9.nodaļa
GARĪGĀ AUTORITĀTE
Dārgie draugi! Pēdējās desmitgadēs Dieva kalpotājus nodarbina jautājums, kādēļ praktiski visās kristīgajās baznīcās ir novērojama progresējoša garīga atsalšana un ar to saistītā atkāpšanās no bibliskajām pamatpatiesībām? Kas ir par pamatu tam, ka mūsu prātus un sirdis piepilda atvieglota, formāla, virspusēja kristietība, kas nedod apmierinājumu un prieku ne tiem, kas nāk uz dievkalpojumiem, ne tiem, kas sludina no katedras? Protams, visvieglāk to ir izskaidrot ar pēdējiem laikiem, kuros mums gadījies dzīvot, kad, saskaņā ar Jēzus pravietojumu – „…netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs” (Mat. 24:12). Taču, ir vēl vesela virkne iemeslu, un viens no tiem ir tas, ka navgarīgas autoritātes tiem, kuros tai vajadzētu būt, vispirms – Evaņģēlija sludinātājiem.
Vārds „autoritāte” nozīmē cilvēka ietekmi pār citiem cilvēkiem, viņa atzīšanu, īpašas cieņas izrādīšanu viņam. Būt autoritātei – nozīmē nopelnīt beznosacījumu uzticēšanos un iekarot vispārēju mīlestību un simpātijas. Kas attiecas uz „garīgās autoritātes” skaidrošanu, tad tas, pirmkārt, nozīmē, ka cilvēka dzīvē ir īpašs svaidījums un Dieva spēka klātbūtne, kas viņam tiek dota no augšienes. Bet viss pārējais ir no tā izrietošs. Parasti cilvēki uzskata, ka šādu autoritāti vajag iekarot, un tādēļ ir jābūt spēcīgai personībai, ar iespaidīgu izskatu, būt daiļrunīgam, tālredzīgam, vīrišķīgam un izlēmīgam, jāmāk uzvesties sabiedrībā, jāizsaka gudras idejas, jābūt stingrai pārliecībai. Taču, visas šīs īpašības nepierāda cilvēka garīgo autoritāti, bet, drīzāk rāda to, ko apgalvo mūsu miesa.
Garīgā autoritāte rodas Dieva atklāsmē un ir Dieva izvēle, nevis kaut kas tāds, ko var sasniegt ar paša cilvēka pūlēm. Tā izriet un balstās kalpošanā. Patiesā garīgā kalpošanā iniciatīva vienmēr nāk no Tā Kunga. Ja par iniciatoru kļūst cilvēks pats, tad viss, ko viņš dara, ir nekas cits, kā „svešā uguns”, līdzīga kā tā, ko reiz templī ienesa Ārona dēli Nadabs un Abijs, un tādēļ Dievs viņus nonāvēja (3.Moz. 10:1-2). Autoritāte tiek dota ne tādēļ, lai cilvēku paaugstinātu, bet tādēļ, lai izpildītu Dieva pavēles. Tā ir nepieciešama, lai atklātu cilvēkiem patiesu izpratni par Dievu, nevis, lai norādītu uz sevi.
Par nožēlu, garīgās autoritātes raksturojums ir zaudējis savu sākotnējo nozīmi, jo ar to netiek domāts Dieva svaidījums, bet cilvēkam dotās pilnvaras, atbilstoša teoloģiskā izglītība un spēja vadīt. Tieši tāpat ir ar jēdziena „kalpotājs” skaidrošanu. Tas cēlies no vārda „kalpot”, tātad atdot sevi, savu laiku un spēkus citu rīcībā. Šodien šis vārds ir ieguvis nedaudz citu nozīmi, jo ietver sevī ne tik daudz dvēseļu grūto aprūpes un ganīšanas darbu, kuram tu sevi atdod pilnībā, cik stāvēšana viņu priekšā, esot vadītāja godā, kurš seko baznīcas kārtības ievērošanai un atprasa no tiem, kuri tai nepakļaujas. Tādēļ, vadošais stāvoklis baznīcā vairāk tiek aplūkots no prestiža skata punkta, nevis no dotībām un iespējas īstenot dzīvē to spēku no augšienes, kurš tiek piešķirts garīgai autoritātei.
Vecās un Jaunās Derības laikos Pats Dievs izvēlējās kalpotājus un tautas vadoņus. Mūsdienās tas notiek, balsojot draudzes locekļiem vai brāļu padomei, un, vecākajam bīskapam akceptējot to. Augstākā līmenī balsošana notiek sinodēs, konferencēs un kongresos. Tādā veidā izvēlēti kalpotāji vada dievkalpojumus, Bībeles studijas, lūgšanu sapulces, brāļu sadraudzību, rīko vietējas vai visaptverošas evaņģelizācijas, nodarbojas ar garīgu kadru apmācību. Kopumā, liekas, dara visu, kas nepieciešams, lai kristīgās baznīcas augtu un plauktu, taču, vēlamā pacēluma un pieaugšanas vietā visur ir vērojams kritums un progresējošs garīgs vēsums. Garīgās barības meklējumos arvien vairāk ticīgu cilvēku pamet savu draudzi un pāriet kādā citā, bet nereti, svētdienās vispār paliek mājās.
Kādēļ gan zūd interese par kristīgo ticību, bet citas reliģijas iegūst aizvien jaunus sekotājus? Kāds ir šīs vilšanās iemesls? Vai tiešām Kristus ir mainījies un priekš grēciniekiem zaudējis Savu saistošo spēku?! Kā izskaidrot to, ka apustuļu laikā ļaudis tūkstošiem nāca uz baznīcu, bet šodien mēs priecājamies par to, ja mūsu pakusušās rindas papildina dažas dvēseles? Kas vai kurš ir visas šīs pieaugošās problēmas sakne?
Jēkaba vēstulē ir teikts, ka Dievs ir gaismas Tēvs, „…pie Kura nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas.” (Jēk. 1:17). Bet ja tas ir tā, tad atliek vien pieņemt, ka mainījušies esam mēs, kristieši, sevišķi tie no mums, kuriem vajadzētu iet priekšgalā un vest sev līdzi citus. Jo, visos laikos, sākot no Mozus, tieši vadoņi un vadītāji bija tie, no kuriem bija atkarīgs, cik lielā mērā Kungs caur viņiem varēja izpaust Savu spēku, godību un varenību. Viņi bija Dieva ielikti un ne tikai atspoguļoja Dieva gaismu, bet iznīcinot ienaidnieka nodomus, īstenoja dzīvē Viņa ieceres un plānus.
Kad Dievs izvēlas kalpošanai cilvēku, Viņš dāvā viņam to, ko neviens un nekas cits iedot nevar, pat ne pazīstami Dieva Vārda skaidrotāji un teoloģiskā izglītība. Tad kalpotājs kļūst spējīgs uz tādām lietām, kas ir ārpus cilvēcisko iespēju robežām un pagodina Dievu, Kuram viņš kalpo. Viņa vārdiem piemīt Svētā Gara spēks un vara, kas piedod tiem svaru un īpašu nozīmi. Viņa runas iekļūst siržu dziļumos, satricinot cilvēku dvēseles un ievērojami ietekmējot viņu dzīves. Spilgts piemērs tam ir Jāņa Kristītāja sludināšana, arī Jēzus Kristus kalna sprediķis, kas, ar savu spēku, dziļumu un vienkāršumu izbrīnīja tur esošo ļaužu pūli, par ko evaņģēlists stāsta tā: „Un notika, kad Jēzus šos vārdus bija beidzis runāt, ļaudis izbrīnījās par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji”, kuri cilvēkiem cēla priekšā tikai nedzīvu teoriju (skat. Mat. 7:28-29). Tāda vara liecina par Dieva izvēli, paklausību Viņam un par uzticamību pildot uzticēto kalpošanu. Tas tiek dots tikai tiem kalpotājiem, kuri savas dzīves ir pilnībā veltījuši Radītājam, un kuras atbilst Svētajiem Rakstiem.
Ir svarīgi piezīmēt, ka tāda gudrība, spēks un vara, tātad arī garīgā autoritāte, kas izpaužas caur to, nav nekas nemainīgs, kas tiek cilvēkam iedots vienreiz un uz visiem laikiem. Nē. Ja kādu iemeslu dēļ kalpotājs nav modrs, krīt grēkā vai viņa dzīvē parādās aizraušanās, kas kļūst par elku, dotās Svētā Gara izpausmes pavājinās, un pēc tam pilnībā izbeidzas, tātad, arī pozitīvā ietekme uz citiem pazūd. Viņa runas zaudē iedvesmu un spēju iekļūt siržu dziļumos, un tās izmainīt. Tas, ko viņš runā, ko māca un prasa no citiem, pauž ne vairs Dievu, bet viņu pašu. Arvien retāk pie viņa vēršas pēc padoma vai pamācības un aizvien retāk viņu atzīst par paraugu.
