenesot.

Tā kāda jauna sieviete, tik ļoti savā sirdī iemīlēja savu jauko, labo un atsaucīgo dvēseles aprūpētāju, ka, pārkāpjot visas veselā saprāta robežas, skuma, ilgojās un nevarēja atrast sev vietu, ja ilgu laiku nevarēja ar viņu satikties. Viņai nepietika ar vēstulēm un telefona zvaniem, viņa bij gatava vai katru mēnesi braukt trīssimt kilometru, lai tikai dažas stundas varētu pabūt kopā. Ar laiku šai dvēselei sāka nepietikt ar vārdiem, lai cik vērtīgi un sirsnīgi tie būtu. Viņa vēlējās pieskarties dvēseļu aprūpētājas rokām un sejai, piespiesties viņas krūtīm, sajust viņas miesas siltumu un maigumu. Tā, atbildot, kā māsa viņu apskāva un šad tad nobučoja uz vaiga, tādēļ, ka, vecuma ziņā, varēja būt viņas māte.

Bet pienāca brīdis, kad vētrainā jūtu izrādīšana, kas bija pārpludinājušas jauno sievieti, sāka sev pievērst apkārtējo cilvēku uzmanību, kuri ar smaidu teica, ka tāda mīlestība vairs neizskatās kristīga. Nevēloties kļūt par piedauzības akmeni, dvēseļu aprūpētāja nolēma pateikt savai aprūpējamai, lai viņa uzvedās atturīgāk, uz ko kā atbildes reakciju saņēma īstu histēriju. „Jūs mani nesaprotiet! – aizvainota viņa raudāja un kliedza. – Kā jūs varat būt dvēseļu aprūpētāja, ja varat tik ačgārni iztulkot manas jūtas!”. Nekādi vārdi, lai izskaidrotu situāciju, netika pieņemti, un tas viss beidzās ar to, ka apmeklētāja ar lielu troksni aizcirta aiz sevis durvis. Nogaidot pāris nedēļas, dvēseļu aprūpētāja piezvanīja un vēlreiz mēģināja izskaidroties, bet klausules otrā galā sadzirdēja atbildi: „Es ar jums nevēlos vairs neko kopīgu!”.

Kā redziet, cilvēciskā mīlestība ļoti ātri pārvēršas naidā, ja aiz tās slēpjas sātans un cenšas nomelnot Dieva darbu. Tam viņš izmanto visu iespējamo un jebkuru, tajā skaitā arī tos, kuri ir mūsu ticības brāļi un māsas.

2. Pārmērīga pieķeršanās dvēseļu aprūpētājam var kļūt vēl bīstamāka, pāraugot redzamā seksuālā interesē, ja tas ir starp dažādu dzimumu pārstāvjiem, kā tas ir redzams nākamajos divos piemēros.

Viens jauns kristietis aizrāvās ar savu dvēseļu aprūpētāju, kura bija divdesmit gadus vecāka un izturējās pret viņu kā pret dēlu. Nākot uz personīgām sarunām, viņš nesa viņai ziedus, joku veidā teica viņai komplimentus, tādā vai citā veidā palīdzēja, ja viņai tas bija nepieciešams, vienkārši, darīja visu iespējamo, lai iegūtu viņas labvēlību un īpašu uzticēšanos. Lieta nenonāca līdz nopietnam pavērsienam tikai tādēļ, ka Dievs, savai kalpotājai, atklāja izrādītās uzmanības un simpātiju patieso iemeslu un vedināja uz atklātu sarunu. Noklausoties maigo, bet stingro atmaskojumu un brīdinājumu, jaunais cilvēks piepildījās ar niknumu, kas ātri pārauga naidā. Vēloties atriebties par, kā viņam likās, aizskartajām „īstajām” jūtām, viņš pārtrauca jebkādus kontaktus ar savu garīgo māti un sāka viņu apliet ar „netīrumiem”, izsakot visādas neiedomājamas apsūdzības.

Nākošais gadījums bija ar dvēseļu aprūpētāju, kurš pagātnē bija bijis suteners, kuram ir darīšana ar sievietēm, kuras pārdod savu miesu. Brīnumainā veidā kļūstot ticīgam, viņš pārtrauca šo kaunpilno darbu un pēc dažiem gadiem kļuva par svētītu Dieva vīru, kurš daudziem parādīja ceļu pie Kristus. Šo cilvēku skaitā bija kāda meitene, kura pēc dažām dvēseļu aprūpes sarunām ar šo dvēseļu aprūpētāju, no visas sirds viņam pieķērās un, pašai nemanot, viņā iemīlējās. Diemžēl, kalpotājs, kurš daudzus gadus bija sevi sargājis no šī grēka, šajā gadījumā nebija modrs un, zaudējot pār sevi kontroli, sagrēkoja ar viņu, kas abiem beidzās ar visaptverošu garīgu sabrukumu.

Tādā veidā, pirmajā brīdī nevainīga cilvēciska pieķeršanās, kas rodas personīgu, tuvu kontaktu rezultātā, var izvērsties par lielu nelaimi kā dvēseļu aprūpētājam, tā viņa aizbilstamajam. Lūk, tādēļ, ja cilvēks ir vērsies pēc dvēseļu aprūpes palīdzības un tas ieilgst vairāk par dažiem mēnešiem, tā pārvēršas par miesīgu cilvēcisku mīlestību, pielūgšanu vai vēl sliktāk – par dzimumtieksmi. Tad būtu pareizi tādā vai citādā veidā pielikt tam punktu.

