AUTORA PRIEKŠVĀRDS

Nosaukums „Soļojot gaismā” un no tā izrietošais raksturojums „tie, kas soļo gaismā”, no pirmā acu uzmetiena var likties kā kaut kas neaizsniedzams un pāri mēram cēls. Neviļus tas vedina domāt par tiem svētajiem, kuri jau ir pārkāpuši ciešanu slieksni un pastāvīgi atrodas gaismā. Taču, dodot šai grāmatai šo nosaukumu, vēlējos aicināt lasītāju pacelt savas acis augstāk par šo mirstīgā cilvēka līmeni, ieskatīties tur, kur jau šeit, uz zemes ir iespējams iegūt šo stāvokli. Nav izslēgts, ka tad, kad savās svētrunās un liecībās, citējam vārdus no Svētajiem Rakstiem, kas atrodami 1.Jāņa vēstulē 1:7: „Bet ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā...”, mēs pilnībā nesaprotam, kas gan tur īsti ir teikts. Jo, ja tie patiesi īstenojas mūsu dzīvē, tad kļūst par nozīmīgu un absolūti nepieciešamu garīgās dzīves izaugsmes, pieaugšanas ticībā un virzīšanās uz priekšu atslēgu.

Diemžēl, cilvēcīgā daba ir tāda, ka tai ir tieksme vairāk atrasties tumsībā, nevis Dievišķajā gaismā. Tieši tamdēļ, vēl esot uz zemes, Jēzus teica: „Bet šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc, ka viņu darbi bija ļauni. Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti. Bet, kas dara patiesību, nāk pie gaismas, lai būtu redzami viņa darbi, ka tie Dievā darīti.” (Jņ. 3:19-21).

Cik daudz šajos vārdos ir izteikts, un cik skaidri tie atspoguļo to, kas praktiski ir katra zemes iedzīvotāja būtība! Ak, cik daudz mēs darām tādas lietas, kuras mūs apsūdz un ar kurām vēlamies paslēpties tumsībā, lai par tām neviens neuzzinātu. Mēs patiesi baidāmies gaismas, kura varētu atmaskot to, no kā mēs parasti kaunamies.

Atrodoties tumsībā, nepaļaujoties uz Dievu, mēs cenšamies saviem spēkiem no tās izkļūt, bez Viņa līdzdalības, atbalsta. Veidu, ar kuru palīdzību cilvēki nopūlas ar to tikt galā, ir tik pat daudz kā pašu cilvēku. Cilvēciskās gaismas meklējumos viņi tveras pie savu draugu padomiem, pielieto savas prāta spējas. Pat krīt kārdinājumā meklēt atpestīšanu no savām problēmām ar tādiem līdzekļiem, kas Dievam ir pretīgi, jo nāk no sātana.

Visas šīs mūsu aizdedzinātās liesmas ir vien vāja skalu gaisma, kura kuru katru brīdi var nodzist, bet dvēsele var atkal nogrimt necaurredzamā tumsībā. Dievs mums neliedz staigāt mūsu gaismā, bet šis ceļš nenoliedzami būs saistīts ar neizbēgamām grūtībām, vilšanos un ciešanām. Mūsu Radītājs, kas Pats ir Gaisma, mums piedāvā citu ceļu ,kas sevī ietver staigāšanu ar Viņu saskaņā ar Viņa padomiem, nolikumiem un likumiem, kas ir izklāstīti Svētajos Rakstos.

Soļošana gaismā jau šeit, uz zemes, nozīmē dzīvot ar Dievu Viņa gaismā. Apzīmējums „gaismā dzīvojošie” ietver sevī cilvēkus, kuri pastāvīgi dzīvo dievišķā, garīgā apgaismībā. Bet šis, nereti, ir cieši saistīts ar dvēseļu aprūpi, caur kuru Tas Kungs mūsu prātā un sirdī bieži vien ielej Savu gaismu. Bībeles vārdi, kurus varam lasīt Efeziešu vēstulē 5:13 „Bet visu, kas tiek gaismā celts, apspīd gaisma, un viss, ko apspīd gaisma, ir gaisma”, tik labi, kā nekas cits atspoguļo dvēseļu aprūpes kalpošanas mērķi, jēgu un galveno uzdevumu.

Katram kristietim, kurā ir dabiska vēlēšanās atvest dvēseles pie Kristus, būtu jāzina daži no šiem principiem. Liecinot cilvēkam par Jēzu un izsaucot viņā dzīvu interesi par ticību, mēs, to apzinoties vai nē, uz kādu lielāku vai mazāku laiku, izrādot rūpes par viņa dvēseli, kļūstam par šī cilvēka dvēseles aprūpētāju. Un šajā brīdī ir ļoti svarīgi nepieļaut kļūdas, kuru dēļ, mūsu „kūlītis” var ne tikai nepietuvoties Dievam, bet pat pilnībā no Viņa novērsties.

Daudz no tā, ar ko es padalīšos ar jums šīs grāmatas lappusēs, ir auglis ne tikai tam, kas apgūts mācoties un esot mokošās pārdomās par to, ar ko nācies saskarties divdesmit gadu laikā rūpējoties par dvēselēm, bet arī rūgtas, bet ļoti vērtīgas garīgās pieredzes auglis, kas iegūts manu personīgo kļūdu skolā. Pagāja daudzi gadi, līdz es beidzot sapratu, ka Dievs mūs ir radījis ne augstiem brīžiem, bet pastāvīgai soļošanai gaismā, kas izpaužas ik brīdi un visparastākajās dzīves situācijās. Tieši tajās top redzama mūsu patiesā, nevis ārišķīgā, uzspēlētā kristietība.

Dārgais draugs! Dzīve uz zemes ir tik īsa, bet mūžība ir tik neaptverami gara, ka ir vērts, uzticoties Debesu Tēvam, jau šeit, uz zemes, staigāt kopā ar Viņu gaismā, lai pēc tam sekotu tur, kur tumsības vairs nekad nebūs, tieši tā kā ir teikts: „Tava saule vairs nenoies, un tavs mēness nezaudēs savu spožumu, jo Tas Kungs būs tava mūžīgā gaisma, un tavām skumju dienām būs gals” (Jes. 60:20).

Ludmila Plett

IEVADLŪGŠANA

Dārgais Debess Tēvs! Tu, labāk par visiem, zini, cik dažreiz mums ir grūti pazemībā ieiet Tavā gaismā un tajā staigāt. Jo Tava gaisma atklāj un izgaismo to, par ko mums pašiem ir kauns. Piedod, ka ar savām domām, rīcību, vār-diem un darbiem mēs atkal un atkal Tevi sāpinām! Un to-mēr, kurp lai mēs ejam? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un tikai pie Tavām kājām mēs varam nolikt savas nastas, lai saņemtu piedošanu un žēlastību. Palīdzi bez kautrēšanās aptvert un atklāt savus grēkus, toties kaunēties tos atkārtot atkal un atkal. Parādi ceļu, pa kuru mums jāiet, lai savu dzīvi šeit virs zemes nenodzīvojam veltīgi, un lai varam reiz satikties ar Tevi mūžībā.

Āmen.