Vēršoties pie Saviem sekotājiem, Jēzus atgādināja: „Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā nevar būt apslēpta” (Mat. 5:14). Un šiem vārdiem, kas raksturo patiesos Jēzus Kristus mācekļus, vispirms ir jāattiecas uz kalpotājiem. Gaisma, ko viņi izplata, – tās ir ne tikai runas par Jēzu un pareizas pamācības, kas tiek teiktas no katedras, bet pirmkārt, viņu pašu uzvedība, reakcijas un parastā ikdienas dzīve, kas dienu no dienas ir redzama apkārtējiem. Apstiprinot šo faktu, dvēseļu aprūpes sarunās cilvēki parasti saka: „Baznīcā mūs pastāvīgi māca kalpotājus cienīt, godāt un paklausīt viņiem, stāstot atbilstošus piemērus no Bībeles. Bet, ja godīgi jāatzīstas, kad es redzu viņu pašu dzīvi un reakcijas dažādās konflikta situācijās, man pazūd jebkāda cieņa pret viņiem un vēlēšanā darīt to, ko viņi māca, jo paši nepilda to, ko māca mums”.
Ko gan lai saka? Lai cik nepatīkami būtu to atzīt, bet bieži vien viss izskatās tieši tā. Jā, Bībele patiesi runā par nepieciešamību cienīt savus kalpotājus un paklausīt viņiem: „Mēs lūdzam jūs, brāļi, atzīstiet tos, kas jūsu labā strādā, kas ir jūsu priekšnieki Tā Kunga draudzē un kas jūs pamāca.” (1.Tes. 5:12); „Paklausiet saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība. Lai tie to varētu darīt ar prieku un nevis nopūzdamies, jo tas jums nav derīgi.” (Ebr. 13:17). Bet, bez šīm divām Rakstu vietām, Bībelē ir vēl viens pants, kas liek aizdomāties pašiem kalpotājiem, jo runā par nosacījumu, kuru piepildot, viņi var cerēt uz tādu attieksmi pret viņiem: „Pieminiet savus vadītājus, kas jums Dieva Vārdu runājuši; vērodami viņu dzīves galu, sekojiet viņu ticībai!” (Ebr. 13:7).
Dzīves pieredze rāda, ka cilvēki ciena, pagodina un labprāt klausās tos, kuri viņiem ir cienīgs piemērs, kam gribētu līdzināties. Ja kalpotājs tikai runā dievbijīgus vārdus, pamācot kā ir pareizi jārīkojas, bet pats tos neīsteno savā dzīvē, tad var ievērot tieši pretēju attieksmi pret viņu. Bet sevišķi svarīgi, kādā garīgā stāvoklī tāds kalpotājs tuvojas mūžības slieksnim. Jo var gadīties tā, ka visas savas dzīves garumā viņš ir „spīdējis” ar savām dziļajām Dieva Vārda zināšanām, dažādām dāvanām un spējām, bet dzīves noslēgumā izdara ko tādu, kas iznīcina visus viņa nopelnus un svētības. Gideona, kurš bija ieguvis īpašu labvēlību Dieva acīs, dzīve var kalpot tam kā piemērs. Kaut viņam bija tikai trīs simti vīru liela armija, tie uzvarēja daudzus tūkstošus lielo midiāniešu karapulku. Un, kad israēlieši vēlējās viņu iecelt par savu ķēniņu, piesardzīgi atteicās no šī pagodinājuma, visu sev veltīto godu atdodot Tam Kungam. Tādā veidā stājoties pretī nopietniem kārdinājumiem, viņš tomēr nespēja pastāvēt līdz galam un ļāva sātanam sevi sagūstīt. Lūdzot kareivjus iedot viņam zelta auskarus, kas bija nolaupīti ismaēliešiem, viņš darināja no tiem efodu, kas vēlāk kļuva par Israēla elku un ķeramo tīklu pašam un viņa ģimenei. (skat. Soģu 8:27). Tā kā vārdi „ne sākums nosaka darbu, bet beigas”, apstiprina sevi visos laikos, līdz pat mūsu dienām.
Visspilgtākie garīgās autoritātes piemēri, kas aprakstīti Bībelē ir Mozus un apustulis Pāvils, kuri dzīvoja un darbojās Vecās un Jaunās Derības laikā. Izsekojot notikumiem, kas saistīti ar viņu svētīgo kalpošanu, var saprast kā dzimst ticības varoņi, kurus Dievs lieto Savai slavai varenā spēkā un godībā. Kaut šo vīru dzīves atdala daudzi gadsimti, tajā, kā Dievs viņus gatavoja kalpošanai, ir redzamas neapšaubāmas paralēles. Bet tas mums dod tiesības pieņemt, ka arī šodien Savu trauku sagatavošanai, Viņš izmanto līdzīgus ceļus. Pētot un salīdzinot tos ar saviem ceļiem un metodēm, var atrast tās neatbilstības, kļūdas un novirzes, kas atņem svētības mūsu kalpošanā, bieži noritot pēc principa „priekš Dieva, bet bez Dieva”.
1. Vispirms ir jāpiezīmē, ka gan Mozus, gan Pāvils kalpošanai tika Paša Dieva izraudzīti. Viņi to nemeklēja, bet arī nepretojās, kad Viņš atklāja tiem Savu gribu, pēc tam Dieva vadība un svētības viņus pavadīja visu atlikušo mūžu. Mūsdienās reti kas tāds tiek praktizēts. Daudzi brāļi kļūst par kalpotājiem tikai tādēļ, ka paši to vēlās. Tā kāds mācītājs atklāti pateica, ka jau mazotnē apsolījis sev, ka kļūs par presbiteru, un kļuva, ne vārda nebilstot, ka tāds būtu bijis Dieva prāts.
2. Gan Mozus, gan apustulis Pāvils saņēma sava laika labāko izglītību. Pirmais – faraona pilī bija izskolots visās tā laika Ēģiptes gudrībās, bet otrs – pie tajās dienās pazīstamākā teologa Gamaliela kājām bija izgājis garīgo apmācību. Tomēr kā viens, tā otrs reiz iegūto uzskatīja par niekiem un mierīgi aizmirsa, lai varētu piepildīt Dieva gribu. Tādā veidā, katrs atstāja to, no kā mūsdienu kalpotājiem nebūtu spēks atteikties. Teoloģiskā iestādē apgūtās zināšanas viņi vērtē tik augstu, ka baidās tās apšaubīt, pat, ja tās ir klajā pretrunā ar kristīgās dzīves praksi.
3. Abi, gan Mozus, gan Pāvils (tajā laikā vēl Sauls), parādīja nepamatotu dedzību, kura izpaudās jauneklīgā degsmē par taisnību un patiesību. Reiz redzot, kā ēģiptietis sit ebreju, „taisnu” dusmu uzplūdā Mozus nosita pāridarītāju un paslēpa to smiltīs, uzskatot, ka ir izpaticis Dievam. Līdzīgā cilvēciskā dedzībā, arī Sauls bija gatavs nogalināt katru, kurš uzdrīkstētos atzīt, tajā laikā viņam vēl nezināmo Jēzu, par Mesiju, tādēļ kļūstot par bargu kristiešu ienaidnieku. Tikai daudzus gadus vēlāk, kā vienam, tā otram, atklājās pavisam cits, Dieva paredzētais plāns viņu dzīvēm. Tā piepildīšanai viņi veltīja visu savu dzīvi un ne reizi nelūkojās atpakaļ. Arī vēlākos gadsimtos, Dieva vīru vidū, bija ne mazums tādu, kuriem bija vajadzīgi gadi, lai izcīnītu cīņu ar sevi, pārvērtētu garīgās vērtības, izvērtētu iepriekšējos uzskatus un jēdzienus, un tikai tad Tas Kungs sāka viņus nodarbināt Savā vīna kalnā.
Kaut kas līdzīgs notiek arī mūsu dienās, kad Tas Kungs savam izraudzītajam traukam atklāj ko tādu, kas ir pretrunā ar visiem viņa iepriekšējiem uzskatiem un pārliecībām, mudinot atlikt malā to, kam visu laiku ir ticējis, lai sāktu darboties pilnīgi citā virzienā. Tādā veidā cilvēka sirdī sākas mokoša cīņa. Jo nav viegli atteikties no tā, kādā tu esi garīgi piedzimis un kam esi veltījis daudzus savas dzīves gadus vai pat gadu desmitus, turklāt atzīt, ka daudzus garīgās dzīves jautājumus neesi sapratis pareizi, tātad, arī citus esi pamācījis nepareizi. Tāda apzināšanās ir saistīta ar savu kļūdu atzīšanu, kas, protams, aizskar mūsu lepno „ES”, kuram mēdz būt grūti samierināties, sevišķi, ja tas ir saistīts ar citu cilvēku viedokli un viņu attieksmi pret mums. Tagad šāds solis kļūst par to augsto latiņu, kuru daudziem ir grūti pārvarēt. Bet, ja mēs tam neesam gatavi, Tas Kungs mūs nevarēs izmantot Savā, mums paredzētajā, jaunajā un pagaidām vēl nezināmajā plānā.