3. Cilvēkiem, kuri ilgu laiku apmeklē vienu un to pašu dvēseļu aprūpētāju, ir vēl kāda bīstamība, viņiem rodas nepieciešamība pēc pastāvīgas aprūpētāja palīdzības, kas var pāraugt atkarībā. Ar šo frāzi ir domāts tāds stāvoklis, kad cilvēks nevar paspert ne soli, neuzklausot sava garīgā skolotāja viedokli. Šādos gadījumos pat Dieva griba tiek izzināta balstoties tajā, ko, šādos vai citos apstākļos, vai situācijās teiks dvēseļu aprūpētājs. Kaut viena cilvēka ceļa rādīšana mazāk pieredzējušam kristietim pirmajā mirklī izskatās kā labs cilvēka paklausības paraugs tam, kurš ir zinošāks garīgajos jautājumos, tomēr patiesībā ir pašos pamatos slikta atkarības izpausme, kas norāda uz kļūdaini veiktu dvēseles aprūpi. Neiemācoties dzirdēt Tā Kunga balsi, izzināt Viņa gribu un pieņemt patstāvīgus lēmumus, šāda dvēsele atbildīgā brīdī var izrādīties pilnīgi bezpalīdzīga un piedzīvot pilnīgu garīgu sakāvi, ja kaut kādu iemeslu dēļ viņai būs liegta iespēja visu saskaņot ar savu dvēseļu aprūpētāju.

Piemēram, viens jauns kristietis, būdams pateicīgs par viņam izrādīto vērtīgo garīgo palīdzību, savā sirdī tik ļoti pieķērās savam dzīves pieredzes apgaismotajam sirmgalvim – dvēseļu aprūpētājam, ka nevarēja spert ne soli, pirms nebija lūdzis viņam padomu. Katru viņa vārdu viņš uzņēma kā Dieva vārdu, un nepamanīja, ka tajā vietā, lai meklētu kontaktu ar Dievu, meklē kontaktus ar šo kalpotāju, arvien vairāk iegrimstot redzamā atkarībā. Protams, tas nevarēja beigties ar kaut ko labu. Kad garīgais skolotājs aizgāja mūžībā, jauneklim it kā zeme pazuda zem kājām. Pat visparastākajās situācijās viņš jutās bezpalīdzīgs kā bērns, nezinot ko iesākt un kā rīkoties.

Kā redziet, sātans nesnauž un izmanto jebkuru iespēju, lai to labo, ko mums Debesu Tēvs dāvā kā garīgo palīdzību, izkropļotu un pārvērstu par savu bīstamo ieroci, kas vērsts pret mūsu dvēselēm, pie tam, savu vislielāko piepūli vēršot ne tik daudz uz tiem, kuriem ir nepieciešama dvēseļu aprūpe, bet pret pašu dvēseļu aprūpētāju, kurš, pat ja ir Dieva ielikts šajā kalpošanā, ir tikai cilvēks un var kļūdīties. To zinot, velns cenšas noķert savos tīklos tieši viņu, tādēļ ka, ja tāds kalpotājs kaut kur kļūdīsies, tas nekavējoties ietekmēs daudzas dvēseles, kuras vēršas pie viņa pēc palīdzības. Tas dod ienaidniekam iespēju pavairot savas uzvaras. Par nožēlu jāsaka, ka dzīves pieredze rāda, ka visbiežāk sastopamās garīgās lamatas dvēseļu aprūpētājam ir tās ļaunās cilvēka īpašības, kas var attīstīties viņa kalpošanas laikā.

1. Personas lepnums, pašpaļāvība un augstprātība. Labi zinot, pie kā šie grēki noved, un esot tam, kurš pirmais sevī tos dzemdināja, velns cenšas šajos tīklos noķert arī dvēseļu aprūpētāju, un tam ir daudz iespēju. Jo tāds kalpotājs visu laiku pamāca un brīdina. Viņam uzticas, lūdz padomu, interesējas par viņa viedokli un izrāda atzinību par doto garīgo palīdzību. Ja kalpotājs vai kalpotāja tajā visā zaudē kontroli pār sevi un nav modri, pieņemot pateicības vārdus, uzslavas un sajūsmas apliecinājumus, tad viņiem ir ļoti viegli nonākt līdz pārākuma apziņai un garīgai augstprātībai. Kristīgajā dzīvē sasniedzot kaut ko vairāk nekā citi, var, nemaz to nepamanot, iekrist bedrē, paaugstinoties pār tiem, kuri līdz tam vēl „nav izauguši”, aizmirstot, ka jebkāda lepnība (tajā skaitā arī garīgā) ir priekšvēstnesis apkaunojumam un krišanai.

Bez tam, demonstrējot nevis Dieva, bet savu aktivitāti, var kļūt ciets un neiejūtīgs, pieprasot no citiem to, ko pats jau ir sasniedzis. Nevajag aizmirst, ka katras dvēseles glābšanās ceļš ir individuāls. Dievam nav noteiktu šablonu un iepriekš sagatavotu paraugu, pēc kuriem visi būtu tiem jāpielāgo. Bieži vien Tas Kungs skatās uz lietām pavisam citādāk, nekā mēs, cilvēki. Dvēseļu aprūpes kalpošanā var sastapt ticīgos, kuri visu dzīvi, liekās, ir palikuši garīga zīdaiņa līmenī, tā arī neiepazīstot īpašus Dieva dziļumus, bet kādos, īpaši grūtos dzīves apstākļos vai mokoši grūtās ciešanās, ir izrādījuši tādu vīrišķību, ticību un paļaušanos uz To Kungu, ka ir izbrīnījuši ar savu kristietību ne tikai ticības brāļus un māsas, bet pat pilnīgi neticīgus cilvēkus.

Tā piemēram, kāda kristiete, kura iepazina To Kungu tikai piecus gadus atpakaļ, saslima ar aknu vēzi. Ārstu paziņojumu par to, ka viņas dienas ir skaitītas, viņa pieņēma ar vīrišķību un mieru, pasakot, ka redz tajā Dieva gribu, par ko ārsti bija vienkārši satriekti. Izjūtot pret viņu dziļu cieņu, viņi savu nakts dežūru laikā bieži ielūkojās palātā un ilgi nosēdēja pie viņas gultas, izjautājot par kristietību, kas pirms nāves dod viņai tik daudz ticības un spēju paļauties. Viņus pārsteidza vienkāršā un patiesā liecība par to, ar kādu prieku viņa gatavojas satikt savu Glābēju, kurš par viņu pie Golgātas krusta ir atdevis Savu dzīvību. Viņas neticīgie bērni un vīrs, kuri iepriekš pat nevēlējās dzirdēt par Dievu, atrodoties pie viņas nāves gultas, raudāja, uzklausot mātes un sievas vārdus.

Radinieki, draugi un paziņas, kuri viņu pazina pirms slimības, labprāt apmeklēja šo cietēju, jo no viņas staroja, kaut kāds, cilvēka prātam neizprotams, pārdabisks miers un iekšēja gaisma, kas ar neatturamu spēku vilka pie sevis. No palātas viņi izgāja ar domām par dzīves jēgu. Tā, savas smagās slimības laikā, viņa bija par lielu svētību daudziem cilvēkiem, un tā ar savu nāvi, pagodināja To Kungu. Viņas bērēs bija tik daudz ļaužu, ka no malas skatoties likās, ka ir miris kāds neparasts vai slavens cilvēks.

2. Dvēseļu aprūpētājam (kā arī jeb kuram citam Dieva kalpam) vēl par vienām viltīgām sātana lamatām var kļūt viņa pārliecība par savu nespēju sagrēkot, kad viņš ir pārliecināts, ka, lai nu kurš, bet viņš, ar savu vareno garīgo pieredzi un zināšanām par ienaidnieka viltībām kārdinājumos, neļaus sev aiziet pārāk tālu. Cik jau ir tādu, kuri, paļaujoties uz savu spēju pretoties vilinājumiem, iekrituši tieši tajās bedrēs, kur nu nekādi nedomāja atrasties! Ļoti bieži kas tāds notiek ar tiem, kuri ar nepatiku uzlūko netikļus un laulības pārkāpējus. Gāja laiks, un viņi paši krita šajos grēkos, pie tam, visneticamākajā veidā. Līdzīgi notika ar tiem, kuriem nebija nekādas līdzjūtības pret netikļiem, kuri nožēloja savu grēku, izteicot viņiem visbargāko spriedumu, un tajā pašā laikā, aizmirstot Jēzus vārdus, ko Viņš teica sievietei, kura bija pieķerta laulības pārkāpšanā un viņa būtu jānomētā akmeņiem: „Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!” (Jņ. 8:11).

Tā, kāds vecāka gadagājuma mācītājs, kurš bija arī dvēseļu aprūpētājs, sev bija izveidojis likumu, ka visi netikļi un laulības pārkāpēji līdz Kristus atnākšanai ir jāizdzen no baznīcas. Taču, pienāca stunda, kad Dievs pieļāva, ka viņš pats ar savu kaimiņieni krita laulības pārkāpšanā, pēc kuras, rāva vai matus sev no galvas un atkārtoja: „Es – laulības pārkāpējs! Ak, Dievs! Es esmu trakākais laulības pārkāpējs! Nesaprotu, kā es varēju līdz tam nonākt! Es taču biju pilnīgi pārliecināts, ka ne uz ko tādu neesmu spējīgs, – un še tev!.. Ko es esmu sastrādājis!.. Ak, Kungs, ko es esmu izdarījis!” Dievs pieļāva šī cilvēka krišanu tādēļ, ka viņam nebija līdzjūtības pret tiem, kuri pelnos sēdēdami, nožēloja šo grēku. Jo Bībele jau ne velti saka: „Jo tiesa ir bez žēlastības tam, kas neparāda žēlastību...” (Jēk. 2:13).