4. Cilvēks, kurš ir Dieva aicināts garīgajā kalpošanā, parasti, iziet caur ilgu sagatavošanas procesu, kas sevī ietver iekšējo cīņu, mokošus garīgus meklējumus un smagus pārbaudījumus, pēc kuriem, par viņa jaukākajām rakstura īpašībām kļūst pieticība, lēnprātība, pazemība, bez jebkāda veida iedomības. Bez tam, pirms viņš uzsāk kalpošanu, ir gari pacietīgas gaidīšanas gadi, kuri nebūt nav zaudēts laiks, jo šajā laikā Tas Kungs attīra un svēto Savu trauku, daudz ko viņā izmaina, māca, paskaidro un izskaidro. Tieši tā bija ar Mozu. Pirms viņš varēja israēliešu tautu izvest no Ēģiptes, viņam bija četrdesmit gadi jāpavada tuksnesī, kur garīgā vientulībā un pārbaudījumu ugunī „sadega” viņa lepnais, augstprātīgais „ES”, un viņš pārtapa pazemīgākā cilvēkā zemes virsū. Kad Dievs paziņoja Mozum, ka ir izraudzījis viņu par Savas tautas vadoni un viņam būs jāiet runāt ar faraonu, viņš, pilnīgi apzinoties savu niecīgumu, teica: „Ak, Kungs, es neesmu runātājs, tāds neesmu bijis vakar, tāds neesmu arī šodien, kopš Tu runāji ar Savu kalpu; bet man ir grūta valoda un neveikla mēle… Ak, Kungs, sūti taču ko sūtīdams!” (2.Moz. 4:10,13).
Tādā pašā veidā Dievs strādāja ar apustuli Pāvilu, kad atklājis Savu gribu, aizveda viņu no trokšņa, niecības un daudziem cienītājiem uz Arābijas tuksnesi, pēc tam uz Damasku, kur klusā nošķirtībā ne vien atklājās viņam, bet daudz ko viņā izmainīja, tā ka no iepriekšējā pašpārliecinātā Saula, beigu beigās, nekas nepalika. Gala rezultātā mēs Saulā redzam tās pašas rakstura īpašības ko Mozū – pazemība un savas niecības apziņa caurstrāvo viņa vārdus, kad viņš par sevi saka: „Tas ir patiess un pilnā mērā atzīstams vārds, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus. Es esmu pirmais viņu starpā.” (1.Tim. 1:15). Par lielu nožēlu, tas, kas bija kā norma Bībeles tapšanas laiku kalpotājiem, mūsdienās vairs nav kā nepieciešamība. Personīga komunikācija ar Radītāju un laiks, kad Dievs sagatavo kalpošanai, ir nomainīti pret gadiem ilgām mācībām garīgās iestādēs, kur iegūst teoloģisku izglītību, kura dod tikai zināšanas par Dievu, bet ne Paša Dieva iepazīšanu.
5. Garīgā augstprātība, iedomība, pārliecība par sevi, atzinības un goda meklēšana pie cilvēkiem, kļuvis par pātagu daudziem Dieva vīriem, kas absolūti nebija raksturīgs apustulim Pāvilam, kurš noraidīja ļaužu paaugstinājumus un jebkādu pielūgsmi no viņiem (Ap.d. 14:11-18; 1.Kor. 3:5-10), arī Mozum, kurš atkāpās no saviem kalpošanas principiem, ko labi var redzēt sekojošā piemērā. Kad Jetrus tuksnesī apmeklēja savu znotu un ieraudzījis, cik viņam grūti ir valdīt pār Israēlu, viņš deva gudru padomu, lietot citu cilvēku palīdzību, izvēlot vecajos un tiesnešus, kuri tiesātu tautu un nodarbotos ar citām, valdīšanai svarīgām lietām, un Mozus tūdaļ piekrita (2.Moz. 18 nod.).
Tas Kungs nekad nerādīs savu godību caur cilvēku, kurš ir spējīgs ātri un viegli kļūt lepns. Kalpotāja pienākums ir pārstāvēt Dieva autoritāti, bet nevis to aizstāt, un tas nozīmē, ka mūsu lepnajam, augstprātīgajam un pašpārliecinātajam „ES” ir jātop iznīcinātam, bet paša filozofēšana, domas un viedokļi ir pilnībā jāatmet. Šādam cilvēkam par galveno dzīves mērķi un saturu kļūst Dieva gribas izzināšana un tās izpildīšana bez iebildumiem. Tikai šādā gadījumā piepildās Dieva Vārds, kurš saka: „Tā Kunga bijāšana ir mācības ceļš, kā kļūt pie gudrības, un pazemība ved godā.” (Sal.pam. 15:33). Bez šī likuma ievērošanas, diez vai ir iespējama garīgu autoritāšu rašanās, kurām ir piešķirta gudrība un spēks no augšienes un kurus Dievs varētu lietot tāpat kā Mozu un Pāvilu.
6. Gan Mozum, gan apustulim Pāvilam, bija īpaši cieša saikne ar To Kungu. Par pirmo ir teikts: „Un Tas Kungs runāja ar Mozu vaigu vaigā, kā kāds sarunājas ar savu draugu.” (2.Moz. 33:11). Bet otrs, savām ausīm dzirdot Debesu Tēva pamācības, vēlāk par to runā kā par kaut ko pilnīgi dabīgu: „Jo no Tā Kunga es esmu saņēmis, ko arī jums mācīju...” (1.Kor. 11:23). Lai piepildītu Dieva gribu, abiem vīriem bija jābūt ļoti ciešā sadraudzībā ar To Kungu, Kurš bija galvenais Iniciators visā tajā, ko viņi darīja. Būdami tikai izpildītāji, viņi īstenoja dzīvē sava varenā Likumdevēja un Radītāja plānus. Mums, šodien, diemžēl, mēdz būt pilnīgi otrādi. Mēs plānojam un īstenojam dzīvē savas personīgās idejas, neesot skaidrībā un nebūdami pilnīgi pārliecināti par to, ka tā ir Dieva griba, un tad intensīvi lūdzam, lai Tas Kungs apstiprina to pareizību ar Savu svētību.
Katra, kurš pārstāv garīgo autoritāti, galvenais aicinājums ir – avīm, kuras ir izkaisītas pa visu zemes virsu, Svētā Gara spēkā nest Dieva Labo Vēsti. Bet, ja šādi trauki reti kad dodas vientulībā pārdomāt un būt personīgā tuvībā ar To Kungu, viņi vienkārši nav spējīgi svētīgi runāt uz cilvēkiem tā, ka tas nonāktu viņu sirds dziļumos, jo viņu vārdos nebūs tā spēka no augšienes, kas tiek dāvāts šajos klusuma brīžos. Mūsu laikā, kas nav viegls un ir piepildīts ar steigu, nīcību un pastāvīgiem stresiem, Dieva kalpiem ir jālūdz Tas Kungs pasargāt viņus no pārmērīgas un neauglīgas aktivitātes un nesamērīgas aizņemtības. Plānojot, organizējot un īstenojot dzīvē, no pirmā acu skata, svarīgus baznīcas pasākumus un atdodot sevi lietām, kas ir uzskaitāmas un apliecina, ka mēs darām ko vajadzīgu, ir ļoti viegli aizmirst par personīgām attiecībām ar To, Kura dēļ, tas viss tiek darīts.
Brāļu tikšanās, konferences, apspriedes, kongresi un plašas evaņģelizācijas, kaut arī nes kādus augļus vispārējā garīgajā attīstībā, tomēr Dieva svaidītajiem, lai padziļināti kontaktētos ar To Kungu, dod visai maz. Ja pavērojam, cik blīvi ir saplānota dzīve dažiem no viņiem, tad rodas iespaids, ka viņiem ir bail palikt vienatnē ar sevi. Viņiem vienmēr ir jābūt cilvēkos, jāsarunājas ar viņiem, kaut kas kopīgi jārisina, jāstrādā un jāatpūšas. Viņiem neatliek ne minūtes mierīgām pārdomām vai noslēgtai lūgšanai. Tā rīkojoties, viņi, acīm redzami aizmirst, ka pat Dieva Dēlam vajadzēja vientulību, kur viņš kontaktējās ar Savu Debesu Tēvu, no Kura smēlās iedvesmu un spēku piepildīt Viņam uzticēto kalpošanu dvēseļu glābšanai.
Lai varētu auglīgi strādāt Tam Kungam, katram sludinātājam, kalpotājam un baznīcas vadītājam ir jāatrod laiks klusai vientulībai un pārdomām. Viņam noteikti ir jābūt patvērumam, kur var paslēpties un atslēgties no pasaules trokšņa un skaļuma, lai varētu pabūt klusumā un lūgšanu sadraudzībā ar savu mīļoto Radītāju. Jo ne velti Bībele saka: „Kas ir tas vīrs, kas To Kungu bīstas? Tam Viņš māca ceļu, pa kuru tam jāstaigā. Pats viņš baudīs labumu, un viņa dzimums iemantos zemi.” (Ps. 25:12-13).