Ja cilvēku cienīts, izslavēts un godāts dvēseļu aprūpētājs sāk ticēt tam, ka viņš ir īpašs un vienreizējs, tad viņam nemanāmi var piezagties pārliecība, ka attiecībā pret viņu, Dievs var izrādīt iecietību tajā, kas priekš citiem nav pieļaujams. Šāda iemesla dēļ, viņš var atļauties darīt tādas lietas, no kurām citus, dvēseļu aprūpes sarunās, centās pasargāt. Tādā veidā tiek sagatavota augsne apkaunojumam un kaunpilnai krišanai, kas visbiežāk mēdz būt netiklība un laulības pārkāpšana.

3. Aizbilstamā atklātība un pilnīga uzticēšanās var novest pie tā, ka dvēseļu aprūpētājā rodas simpātijas, kas visai drīz var pāraugt seksuālā interesē, ja abi ir dažādu dzimumu pārstāvji, pie tam, pat ievērojama gadu starpība tam nav šķērslis. Diemžēl, šādas lietas notiek visai bieži, un tādēļ, nevar par to klusēt vai nepievērst tam uzmanību. Šāds piemērs: viens svētīts Dieva kalps, kurš bija mācītājs vecumā pāri piecdesmit un dvēseļu aprūpētājs, pēc vairākām uzticības pilnām sarunām ar jaunu un ļoti simpātisku māsu iekš Tā Kunga, pazaudēja jebkādu kontroli pār sevi un nevaldāmi viņā iemīlējās. Sākumā viņš centās cīnīties ar šīm jūtām, visādi tās slēpjot no viņas, bet pienāca stunda, kad apburošā vienkāršība, atvērtība un pilnīgā šīs jaunieticējušās dvēseles uzticēšanās viņam, padarīja savu darbu. Sieviete bija 22 gadus jaunāka par viņu, tādēļ, uztverot viņa iemīlējušos skatienus, novērtēja tos kā tēvišķu mīlestību un neredzēja tur neko nosodāmu.

Noķerot dvēseļu aprūpētāju uz iedegušās kaisles āķa, velns viņu vairs nelaida vaļā, aizvien vairāk un vairāk pada­rot to garīgi aklu. Izmantojot to, ka kristiete savās sarunās stāstīja par problēmām ar vīru, dvēseļu aprūpētājs sāka viņu veikli noskaņot pret vīru, tā ienesot ģimenē šķelšanos. Bet, kad viņa atklāja, ka interesējas par citiem vīriešiem, jo ar vīru nav sirsnīgas tuvības, un domas rosās ap laulības pārkāpšanu, viņš to pieņēma ar sapratni un līdzjūtību, pārliecinot, ka šāds stāvoklis ir dabīgs un pilnīgi izskaidrojams. Pagāja daži mēneši un, zaudējot pār sevi jebkādu kontroli, dvēseļu aprūpētājs sāka šo nepieredzējušo dvēseli rosināt uz kopdzīvi, pārliecinot, ka tādā veidā viņa atbrīvosies no dzimumtieksmes, kas viņu pastāvīgi vajā.

Neiedziļinoties šī šokējošā notikuma detaļās, kur aiz „dievbijības” maskas slēpās smalka pievilšana, gribās vien piebilst, ka laulības pārkāpšana šajā gadījumā nenotika tikai tādēļ, ka Dievs iežēlojās par upuri, kurš izmocīts un galīgā nesaprašanā sauca uz To Kungu, iejaucās un pilnībā sagrāva šo kaunpilno lietu. Pēc notikušā dvēseļu aprūpētājs tika pavisam atstādināts no savas kalpošanas un pēc neilga laika nomira, bet cietusī sieviete vēl ilgi savā dvēselē vaidēja, apzinoties, cik tuvu bija atradusies bezdibeņa malai.

4. Cilvēka vaiga uzlūkošana. Tāda uzvedība dvēseļu aprūpētājam var būt attiecībā uz tiem cilvēkiem, kuri kā pateicības apliecinājumu, vai kādu citu savu apsvērumu dēļ, dāvina viņam dāvanas, vai laiku pa laikam dod naudu. Jūtoties kā parādnieks, kalpotājs var zaudēt objektivitāti un tādām personām sākt veltīt vairāk uzmanības, vai grēksūdzē kļūt maigākam un pielaidīgākam. Protams, tas nenozīmē, ka, ja no aizbilstamā puses ir kādas mīlestības un atzinības izpausmes, tad dvēseļu aprūpētājam šausmās ir no viņa jānovēršas. Tomēr, ja dāvanu pieņemšanas kļūst par uzvedības normu, tad tā ir ne tikai pilna bīstamību, bet arī met ēnu uz pašu kalpotāju, tā arī uz viņa kalpošanu, kurai vienmēr jābūt nesavtīgai.