7. Kalpojot cilvēkiem gan Mozus, gan apustulis Pāvils ir spējuši panest līdzcilvēku nesapratni un pat naidu, kaut dažiem no viņiem vajadzēja būt par palīgiem ne pretiniekiem. Kad brālis un māsa cēla iebildumus pret Mozu etiopietes dēļ, ko viņš bija sev ņēmis par sievu, un Dievs iestājās par viņu, skarot Mirjamu ar spitālību, un tad, kad israēliešu tauta bija sacēlusies un kurnēja, un tika Tā Kunga piemeklēta, Dieva kalps tūdaļ iestājās par viņiem un lūdza To Kungu dāvāt viņiem piedošanu un žēlastību. Nedz ļaunatminību, nedz rūgtumu, ne apvainojumu, ne vēlēšanos atriebties neizrādīja arī apustulis Pāvils, kad, vēršoties pie tiem, kas viņu kritizēja un nosodīja, mierīgi teica: „Par jūsu dvēselēm es labprāt visu atdošu un atdošu pats sevi. Ja es jūs tik ļoti mīlu, vai tad lai sagaidu mazāk mīlestības? (2.Kor. 12:15); „Topiet tādi kā es, jo es tapu tāds kā jūs, es jūs lūdzu, brāļi. Jūs man neesat darījuši nekā ļauna.” (Gal. 4:12).
Vai mūsu dienās bieži var sastapt līdzīgas attiecības Dieva bērnu starpā? Cik daudzas nesaprašanās, strīdi, aizvainojumi un šķelšanās mēdz būt mūsu kristīgajās baznīcās! Gadiem un gadu desmitiem, tie, kuri sevi uzskata par garīgām autoritātēm, sirdīs nēsā aizvainojumus un rūgtumu. Cik daudz baznīcu un draudžu ir sadalījušās grupās un grupējumos, tikai tādēļ, ka vadītāji nevar viens otru paciest vai pieņemt un piedot tiem, kuri domā un rīkojas savādāk nekā viņi! Skumji, ja baznīcā ir vieta patvaldībai, kurā tās vadītājam ir tikai viens pareizais lēmums – viņa lēmums. Vēl traģiskāks stāvoklis ir tur, kur mācītājs ar praviešu vai savu līdzcilvēku palīdzību, radot sev īpaši svaidīta Dieva vīra reputāciju, liekot savā priekšā klanīties, un tādā veidā izveidojot gandrīz vai savas personības kultu.
8. Ne Mozus, ne apustulis Pāvils neizrādīja ne mazākās greizsirdības vai skaudības pazīmes, kad Dievs Savā darbā lietoja kādu citu. Turklāt viņi klusināja savus pāri mēram aktīvos sekotājus, kuri izrādīja sašutumu, cenšoties pretoties tādiem cilvēkiem. Piemēram, kad Tas Kungs mākonī nolaidās pār septiņdesmit israēliešu vecajiem, un tie sāka pravietot, divi no viņiem to turpināja darīt arī tad, kad citi to jau bija beiguši. To uzzinājis, Jozua dusmās izsaucās: „Mozu, mans kungs, aizliedz tiem!” Tad Mozus tam atbildēja: „Vai tu esi manu tiesību aizstāvis? Ak, kaut Tā Kunga tauta visa būtu pravieši, un kaut Tas Kungs Savu Garu pār viņiem visiem dotu!” (4.Moz. 11:28-29).
Līdzīgi pret šādu jautājumu attiecās arī apustulis Pāvils, jo vienā no savām vēstulēm stāsta: „Bet es gribu, brāļi, lai jūs zinātu, ka tas, kas ar mani notiek, ir drīzāk sekmējis Evaņģēliju, ka manas važas ir kļuvušas iekš Kristus zināmas visā virssardzē, un arī visiem citiem, un ticības brāļu vairākums, kas uzticējušies manām važām, ar vēl lielāku drosmi, bezbailīgi sludina Dieva vārdu. Daži naida un strīda dēļ, bet citi ar labu prātu sludina Kristu. Ko tad nu? Par katru veidu kādā Kristus tiek pasludināts – vai ar izlikšanos vai patiesībā, es priecāšos.” (Fil. 1:12-15;18).
Piekritīsiet taču, ka to tālo laiku kalpotāju uzvedība ne vienmēr atrod atspulgu mūsdienu garīgajos vadītājos. Kā gan vēl savādāk var skaidrot sāncensību sludinātāju starpā, kuru pamana pat vienkāršākie draudzes locekļi un pauž par to neizpratni. „Kā tad tā? – viņi jautā. – Visi Dieva sūtņi taču nes vienu un to pašu Labo Vēsti, kura māca mums otru uzskatīt augstāku par sevi. No kurienes gan tad ir tieksme sevi izcelt un pievērst sev vairāk uzmanības?! Kādēļ kristīgajās baznīcās, tāpat kā pasaulē, ir varaskāre un cīņa par portfeļiem?!”. Dzirdot ko tādu no tikko jaunpiedzimušiem cilvēkiem, kuri vēl nav nostiprinājušies ticībā, brīžiem nezini ko atbildēt.
Ir viens ļoti gudrs teiciens: „Pārsteidzoši, ko mēs varam sasniegt, ja nedomājam par to, kurš saņems balvu”. Un tas ir īpaši taisnīgi runājot par kristīgo kalpošanu. Ne velti apustulis Pāvils teica korintiešiem: „Es dēstīju, Apolls aplaistīja, bet Dievs deva spēku augšanai. Tamdēļ nav cildināms ne dēstītājs, ne laistītājs, bet Dievs, kas audzē.” (1.Kor. 3:6-7). Tas Kungs ir pāri visam. Viss vērtīgais un labais, ko mēs darām, notiek ar Viņa spēka palīdzību un Viņa žēlastībā, tādēļ, arī visa slava pieder tikai Viņam. Cilvēciskā lepnība un Dieva žēlastība nekad nevarēs sadzīvot kopā.
9. Ne Mozus, ne apustulis Pāvils savā kalpošanā un attieksmē pret citiem, kad runa bija par Dieva taisnīgumu, patiesību un svētumu, neuzlūkoja cilvēka vaigu, necentās izpatikt, nedz bijās no ļaudīm. Gadījumā ar Nadabu un Abiju, kurus Tas Kungs sadedzināja tādēļ, ka viņi uzdrīkstējās ienest svētajā vietā svešu uguni, Mozus aizliedza viņu tēvam un savam miesīgajam brālim apvilkt sēru drānas, atgādinot: „Tas ir tā, kā to Tas Kungs bija runājis, sacīdams: Es parādīšos svēts tavā vidū, un, visai tautai to redzot, Es parādīšu Savu godu” (3.Moz. 10:3), uz ko Ārons varēja tikai paklusēt. Kalpošanā Dievam, viņam neeksistēja radniecīgas saites, kuras, varētu domāt, liek būt pielaidīgākam. Tieši tāpat arī apustulis Pāvils aizmirsa par draudzīgām attiecībām, kad visu klātbūtnē notiesāja apustuli Pēteri liekulībā un vēlmē izpatikt, sakot: „Ja tu, jūds būdams, dzīvo pēc pagānu un ne pēc jūdu parašām, kā tu gribi piespiest pagānus dzīvot pēc jūdu dzīves veida?” (Gal. 2:14).
Jūs taču piekritīsiet, ka, ja līdzīgā gadījumā kas tāds notiktu mūsu draudzēs, tas tiktu uzskatīts par kliedzošu baznīcas kārtības pārkāpumu, vai, gandrīz par sacelšanos, varbūt pat tiktu aizrādīts par nepietiekamu goddevību attiecībā pret vadošajiem brāļiem. Tieši šīs bailes pacelt savu balsi aizstāvot patiesību un Dieva taisnīgumu, aiztaisa mutes tiem, kuri redz baznīcā pieļautās kliedzošās nelikumības, bet tomēr izvēlās klusēt! Rezultātā, lojalitāte pret grēku vadītāju aprindās un liberālisms attiecībā uz viņu bērnu, draugu un radinieku pārkāpumiem, ir stipri iesakņojies un izplatījies viņu draudzēs.