5. Līdzīgi kā citiem Dieva kalpiem, arī dvēseļu aprūpētājam ir bīstamība pielietot pašreklāmu, ja viņš pārāk daudz stāsta par to, kādas svētības un garīgās uzvaras piedzīvo cilvēki, kuri vērsušies pie viņa pēc palīdzības. Pie tam, tiek pasvītrota ne Svētā Gara darbība, bet pūles, ko viņš pats ir pielicis. Palīdzot dvēselēm, kuras pie viņa nāk, dvēseļu aprūpētājs nedrīkst aizmirst, ka galvenais virzošais spēks šajā kalpošanā ir nevis viņš, bet Tas, Kurš viņu šajā kalpošanā ir aicinājis, piešķīris autoritāti, spēku un nepieciešamo gudrību no augšienes. Reiz, Tā Kunga teiktie vārdi attiecas uz katru ticīgo un arī uz dvēseļu aprūpētāju un ir svarīgi katram patiesam Kristus sekotājam: „...jo bez Manis jūs ne nieka nespējat darīt.” (Jņ. 15:5).

6. Vēl kādas bīstamas durvis, caur kurām ieiet sātans un laupa mums svētības, ir cilvēciska skaudība un greizsirdība, kad dvēseļu aprūpētājs redz, ka kolēģis kalpo un strādā Tam Kungam ar lielākiem panākumiem. To pašu var attiecināt uz situāciju, kad tavs aizbilstamais, kādu iemeslu dēļ, pāriet pie kāda cita dvēseļu aprūpētāja. Parasti šāda pieeja nenoved ne pie kā laba, jo Dievs pārstāj svētīt cilvēka darbu, ja viņa sirdī iezogas un sāk sevi izpaust rūgtums.

Nevajag gaidīt un vēl jo vairāk, pieprasīt, ka tas, kurš ir nācis pie mums saņemt dvēseles aprūpi, nāks pie mums arī turpmāk. Jo, mēs visi Dieva rokās esam tikai rīki, kurus Viņš lieto kad, cik un kā Viņam tīk, kā Viņš vēlas. Kādā cilvēka garīgās attīstības pakāpē izmantojot vienu Savu trauku, Tas Kungs ir tiesīgs pēc tam izmantot kādu citu, un pirmajam pret to ir jāattiecas pilnīgi mierīgi. Jo nevar sevi uzskatīt par vienīgo, kas vislabāk var palīdzēt dvēselei. Jebkāda skaudības un greizsirdības izpausme no dvēseļu aprūpētāja puses liecina par pārāk lielo „ES” un garīgo lepnību, kam Dievs viennozīmīgi pretojas un, kas ne tikai neapliecina tuvību ar Dievu, bet pilnībā to izslēdz.

7. Taču, lai kāds drauds dvēseļu aprūpētājam būtu visas šīs uzskaitītās briesmas, vislielākais no tiem ir viens milzīgs „zemūdens akmens”, uz kura jau daudzi kalpotāji ir „krituši”, un tas saucas manipulācija. Ar manipulāciju tiek saprasta kādas personas spēja kontrolēt cilvēkus vai apstākļus negodīgos, maldinošos veidos, pārsvarā to darot personīgos, savtīgos nolūkos. Cilvēcīgo attiecību sfērā manipulācija ir viena indivīda visāda veida iedarbošanās uz otru indivīdu, lai pēdējais izpildītu pirmā gribu. Dvēseļu aprūpē par manipulāciju runā tajos gadījumos, kad kalpotājs ļaunos nolūkos izmanto savu stāvokli, un to cilvēku labvēlīgo attieksmi, kuri nāk pie viņa uz privātu sarunu. Jo, esot iesaistītam cilvēku slēptajos noslēpumos, ko viņi izsaka grēksūdzes laikā, dvēseļu aprūpētājs, pašam to nemanot, iegūst pār viņiem zināmu psiholoģisku varu, un bēdas viņam, ja viņš, uzspiežot savu viedokli, vai izdarot vieglu spiedienu lēmuma pieņemšanas brīdī, to izmantos par ļaunu cilvēkam.

Tāda cilvēku prātu un dvēseļu ietekmēšana var izpausties daudzos laicīgās un garīgās dzīves aspektos, bet visspilgtāk tas ir redzams dzīves drauga izvēlē. Dvēseļu aprūpētājs ar smalku mājienu, vai ar it kā nejauši par cilvēku izteiktu repliku, saved kopā sev tīkamus cilvēkus vai izjauc gaidāmās laulības, ja kādu iemeslu dēļ, viņam šīs personas nepatīk. Tāda iejaukšanās svešu cilvēku personīgajā dzīvē ir ne tikai noziegums pret tiem, kuri pie viņa nāk ar atklātu sirdi, bet arī tiešs izaicinājums Dievam, Kuram vienīgajam ir uz to tiesības.

Tai pašai sfērai pieder arī dvēseļu aprūpes izmantošana, lai pretnostatītu vīru sievai vai otrādi, tajos gadījumos, kad kāds no viņiem ir izgājis ārpus pieņemtām robežām, un tādēļ rodas nepieciešamība viņu padarīt pazemīgāku vai, vienkārši, salauzt. Tāda pieeja ir plaši sastopama dažādās viltus mācībās, sektās un kultos, kur dvēseļu aprūpe tiek ļoti atbalstīta un īpaši sludināta. Gadījumos, ja viens no viņu locekļiem, tādu vai citādu iemeslu dēļ vairs nepakļaujas kontrolei un neklausa vadībai, tad vadību nekas nevarēs apstādināt, lai atkal sev pakļautu dumpinieku. Šādu taktiku veicina šajās aprindās valdošā nošķirtība, kas vadītājiem dod iespēju smalki, viltīgi, un pats galvenais nesodīti, manipulēt ar savu sekotāju prātiem un dvēselēm tādā veidā, ka tie gadiem un gadu desmitiem atrodas pilnīgā atkarībā.