10. Kad lasi par Mozu un apustuli Pāvilu, nevari vien beigt brīnīties, cik milzīgu, spriežot cilvēciski, pāri spēkiem ejošu slodzi viņi nesa un cik brīnumainu pacietību, izturību un uzticību viņi izrādīja Dievam! Bez pārtraukuma un atvaļinājuma pavadīt četrdesmit gadus kopā ar tautu, kura pastāvīgi bija ar kaut ko nemierā, pieprasīja, kurnēja un vairākkārtīgi pret viņu sacēlās, – tas ir prātam neaptverami! Cik reizes Mozus bija spiests būt aizbildņa lomā, lūdzot Dievam piedošanu un apžēlošanu Israēlam, vai pretējā gadījumā pašam nomirt! Kāda mīlestība un līdzjūtība pret cilvēkiem un kāda atbildības sajūta pret reiz uzticēto kalpošanu!
Arī apustuļa Pāvila dzīvē, neskatoties ne uz kādām grūtībām, varam vērot tādu pašu, visaptverošu sevis atdošanu Dieva uzticētajam uzdevumam. Atcerieties kaut to, ko viņš mums par sevi rakstīja: „...daudz vairāk darbā, daudz vairāk cietumos, bez mēra sitienus ciezdams, bieži nāves briesmās… Bieži biju ceļojumos, ūdens briesmās upēs, laupītāju briesmās, briesmās savu ļaužu vidū, briesmās pagānu vidū, briesmās pilsētā, briesmās tuksnesī, briesmās uz jūras, briesmās viltus brāļu starpā, darbā un pūlēs, daudzās bezmiega naktīs, izsalkumā un slāpēs, daudzreiz badā, salā un kailumā. Bez tam vēl viss pārējais, ļaužu pieplūdums ik dienas, rūpes par visām draudzēm. Kur ir kāds nespēcīgs, un es nebūtu nespēcīgs? Kur kāds krīt grēkā, un mana sirds nedegtu?” (2.Kor. 11:23,26-29).
Diemžēl, mūsdienās tādu attieksmi pret kalpošanu reti kad sastapsi. Daži mācītāji ir tik ļoti piekusuši no saviem draudzes locekļiem, ka pat priecājas, ka tie nevēršas pie viņiem ar savām problēmām. Un ne tikai, viņu vidū ir arī tādi, kuri pazemo un necieš tos, kuri palīdzības meklējumos atklāj viņiem savu nešķīstību un garīgo bezspēcību, cīņā ar saviem grēkiem. Kāds mācītājs, sarunājoties ar sev līdzīgu kalpotāju, paužot savu attieksmi pret šādiem cilvēkiem, neiecietībā izteicās: „Kā viņi man ir apnikuši ar visiem saviem grēkiem un problēmām! Dzīvo savās nelikumībās kā tādā purvā! Kaut zābakus velc kājās, lai, iedziļinoties viņu dzīvēs, pats nenotraipītos!”
Dzirdot ko tādu, bija grūti noticēt, ka šis sašutums nāca no tā mutes, kura galvenais uzdevums ir rūpes un gādība par slimajām, netīrajām, sasistajām un grēka ievainotajām Dieva ganāmpulka avīm. Kas būtu tad, ja tā reaģētu arī mūsu galvenais Gans – Jēzus Glābējs, kurš par mums nešķīstajiem un necienīgajiem ir izlējis Savas dārgās Asinis?! Bet Svētie Raksti taču saka, ka māceklis nav augstāks par savu Skolotāju. Žēlastība pret citiem un liela pacietība pret viņiem,– tam vajadzētu būt obligātai rakstura iezīmei tiem, kuri pārstāv Dieva autoritāti. Kalpotājs nevar sevi uzskatīt par labāku tikai tādēļ, ka vairāk par viņiem pārzin garīgos jautājumus. Jo viss, kas mums ir, ir Dieva dots pateicoties Viņa žēlastībai, un nekas nenāk pats no sevis un no mums pašiem. Kalpotāja personiskajā uzvarā pār zaudējumiem un grūtībām, kas viņu piemeklē, ir avots, kas sniedz palīdzību citiem. Kurnēšana, sūdzības, neapmierinātības un sašutuma izpausmes, nesot lielo slodzi, nevar citus labvēlīgi ietekmēt.
11. Būt par Dieva noliktu autoritāti ir liela atbildība, tādēļ ka, jebkādai šīs varas izmantošanai ļaunos nolūkos, seko sods. Esot dusmīgam vai labvēlīgam, kalpotājam vienmēr jāsniedz tas, ko no viņa grib un sagaida Tas Kungs. Ja, atrodoties tādā stāvoklī, garīgā autoritāte rīkosies nepareizi, viņam nekavējoties tas ir jāatzīst kā sava personīgā kļūda. Piemēram, izrādot nepacietību vai dusmas, viņam uzreiz ir jāatzīst, ka šīs dusmas nāk no viņa, bet ne no Dieva. Nedrīkst jaukt kopā savas un Dieva lietas, tāpat nedrīkst Dievu iejaukt arī savās cilvēciskajās kļūdās, liekot saprast, ka tajā, ko es daru, it kā Dievs izpauž Savu attieksmi pret notiekošo. Ja ieceltā autoritāte dod cilvēkiem šādu melīgu priekšstatu par Dievu, tad Viņam ir jāiestājas par Sevi, lai netiktu apgānīts Viņa svētums un taisnums. Bet, ja kalpotājs pats atzīstas savā pārkāpumā, viņš top svabads no Dieva tiesājošās rokas, kuram vairs nevajag Pašam sevi aizstāvēt. Kavējoties un laicīgi neizdarot nepieciešamo, ieceltā autoritāte var uz visiem laikiem zaudēt iespēju labot savu situāciju.
Par spilgtu piemēru tam var kalpot notikums ar Mozu, kas risinājās pie Meribas ūdeņiem, kur viņš Israēla tautai deva nepareizu priekšstatu par Dievu (skat. 4.Moz. 20:2-3; 7-13; 23-28 un 5.Moz. 32:48-52; 34:1-6). Kaut gan Mozus un Ārons izdarīja tikai vienu kļūdu, viņiem netika dota atļauja ieiet Kānaāna zemē. Tas rāda, cik nopietni un atbildīgi ir būt par kalpotāju. Jo lielāku autoritāti Dievs viņam piešķir, jo bargāks ir Viņa sods. Ne velti ir teikts: „...Jo no katra, kam daudz dots, daudz atprasīs, un, kam daudz uzticēts, no tā jo vairāk atprasīs” (Lk. 12:48). Tādēļ, ja mums ir uzdots darīt Dieva darbu, nepieciešams dzīvot godbijībā un dziļā cieņā pret Viņu.
12. Bībelē nav stāstīts tik daudz par kalpotāja tiesībām, pilnvarām un atzinību, cik par viņa pienākumiem, milzīgo atbildību Dieva priekšā un paaugstinātām prasībām pret viņu. Lai par to pārliecinātos, pietiek atvērt Svētos Rakstus un atrast pantus, kas vēršas tieši pie kalpotājiem, piemēram: Ecechiēla grāmata 34:1-10; 22:26, 28; Jeremija 2:8, 10:21; Caharija 10:3, 11:8, 16-17; 1.Pēt. 5:1-3; 1.Tes. 2:3-10; Titam 1:7-11, kur tiek runāts par to, tieši ko Dievs sagaida no Saviem patiesajiem kalpiem. Īpaši bargi un pat šokējoši ir vārdi no 50.Psalma: „Bet bezdievim Tas Kungs saka: „Ko tu daudzini Manus likumus un ņem Manu derību savā mutē, ja tu ienīsti pamācību un laid Manus vārdus pār galvu? Kad tu redzi zagli, tu esi viņam pa draugam, tu biedrojies ar laulības pārkāpējiem. Savai mutei tu ļauj vaļu runāt ļaunu, un tava mēle pauž melus. Tu sēdi un runā ļaunu pret savu brāli, tu apmelo savas mātes dēlu. Tā tu dari, un, kad Es ciešu klusu, tu domā, ka Es esmu tāds pats kā tu. Tādēļ Es pamācīšu tevi un turēšu to tev acu priekšā. Ievērojiet jel to jūs, kas Dievu aizmirsuši, lai Man jūs nav jāsaplosa, un glābēja jums nebūs!” (Ps. 50:16-22).
Kad šajos pantos lasi uzskaitītos pierādījumus un vainas, tad ar grūtībām var noticēt, ka tie attiecas ne uz vienu citu, kā uz cilvēku kurš ir garīga autoritāte un sludina Dieva nolikumus citiem. Arī Jaunajā Derībā ir vārdi, kas skan unisonā ar iepriekšējiem. Vēstulē Romiešiem, uzrunājot tos, kuri uzskatīja sevi ne tikai par Dieva bērniem, bet izredzētiem un spējīgiem pamācīt citus, apustulis Pāvils teica: „Labi, tu sauc sevi par jūdu, lepojies ar Dievu un paļaujies uz bauslību. Tu zini Viņa gribu un, būdams bauslībā mācīts, proti atšķirt svarīgo no nesvarīgā; tu apzinies esam aklo ceļvedis, gaisma tiem, kas ir tumsībā, audzinātājs tādiem, kas nekā nezina, skolotājs nepieaugušiem, tāds, kam bauslībā dots atziņas un patiesības paraugs, citus tu māci – un pats sevi nemāci? Sludinādams, ka nebūs zagt, tu pats zodz? Sacīdams, ka nebūs pārkāpt laulību, pats to pārkāp? Ar riebumu novērzdamies no elkiem, aplaupi viņu tempļus? Tu lepojies ar bauslību, bet pats pulgo Dievu, bauslību pārkāpdams. Kā rakstīts: jūsu dēļ Dieva Vārds tiek zaimots citu tautu starpā!” (Rom. 2:17-24).