Šāda ačgārna cilvēku izmantošana jau vairs nav dvēseļu aprūpe, bet klaja nelikumība, kas agrāk vai vēlāk novedīs pie Dieva soda. Jo Tam Kungam ir pretīga jebkāda vardarbība cilvēkam pār cilvēku, kad viens savos netīrajos, savtīgajos nolūkos izmanto citu, sevišķi, ja tas attiecas uz kristiešiem un viņu garīgo dzīvi.

Sava veida bīstamie „zemūdens akmeņi” eksistē okulti saistītu cilvēku dvēseļu aprūpē. Visbiežāk tie ir dvēseļu aprūpētāja izdarīti pārsteidzīgi un kļūdaini secinājumi, kas ieved maldīgās domās. Par to iemeslu var kļūt sekojoši faktori:

a) Nemākulīgi vai nepareizi dvēseļu aprūpētāja uzdotie jautājumi cilvēkam, kurš cieš no okultās atkarības, kas pašu noved pie pilnīgas vai daļējas dezorientācijas.

b) Stāstu un liecību, ko par okulti atkarīgo teikuši citi cilvēki, izmantošana. Personīgu sarunu ar sirgstošo cilvēku nevar aizstāt ne ar ko citu, jo tas neizbēgami ievedīs maldos.

c) Dvēseļu aprūpētāja subjektīva attieksme pret uz grēksūdzi atnākušo okulti saistīto cilvēku. Tādā veidā rodas bīstamība nonākt pie neobjektīvām domām vai aizspriedumiem, kuri savukārt ieved maldos. Ne velti tautā saka: „Mēs cenšamies pierādīt to, kam ticam”. Objektivitātes un neitralitātes trūkums, attieksmē pret tiem, kuri meklē palīdzību, kļūst par iemeslu daudzām dvēseļu aprūpes kļūdām.

d) Neparastu izpausmju, kā halucinācijas un balsu dzirdēšana, un dažādu psihisku traucējumu skaidrošana kā okulto apsēstību. Nezinot šādu slimību simptomus: visa veida psihozes, šizofrēnija, baltās pelītes, mēnessērdzība, dažādas fobijas (uzmācīgas bailes) un tam līdzīgi, noved pie nepareizas cilvēka dvēseles stāvokļa diferenciālās diagnostikas.

e) Nesaprātīga garīga aktivitāte, kas rosina vienu otru aktīvu kristieti, kurš nav tam sagatavots un Dieva aicināts, ķerties pie okulti atkarīgu cilvēku dvēseļu aprūpes. Pat ja viņus vada līdzjūtība un žēlums pret šiem cilvēkiem un patiesa vēlēšanās palīdzēt, nevar steidzīgi ķerties pie šī darba nekonsultējoties ar garīgi vairāk pieredzējušiem kalpotājiem, vai nenodrošinoties ar spēcīgu aizlūdzēju grupu. Jo, ja cilvēks, bez Dieva dotas autoritātes un spēka no augšienes, iejaucas garīgajā pasaulē, tad nav izslēgtas smagas sekas, kas izpaužas sātana atriebībā gan pašam iebrucējam, gan viņa radiniekiem un tuviniekiem.

Par apstiprinājumu var kļūt šis, kādas kristietes, piemērs, kura līdzcietībā un žēlumā pret okulti atkarīgajiem cilvēkiem nolēma regulāri par viņiem lūgt. No sākuma viņai viss bija labi. Tie, par kuriem viņa aizlūdza Dieva priekšā, manīja redzamu sava stāvokļa uzlabojumu, kas, protams, viņu ļoti iedvesmoja. Uzzinot par viņas panākumiem, arī citi draudzes cilvēki, kas meklēja garīgu palīdzību, nāca pie viņas un lūdza iekļaut sevi aizlūgšanu sarakstā, un kristiete to labprāt darīja. Taču, pienāca brīdis, kad sieviete sajuta, ka ar viņu sāk notikt kaut kas ļauns. Viņai sākās mokošas galvas sāpes, uzradās neizskaidrojamas bailes, sāka mocīt biedējoši sapņi, no kuriem viņa modās ar dvēseli plosošu kliedzienu un mirka aukstos sviedros. Radās pārpratumi attiecībās ar vīru un viņas pieaugušajiem bērniem un kāda neredzama plaisa, kaut agrāk šī ģimene bija ļoti draudzīga. Viņas personīgais garīgais stāvoklis, ar laiku pasliktinājās. Lūgšanu laikā viņa juta kaut kādu iekšēju blokādi. Viņai pārstāja atklāties Dieva Vārds, kā tas bija sākumā. Brīžiem lūgšanu laikā rīkli sažņaudza krampjos, un viņa, burtiskā nozīmē, ar grūtībām izrunāja vārdus.