Spriežot pēc apraksta, kas raksturo tos cilvēkus, pie kuriem apustulis Pāvils vēršas, tie ir neviens cits kā kalpotāji, vadītāji un visi tie, kuri, tā vai citādi, ir autoritātes un darbojas citu labā. Taču, kāds aklums, neskatoties uz garīgo pakāpi, un nespēja redzēt sevi tā, kā uz tevi lūkojas Dievs! Var sevi uzskatīt par patiesības zinātāju, var pat tajā pamācīt citus, un tajā pašā laikā zagt un pārkāpt laulību, savas aizraušanās padarīt par elkiem, un savā dzīvē pārkāpt Tā Kunga baušļus, tā kļūstot par kārdinājumu un piedauzību apkārtējiem.
Dievs neuzlūko vaigu. Lai kādu stāvokli cilvēks ieņemtu sabiedrībā un garīgajā dzīvē, Viņš nekad nepiever acis uz grēku. Ne pirmais radītais cilvēks Ādams, ne ar varenu spēku apveltītais Samsons, ne ķēnišķīgai valdīšanai svaidītais Sauls, ne vīrs pēc Dieva sirds Dāvids, ne gudrais Salamans, ne citi Vecās Derības varenie ļaudis, nevarēja izvairīties no soda, kad ar saviem vārdiem vai rīcību radīja šaubas par Dieva svētumu un taisnīgumu, Viņa, kurš tiem bija piešķīris Savu autoritāti. Vai ne tādēļ apustulis Pāvils, labi zinot ka Dievs nevienu neuzlūko vaigā, apzinoties savu nepilnību un to, ka var kļūdīties, teica: „Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams” (1.Kor. 9:27).
Dārgie draugi! Man ir jāatzīstas, ka uzrakstīt šo nodaļu mani pamudināja divas saņemtās vēstules, kas neatstāja vienaldzīgu manu sirdi. Pirmās autors ir augsti izglītots cilvēks, tehnisko zinātņu doktors, kurš vīlies pasaules dzīvē, reiz bija sācis meklēt To Kungu. Pieņemot Viņu kā personīgo Glābēju, šis ticīgais desmit gadu laikā pabija trijās draudzēs, kas pārstāvēja dažādas konfesijas, un vienā no tām pat bija biedrs brāļu padomē. Visus šos gadus viņš pūlējās atrast baznīcu, kurā viņa dvēsele varētu rast to, ko meklēja, bet iestājās brīdis, kad, daudz piedzīvojot un pārdzīvojot, viņš savā dvēseļu aprūpes vēstulē rakstīja:
„Jau desmit gadus es aizeju no dievkalpojumiem nepiepildīts, bez tā, ko vēlās saņemt mana dvēsele – nevis pienu, bet cietu garīgo barību, kas tik ļoti viņai ir nepieciešama. Cik reti gan tagad var dzirdēt vīrišķīgu un drosmīgu sludinātāju, kurš tieši runātu par kristietības pašām aktuālākām problēmām. Par tām, protams, izvēlās klusēt, taču tās ir tik redzamas, ka vairs nav iespējams noslēpt. Saprotams, ka par tām var runāt tikai tas cilvēks, kurš pilnībā un visā ir atkarīgs tikai no Dieva, Kurš dod viņam ne tikai spēku un gudrību, bet arī pasargā Savās varenajās rokās. Mēs dzīvojam tādā laikā, kad Dieva vēstneši, ar retiem izņēmumiem, ir tādi, kas izpatīk cilvēkiem un ir algotņi savam ganāmam pulkam, kurš viņus finansiāli uztur. Izpatīkot, viņi ar visiem spēkiem cenšas saglabāt šķietamu draudzes labklājību, aizverot acis uz vienaldzību, morālo pagrimumu un garīgo atkāpšanos. Bez tam, viņi ir pilnībā atkarīgi no augstāk stāvošās „vadības”, kuri viņiem ir piešķīruši kalpošanu. Tā rezultātā, arvien mazāk cilvēku no pasaules vēršas pie Tā Kunga, bet, tie, kuri ir atnākuši uz baznīcu, ļoti drīz pieviļās un atgriežas savos iepriekšējos ceļos, kas, vispār, nav nekāds brīnums. Kuru gan var uzrunāt virspusēja, formāla un bezspēcīga kristietība!? Arvien biežāk mēs piekāpjamies pasaules priekšā un sākam tai līdzināties. Tuvojoties visu laiku beigām un uzzinot no Bībeles daudzas šī perioda pazīmes, mums vajadzētu stāvēt sardzē un būt īpaši modriem, taču tā vietā rodas iespaids, ka tie, kuriem ir īpaša atbildība, pieliek visas pūles, lai Dieva bērni mierīgi gulētu. Ak, cik ļoti šodien mums ir vajadzīgas garīgas autoritātes, kurām ir gudrība un spēks no augšienes, bet, kur viņas ir?!”.
Otra vēstule ir no vecākas māsas Tai Kungā ar bagātu garīgās dzīves pieredzi, kura ir Krievijas vislielākās kristīgās draudzes locekle un kura daudz piedzīvojusi savos četrdesmit ticības gados. Viņas rakstītās rindas runā pašas par sevi:
„Kad es vēroju to, kas notiek man apkārt, sirds piepildās ar skumjām, tādēļ, ka mūsu lielajā draudzē jau gadiem ilgi nebeidzas pārkārtošanās, dalīšanās un skaidrošanās, kas ir kļuvušas, gandrīz vai par mūsu kristīgās dzīves normu. Cilvēkus pasludina par grēciniekiem, ja viņi neregulāri apmeklē visus dievkalpojumus, bet par viņu dvēseles stāvokli neviens neinteresējas. Skumji atzīt, bet mūsu vadībai interesē tikai apmeklētāju skaits un savs nozīmīgums. No katedras tiek runāti, kaut noslīpēti, bet bezspēcīgi sprediķi, kuri sirdis neaizkustina. Tiek organizētas visdažādākās programmas, konferences un semināri, kuros tiek daudz runāts par lietām, kas notiek gan te, gan tur... Milzums emociju, tikai visā tajā nav Pats Dievs. Neviļus rodas jautājums, ko mēs tēlojam?! Viss ir nonācis tik tālu, ka es vairs nevēlos apmeklēt baznīcu, tādēļ ka dievkalpojumos savai dvēselei neko nesaņemu. Brīžiem tik ļoti esmu nogurusi no visām šīm iekšējām cīņām, ka gribās visam atmest ar roku, aizmirsties un vienkārši plūst pa straumi, vēl jo vairāk tādēļ, ka mūsu vadība nebeidz atkārtot, ka pats galvenais kristietim ir paklausība. Pakļaujies, kā daudzi citi, dari to, ko tev brāļi saka (sevišķi, ja esi sieviete), un viss būs kārtībā. Vai tiešām tas tā ir? Vai tad baznīca ir pārstājusi būt par vietu, kur cilvēki var saņemt garīgo maizi, kur sasildās nosalušās dvēseles un tiek dziedinātas sasistās dzīves?!.. Bet, ja nav pārstājusi, tad, kur ir palikušas tās garīgās autoritātes, kuras būtu spējīgas izvest Dieva tautu no postošā garīgā stāvokļa?! Vai varbūt mūsu laikos to vairs nav?!”
Vai jūs to dzirdiet, dārgie brāļi?! Cik tādas dvēseles šodien sauc uz To Kungu, lūdzoties sūtīt Viņa druvā tos, kuriem būtu autoritāte, kas dota no augšienes, kā Mozum un apustulim Pāvilam, kuri stāvēja Tā Kunga vaiga priekšā, kuru vārdiem bija spēks un dzīve bija tāda, ka ļaunie gari baidījās pat no viņu vārdu pieminēšanas (2.Moz. 16:32, 35:4; 4.Moz. 16:28-35, 5.Moz. 6:1; Ap.d. 19:11-13). Saņemot tādu varu no Dieva, protams, tas kaut ko maksā, un šī cena būs jānomaksā. Vai tad jūsu vidū neatrastos ļaudis, kuri tāpat kā reiz Jesaja, būtu gatavi teikt: „Redzi, es esmu še, sūti mani!” (Jes. 6:8). Tieši tādām dvēselēm, kuras ar visu sirdi un dvēseli tiecās kalpot Dievam un cilvēkiem, atdodot tam daudz mīlestības, laika un savus spēkus, bet piedzīvojot vilšanās brīžus, apjukumu un dvēseles šaubas, balstoties dvēseļu aprūpes praksē, mātišķi gribētos kaut ko teikt.