Tas viss viņu ļoti satrauca, un lika meklēt pieredzējušu dvēseļu aprūpētāju. Ilgstošā sarunā ar viņu, sieviete saprata, ka viņas satraucošā stāvokļa iemesls ir tas, ka pagātnē, kad viņa vēl bija neticīga, ir bijuši okulti grēki, kuri nekad nav iznesti gaismā un nav lūgta grēknožēlas lūgšana, atteicoties no sātana varas, kurš nekavējās to izmantot un aizskart viņu par to, ka tā uzdrīkstējās ielauzties viņa valstībā. Bija nepieciešamas daudzas lūgšanas, gavēņi un ilgstoša, brīžiem mokoša cīņa ar tumsas spēkiem, pirms viņa sajuta, ka sātans zaudē varu pār viņu un pamazām atlaiž.

Šīs nodaļas nobeigumā gribētos dod dažus padomus, kuri palīdzēs dvēseļu aprūpētājiem un visiem Dieva bērniem, kas ir spējīgi citiem piedāvāt savu palīdzību, izvairīties no garīgām briesmām un to sekām personīgajā dzīvē.

1. Vispirms, stāviet savas sirds un domu sardzē, brīžos, kad cilvēki jums izsaka pateicību un atzinību par viņiem veltīto laiku un sniegto palīdzību, kas, lūkojoties no cilvēciskā viedokļa, ir pareizi un dabīgi. Tādos brīžos vislabāk ir atbildēt, ka tu tikai pildi Dieva doto uzdevumu un kalpošanu, un tādēļ, visa pateicība pienākas Viņam. Palikt pazemībā palīdz arī tā fakta apziņa, ka tu citiem atdod tikai to, ko tev ir dāvājis Tas Kungs.

Bet tiem, kuri ļoti dāsni bārstās ar uzslavām un sajūsmas izpausmēm, var mierīgi un draudzīgi pateikt, ka tā rīkojoties, viņi, pašiem to nemanot, stipri palīdz sātanam, kurš tā vien meklē, kā varētu jūs novest līdz krišanai. Uzklausot šādu cilvēku vārdu plūdus, ir svarīgi vienmēr atcerēties, ka tieši tie, kuri īpaši slavē un pagodina mūs, vēlāk kļūst par ļaunākajiem un nesamierināmākajiem ienaidniekiem, kuri jūsu vārdu mīda dubļos un izplata visneiedomājamākās baumas un apmelojumus. Nedrīkst aizmirst arī to, ka jebkurš cilvēks ir ļoti nepastāvīgs. Šodien tu viņam esi elks, bet rīt viņš būs spējīgs tevi garīgi notriekt zemē un nežēlīgi, pats savām kājām, samīdīt.

2. Sargieties būt cilvēku vadonis un tēlot, ka esiet Dieva providence. Jūsu uzdevums nav viņus piesaistīt sev, bet rādīt viņiem ceļu pie Tā, Kurš ir spējīgs atrisināt visas viņu problēmas. Nopietns, domājošs un bijību Dieva priekšā izprotošs dvēseļu aprūpētājs nekad nepieļaus, ka tie, kuri pie viņa vēršas, kļūtu no viņa atkarīgi. Jūtot, ka cilvēks sāk nepārtraukti lūgt padomu, gandrīz vai visos dzīves jautājumos, un tādā veidā parāda, ka ir kļuvis atkarīgs, viņš to uzņems kā satraucošu signālu un izdarīs visu iespējamo, lai cilvēka skatienu no sevis novirzītu uz To Kungu. Ja viņš to neizdarīs, tad agrāk vai vēlāk iepazīsies ar Dieva greizsirdību. Bībele taču ne velti saka, ka „Bargs un atriebīgs Dievs ir Tas Kungs” (Nah. 1:2) un „...Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu par savu atbalstu un elkoni, un kura sirds atkāpjas no Tā Kunga!” (Jer. 17:5). Debesu Tēvs nevar pieļaut, ka kāds cits, bet ne Viņš, kļūtu par kādas dvēseles galveno draugu un padomdevēju.

3. Uzklausot savu apmeklētāju, centieties ieņemt neitrālu pozīciju un pret lietu attiekties objektīvi, nesteidzoties nostāties viņa pusē, un neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus, kuri nes vairāk ļaunu nekā labu. Jo katrs cilvēks subjektīvi vērtē to, kas ar viņu notiek, tur viņš sevi redz kā nesaprastu, apvainotu un pazemotu, bet citus – kā sava stāvokļa vaininiekus. Tādās situācijās ir vajadzīga gudrība un vadība no augšienes, lai, no vienas puses dvēselei palīdzētu, bet no otras – neizpatiktu tai, atbalstot lietās, kas Dievam nav patīkamas. Ne velti Jēkaba vēstules trešajā nodaļā, septiņpadsmitajā pantā ir teikts, ka gudrība, kas nāk no augšienes (kurai neapšaubāmi ir jābūt katram dvēseļu aprūpētājam) ir ne tikai šķīsta, miermīlīga, lēnīga, bet arī taisnīga un bez liekulības.