1. Uzsākot kalpošanu, kurā Tas Kungs jūs ir aicinājis, vispirms dodiet Viņam iespēju piestrādāt pie jūsu sirds, tieši tāpat kā Viņš to reiz darīja ar Mozu un apustuli Pāvilu. Ļaujiet Svētajam Garam atvērt jums acis, lai jūs sevī varētu ieraudzīt to, ko nenojautāt vai centāties neievērot, un izdariet visu no jums atkarīgo, lai jūsu personīgā dzīve tiktu sakārtota. Tā rīkojoties, jūs sagatavosiet sevi kā trauku godam, lai Tas Kungs varētu jūs lietot un iegūsiet vērtīgu garīgo pieredzi, kuru vēlāk varēsiet nodot citiem. Tas, ko jūs personīgi piedzīvosiet attīrīšanās un svētošanās ceļā, dos jūsu vārdiem svaru un nozīmi, jo tajos atspoguļosies ne tikai skaista un pareiza teorija, bet prakse, ko esat pārbaudījis.
2. Kalpošanas laikā, cik bieži iespējams, analizējiet savu rīcību, samērojot to ar Dieva Vārdu. Tāda paškontrole palīdzēs ne tikai izvairīties no garīga akluma un pašpaļāvības, bet ar lielu mīlestību, sapratni un iecietību attiekties pret citiem, dodot spēju paciest, just līdzi un piedot. Esiet uzmanīgi savos vārdos. Lai radītu labāku un lielāku iespaidu kaut ko stāstot vai par kaut ko liecinot, izvairieties no pārspīlēšanas un piepušķošanas. Neizsakiet pārspīlētas frāzes un nedodiet pārsteidzīgus solījumus, kurus, visdrīzāk, nespēsiet pildīt.
3. Nekaunieties atzīt savas kļūdas. Neviens cilvēks, arī tas, kurš ir garīga autoritāte, nav no tām pasargāts. Šī apziņa mūs dara pazemīgus, pasargājot no pašpārliecinātības, paļaušanās uz sevi un pazudinošas augstprātības. Ja Tas Kungs jums uzrāda kaut ko nepareizu jūsu kalpošanā, pieņemiet to kā tēvišķu žēlastību. Ja jau Mozus, kurš tikai vienu vien reizi kļūdījās, pazemībā pieņēma Dieva sodu, mums tas ir jādara vēl jo vairāk.
4. Sekojiet līdzi saviem izteicieniem, emociju un jūtu izpausmēm. Ja vēlaties dzīvot mierā ar sevi un apkārtējiem cilvēkiem, lūdzu, nesakiet pirmo, kas jums nāk prātā. Ja sirdi plosa aizvainojums, dusmas, sašutums un niknums, labāk vispār neko neteikt, līdz nomierināsieties, jo vārdi, kas izteikti sliktā garastāvoklī, neko labu nevar nest. Tie neceļ, bet tikai grauj. Ja tas skar mājiniekus un jums tuvus cilvēkus, tas ir īpaši svarīgi. Nelaime ir tajā, ka mēs tik ļoti pierodam pie viņiem, ka uzskatām, ka mums ir tiesības izteikt viņiem visu, ko par tiem domājam. Ja kalpotājs savā ģimenē nav spējīgs būt par gaismas un miera nesēju, viņš nevarēs tāds būt arī savā draudzē.
5. Pārsteidzīgi izteikt sašutumu vai neapmierinātību par itin visu un visiem, ir nelāgs ieradums. Neapmierinātība ir pieļaujama tikai attiecībā pret sevi. Tas, kurš ir pastāvīgi neapmierināts un sūdzas par apstākļiem, apkārtējiem, grūtu kalpošanu un savu smago likteni, diez vai spēs iegūt labvēlīgu attieksmi pret sevi, kur nu vēl cilvēku vēlēšanos atvērt savu dvēseli un dalīties ar savām problēmām un vajadzībām. Bez tam, nedrīkst aizmirst, ka Dievs pieļauj grūtības un pārbaudījumus tādēļ, lai tos pārvarot, mēs kļūtu spēcīgāki, nevis lai izjustu pilnīgu bezcerību. Spēks, ko mēs tajos saņemam, un gaisma, ko mēs tad izstarojam, cilvēkus sajūsmina un pievelk mums, mudinot meklēt un vēlēties to pašu. Lai kur mēs atrastos – mājās, baznīcā, darbā vai misijas braucienā, – nevajag izrādīt savu slikto garastāvokli, tāpēc ka to pamanot, apkārtējie ātri zaudē cieņu un novēršas.
6. Attiecībās ar cilvēkiem esiet modri un esiet nomodā par sevi, īpaši, kad kontaktējieties ar tiem, kuri dzīvo jums līdzās. Ja sieva, vīrs, bērni, mazbērni un citi tuvi radinieki, vērojot jūsu ikdienas dzīvi, nevar ieraudzīt to, ko jūs pastāvīgi sludiniet no katedras, tad diez vai jums ir morālas tiesības kalpot ar tīru sirdsapziņu. Pat, ja viņi citiem nestāstīs, kāds jūs patiesībā esat, viņu sirdis un garīgās ausis būs aizvērtas tam, ko jūs runājat, lai cik pareizi tas skanētu. Jo viņi nespēs no jums pieņemt vārdus par mīlestību, pacietību, taisnīgumu un godīgumu, ja to neieraudzīs savās mājās attiecībā pret sevi.
7. Dāvājiet cilvēkiem mīlestību un rūpējieties par viņiem, esiet iejūtīgi, saprotoši un līdzcietīgi. Lai kādi viņi būtu, centieties uz viņiem lūkoties caur mūsu Glābēja izlieto Asiņu prizmu, jo Viņš gan par mums, gan viņiem atdeva Sevi krusta nāvē, kļūdams par grēku izpirkšanas upuri. Nedrīkst aizmirst, ka nav cilvēka, kurā nebūtu kaut kas labs un kurš būtu absolūti slikts. Katrā dvēselē ir kaut kas labs un kaut kas slikts. Viena no patiesa Dieva kalpa pamatiezīmēm ir spēja aiz sliktajām cilvēka īpašībām ieraudzīt labās un palīdzēt tās attīstīt. Atcerieties, ka pasaulei vispirms ir nepieciešami tie, kuri spējīgi paust augstas morāles īpašības, tādēļ centieties kļūt mīlošāki, labāki, gudrāki un godīgāki.
8. Savās attiecībās ar cilvēkiem, necentieties ar spēku tos pakļaut savai gribai. Tāda pieeja tikai apgrūtina stāvokli un saasina problēmu, tādēļ, ka uz visādu varmācību dvēsele atbild ar pretestību. Labākais un vienīgais problēmu atrisināšanas veids ir – izrādīt personīgu pazemību, mīlestību, labestību, līdzjūtību un piedošanu. Un nevajag baidīties, ka citi šādu uzvedību novērtēs kā vājumu vai mazdūšību. Paies laiks, un cilvēki sapratīs, ka, paejot malā, jūs esat parādījis varenu morālo un garīgo spēku. Beigu beigās notikušais veicinās lielāku atvērtību un cieņu pret jums. Uz ļaunumu atbildot ar ļaunumu, uz naidu ar naidu, mēs ejam pa iestaigāto ceļu, kas nekad vēl nav vedis ne pie kā laba. Ja mēs ieklausīsimies Svēto Rakstu svarīgā padomā „neatmaksājiet ļaunu ar ļaunu, nedz zaimus ar zaimiem”, žēlīgais Dievs mums to atmaksās ar Savu svētību. Neaizmirstiet, ka visa veida ļaunums izliekas stiprs esam tikai iesākumā, bet ar laiku neizbēgami vājinās. Bet labais, tieši otrādi, iesākumā izskatās vājš, bet beigās kļūst varens.
9. Pamācot cilvēkus, nedariet to prasību, stingru norādījumu un nolikumu veidā (kas savā būtībā ir burts, kas nokauj dvēseli), dariet to padomu veidā, kurus dodiet ar mīlestību, sapratni un iecietību. Pamācībās biežāk izmantojiet spilgtus piemērus no dzīves, kas ne tikai atdzīvina teikto, bet arī piedod vārdiem nozīmi, svaru un caururbjošu spēku, padarot runu klausītājam pieejamāku un saprotamāku.