4. Pie jums atnākušajiem cilvēkiem nestāstiet savas sirds noslēpumus un nedalieties ar saviem personīgajiem pārdzīvojumiem. Jo, vēloties jums atriebties par tik nīstamo jūsu kalpošanu, velns visu laiku meklēs ceļus un veidus kā jūs sāpināt un iesēt aizvainojumu, niknumu un naidu pret cilvēkiem, kuri ir spējīgi jūsu teikto pārvērst par runām un baumām. Panācis savu, viņš padarīs jūs nederīgus šai svarīgajai kalpošanai, atņems jūsu balvu un palīdzību tiem, kuriem tā tik ļoti ir vajadzīga. Atcerieties, ka cilvēki, bieži to nemaz neapzinoties, kļūst par sātana ieročiem, kas vērsti pret jums. Netopiet sašutuši par viņu garīgo aklumu un nedusmojieties par to. Kā ārsti nevar dusmoties uz pacientiem medicīnā, tā arī dvēseļu aprūpē dvēseļu aprūpētājs nevar dusmoties uz saviem aizbilstamajiem, ir pacietīgi jāpanes viņu vājības un jāsaprot viņu pieredzes trūkums, kļūdas un neprecizitātes.

5. Negaidiet no cilvēkiem atmaksu un pateicību, bet kalpojiet Tā dēļ, Kurš viņus ir radījis. Biežāk atsauciet atmiņā gudrā mācītāja vārdus, kurš brīdināja tos, kuri gaidīja pienesumus, sakot, ka „...uzpirkšanas dāvanas samaitā sirdi” (Sal.māc. 7:7). Apustulis Pāvils savu kalpošanu citiem saprata kā sevis pilnīgu atdošanu, nemeklējot savstarpēju mīlestību un atlīdzību. „Par jūsu dvēselēm es labprāt visu atdošu un atdošu pats sevi. Ja es jūs tik ļoti mīlu, vai tad lai sagaidu mazāk mīlestības?” (2.Kor. 12:15).

Acīmredzot ar to pašu nācās saskarties arī Dieva vīram Osvaldam Čembers, jo viņš arī reiz teica: „Ja mēs sevi veltīsim kalpošanai tuvākajiem, tad ļoti drīz vilsimies, satiekot cilvēku melno nepateicību. Viņi būs daudz nepateicīgāki par suņiem. Bet, ja mēs kalposim dēļ mīlestības uz Dievu, nepateicība nekad mums netraucēs viņiem kalpot, un nekas mūs neapturēs, kā neapturēja Kristu”. Prieks par labajiem darbiem, kas darīti mīlestībā uz To Kungu un cilvēkiem, var izrādīties jūsu vienīgā balva, bet tas ir tā vērts.

6. Neskatoties uz to, ka Dievs mums ir uzticējis Savu bērnu dvēseles un devis gudrību no augšienes, bīstieties uzskatīt, ka savā kalpošanā jūs esat bezgrēcīgi un noteikti tiksit pasargāti no visām iespējamām kļūdām. Ne velti Dieva vārds saka: „Tiešām, virs zemes nav neviena tik taisnīga cilvēka, kurš darītu tikai labu un nekad negrēkotu” (Sal.māc. 7:20). Tā tad, arī dvēseļu aprūpētājs, kurš ar savu kalpošanu dara daudz laba dvēselēm, ir spējīgs kļūdīties un sagrēkot. Jo arī viņš, ar visu Dieva doto autoritāti, ir tikai cilvēks. Tādēļ, dodot kādam nepareizu padomu vai pamācot, kas nenoveda ne pie nekā laba, esiet vīrišķīgi un atzīstiet savu kļūdu, un palūdziet cilvēkam piedošanu. Par lielu nožēlu, ir dvēseļu aprūpētāji, kas uzskata, ka tas ir pazemojoši. Bet, ja viņi nevēlēsies pazemoties paši, tad nāks stunda, kad viņus pazemos Tas Kungs, un tad pēdējais priekš viņiem būs daudz sliktāk kā pirmais.

7. Ja garīgajā sarunā jūs vēlaties kādam pierādīt savu taisnību, tad centieties neuztraukties un nenervozējiet, jo tā rīkojoties diez vai varēsiet pārliecināt sarunas biedru par to, ka jūsu pozīcija ir pareiza. Dodot cilvēkam padomu vai pamācību, pievērsiet uzmanību tam, kādā veidā, kādā intonācijā un kādā garā jūs to darāt. Jo var gadīties, ka jūsu izteiktā ideja ir laba un pareiza, bet tas, kā jūs to pasniedzat, visu sabojā.

8. Dvēseļu aprūpes sarunā necentieties uzreiz cilvēku pārliecināt par to, kas ir pretējs viņa patreizējiem uzskatiem un kurus viņš šobrīd vēl nevar izmainīt, jo pagaidām tam vēl nav garīgi nobriedis, tātad, paliks pie sava viedokļa. Šo principu sevišķi svarīgi ir ievērot tad, kad jautājums skar pasaules uzskatu un konfesionālo dogmatiku, kurā viņš ir garīgi piedzimis. Tā vietā pacentieties viņā atmodināt tādas jūtas un pārdzīvojumus, kas pilnībā izmainītu viņa pieeju esošajām problēmām. Lai to izdarītu, ir jāpalīdz dvēselei apgūt tās kristietības patiesības, kas dos viņai brīvību no šauru uzskatu un jēdzienu važām.

NĀKAMĀ NODAĻA