10. Stāstot un sludinot par grēka bīstamību, attīrīšanos un svētošanos, nedariet to vardarbīgi un piespiežot, lai cilvēks nesajūt sevi kā pilnīgu niecību un nemetās otrā grāvī, iekrītot sapīkumā un bezcerībā, jo būs pārliecināts, ka svētuma latiņa ir tik augsta, ka viņam vienkārši nav iespējams to sasniegt. Aicinājumam svēttapšanai ir jāizskan tādā formā, lai tas ne tik daudz nospiestu dvēseli, cik rosinātu viņu uz attīrīšanos un savas dzīves un attiecību sakārtošanu ar Dievu un līdzcilvēkiem. Bez tam, cilvēkam, kurš pie tā ķeras, tam, ko viņš sludina citiem, ir jābūt īstenotam, pirmkārt, viņa dzīvē. Ja viņa sludinātie vārdi atšķiras no paša rīcības, darbiem un staigāšanas Dieva priekšā, tad viņš vienkārši nav morāli tiesīgs runāt par svētošanās nepieciešamību. Citādi katrs, kurš viņā klausās, ir tiesīgs teikt: „Izvelc papriekš baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no manas acs”. Sludinātāja pamācībai tikai tad būs nozīme, spēks un ietekme uz citu dvēselēm, kad runātais atbilst tam, kas ir viņš pats. Ar skaistiem un pareiziem vārdiem, kas nav realizēti paša praktiskajā dzīvē, mēs cilvēkus no patiesības, drīzāk atgrūžam, nekā pietuvinām.
11. Tieciet vaļā no cilvēkiem raksturīgās iezīmes – visur saskatīt un redzēt tikai negatīvo. Daudzas draudzīgas attiecības ir izirušas tādēļ, ka cenšamies citos ieraudzīt viņu trūkumus un pat saņemt apmierinājumu, rokoties viņu privātajā dzīvē un atrodot tur kompromitējošas detaļas. Nesaasiniet uzmanību uz cilvēku vājībām un centieties neievērot viņu neveiksmes un kļūdas, lai tas neizpaustos ļaunā priekā. Mēs esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības, un, kaut esam nepilnīgi, vienalga mūsos ir kaut kas labs. Atrodot un uzsverot cilvēkos viņu labās īpašības, mēs viņos atmodinām pateicību, mīlestību un labestību.
12. Kad jūsu draudzē ienāk cilvēki no pasaules, nesteidzieties viņiem aizrādīt uz dievkalpojumam neatbilstošu apģērbu, frizūru vai uzvedību. Dodiet iespēju uz viņiem runāt Dieva Vārdam. Dievs nesāk ar ārējo, bet iekšējo cilvēku, un, vispirms ar sirdi, par kuru ir teikts: „...jo no turienes rosās dzīvība” (Sal.pam. 4:23). Kad Glābējam izdodas pieskarties cilvēka slēptākām dvēseles stīgām, tad āriene pati par sevi mainās.
13. Centieties iejusties citu situācijās un izvairieties no augstprātīgiem spriedumiem par kādu, kas radušies citu cilvēku viedokļu iespaidā, jo tieši šī iemesla dēļ rodas daudz kļūdainu spriedumu, cietsirdības un netaisnības. Pirms cilvēkus nosodīt un apvainot, nolieciet sevi viņu vietā. Tā rīkojoties, jūs sapratīsiet, ka, atrodoties viņu situācijā, iespējams, jūs rīkotos vēl sliktāk. Tas jūs darīs vēl cēlsirdīgāku, žēlīgāku un iecietīgāku.
14. Mīliet to, ko jūs dariet, un tos, kam jūs to dariet, citādi jūsu kalpošanā nebūs prieka un tā kļūs par uzspiestu verga darbu, kas jāstrādā savam kungam. Svarīgi ir ne tas, cik jūs dariet, bet tas, kā jūs to dariet un cik mīlestības tur ielieciet. Pateicieties Tam Kungam, ka tieši jūs Viņš ir izraudzījis šādai grūtai kalpošanai un ir devis tam spēku, veselību, iespējas un tos, kuri ir gatavi jums palīdzēt. Jo, cik daudz ir cilvēku, kuri dzīvo bezmērķīgu, bezjēdzīgu dzīvi, kaut viņiem ir viss tas, par ko jūs varat tikai sapņot. Pateicībā Dievam ir ielikts varens spēks, kura priekšā sātans trīc. Ja jūs augstu vērtējat visu, ko jums Dievs dod, Viņš arī turpmāk par jums rūpēsies un nekad neatstās bez nepieciešamās palīdzības.
15. Atdodot sevi kalpošanai Dievam un cilvēkiem, esiet nesavtīgi. Rūpējoties un palīdzot tuvākajam viņa problēmās un vajadzībās, negaidiet no viņiem nekādu atalgojumu. Citus mīlot, mēs jau esam apbalvoti ar siltumu un gaismu, kas mūs piepilda. Tas, kurš patiesi mīl, neko pretim neprasa. Sevis dāvināšana citiem pati par sevi kļūst par prieku, un tā arī ir pati lielākā balva.
16. Nemeklējiet ātrus un vieglus ceļus, lai sasniegtu mērķi un nekoncentrējieties uz neveiksmēm un grūtībām, kas jūs piemeklē. Nepatikšanas, problēmas, skumjas, vilšanās un bēdas–ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa, un mums ir jāiemācās tās pieņemt ne tikai kā esošas, bet lietot sev par labu, izdalot „vērtīgo no nīcīgā” un turpinot iet uz priekšu. Katrā situācijā un ar jums notiekošajā ir pozitīvais un negatīvais. Nesaasiniet uzmanību uz dzīves tumšo pusi un, pat visgrūtākajos mirkļos, nepakļaujieties bezcerībai, jo var būt tā, ka tieši tie var kļūt jums par lielu svētību.
17. Nesteidzieties vilties un nezaudējiet cerību un paļaušanos uz To Kungu, pat, ja esiet cietuši sakāvi kādā lietā, ko esat darījuši. Vilšanās ir raksturīga lepnajiem, kuri ir pārvērtējuši savas spējas un iespējas. Sirdī pazemīgie viļas ne tik viegli. Nekrītiet izmisumā, ja nesastopat sapratni un jūtaties nevienam nevajadzīgs vai, ja jūsu dzīves sapnis nepiepildās. Iespējams, Tas Kungs tikai tādēļ jums nav devis kāroto, lai tā vietā iedotu ko labāku. Viņš piepildīs jūsu dzīvi ar jēgu un dāvās to, kas nes apmierinājumu.
18. Savos nospraustajos mērķos necentieties skriet Dievam pa priekšu. Neaizmirstiet, ka Viņam priekš visa un katra ir savs laiks. Viņš nekad nesteidzas un nekad nenokavē. Labāk ir vilcināties, gaidot skaidrību, nekā bez Viņa izdarīt kaut ko tādu, par ko pēc tam nožēlosiet visu atlikušo dzīvi.
Ir jāteic, ka visi šie likumi attiecas ne tikai uz kalpotājiem, bet uz katru, īstenu Dieva bērnu. Ja mēs, uzskatot sevi par patiesiem kristiešiem, pie tiem pieturētos, mūsu vidū būtu daudz vairāk to, kurus Dievs varētu lietot Savā vīna kalnā un Savam godam.
Šo tēmu nobeidzot, atlicis atbildēt vēl uz vienu jautājumu, kuru dvēseļu aprūpes laikā uzdod kristieši, kuriem nav Dieva dotās autoritātes: „Bet, ko darīt mums, kas neesam izredzēti un izvēlēti īpašai kalpošanai? Kāda ir mūsu dzīves vērtība Dieva acīs, un ko Viņš no mums sagaida?”.
Dārgie draugi! Zemes virsū nav neviena cilvēka, kuram nebūtu Dieva aicinājuma un izredzētības. Ja katra rasas lāsīte, vismazākais putniņš un zivtiņa, puķīte, stiebriņš, koks, krūms un strautiņš ir tam, lai paustu Radītāja Slavu un Godību, cik gan vairāk tam ir aicināts cilvēks, kas ir radības kronis! Ne visi var sludināt vai darīt kādu citu garīgo darbu, ko visi ievēro. Taču katrs kristietis ne tikai var, bet viņam ir jākļūst par svecīti, kaut vismazāko, bet kuras gaisma ir spējīga kliedēt tumsu. Un par šādu, visiem tik nepieciešamo gaismas avotu, viņu dara parastā ikdienas dzīve, kas rit saskaņā ar Svētajiem Rakstiem.
Tādēļ, nevajag apskaust tos, kuriem Dieva dotā kalpošana uzliek ne tikai milzīgu atbildību, bet ir saistīta arī ar lielām briesmām. Labāk kļūsim par svētību tiem cilvēkiem, kam tas ir ļoti nepieciešams. Jo Tam Kungam ir svarīgs ne Viņam veicamā darba lielums, bet tas, kā mēs to darām. Mūsu pastāvība, uzticamība, uzcītība, pieticība un spēja palikt ēnā, var tikt no Tā Kunga novērtēta daudz augstāk, nekā daiļrunība, māka vadīt un organizēt. Labāk ir nebūt garīgai autoritātei, bet būt uzticīgam mazumā, nekā saukties šai vārdā un neatbilst šim augstajam aicinājumam.